Azabu universitātes pētnieki žurnālā "Current Biology" publicētā pētījumā informēja, ka salīdzinājuši izdalīto asaru daudzumu pirms un pēc piecu stundu nošķirtības. Izrādījās, ka pēc satikšanās ar saimnieku suņu asaru daudzums palielinājās vidēji par apmēram 16 procentiem, bet, satiekoties ar kādu nepazīstamu personu, tas vispār nemainījās.
Liela nozīme šajā procesā ir hormona veidam oksitocīnam, kas zīdītājiem saistīts ar sociālo attiecību veidošanu.
Zinātnieki arī lūdza cilvēkus apskatīt suņu attēlus ar asarām acīs un bez tām, un pozitīvākas atsauksmes tika saņemtas par raudošajiem dzīvniekiem.
Tas liecina, ka asaras var būt viena no stratēģijām, ko dzīvnieki izmanto, lai liktu cilvēkiem par tiem rūpēties.
Pētījums arī apliecina seno patiesību, ka asaras arī cilvēku komunikācijā rodas tikai tad, kad pastāv savstarpēja emocionāla saikne.
