Pirms pieciem gadiem, vēl būdama jaunā zinātniece, Inese Čakstiņa RSU Onkoloģijas institūtā izveidoja zinātnisko grupu, kas pēta krūts vēža šūnas. Čakstiņa pauž pārliecību, ka smadzenes nekad nedrīkst būt laiskā stāvoklī: “Visu laiku ir dinamika, tu visu laiku attīsties, ir jāseko līdzi”. Tieši šī dinamika molekulārbioloģi zinātnē aizrauj.
“Lai arī vēzis tiek pētīts jau gadiem, terapijas ir izstrādātas, tās joprojām nav pietiekami mērķtiecīgas. Mēs cenšamies strādāt pie tā, lai varētu palīdzēt gan ķīmijas terapeitiem, gan mediķiem atrast pēc iespējas precīzākas metodes, izstrādāt tās un līdz ar to palīdzēt arī pacientiem,” stāsta RSU Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadošā pētniece
Viņas mērķis ir izveidot biomarķieri, ar kura palīdzību varēs noteikt, vai ķīmijterapijas laikā molekulas ar vēzi mazinās vai tomēr ne. “Nevis uzliekam pacientu astoņas nedēļas uz ķīmijterapijas kursu un tikai pēc astoņām nedēļām redzam, kas ir bijis.
Gribētos izstrādāt tādu testu sistēmu, kad varētu paņemt asinis pēc pirmās nedēļas un pateikt, vai terapija ir efektīva vai nav efektīva.
Ķīmijterapeits varētu saprast, vai pacientam vajadzētu vēl nākt vai domāt par citu terapijas virzienu.”
Pagaidām pētījumi ir sākuma stadijā, uz rezultātiem var cerēt nākotnē. Jaunās pētniecības metodes dod daudz plašākas iespējas – laboratorijā var vērot to, kā vēža šūnas maksimāli pietuvinātos apstākļos varētu uzvesties cilvēka organismā.
Čakstiņa stāsta, ka ar kolēģiem ir iemācījušies audzēt pacienta paša šūnas nevis plaknē, kā to dara visur pasaulē gadu desmitiem, bet kultivējot pacienta materiālu trīsdimensionālā gēlam līdzīgā struktūrā, kur šūnas vairs nav atsevišķas, bet līdzīgi kā organismā – veido struktūras.
Inese iepriekš strādājusi Vācijā, vēl trīs gadus ASV, bet, neskatoties uz plašajām iespējām pasaulē, tomēr atgriezusies Latvijā un par to pateicīga ir profesoram Indriķim Muižniekam.
“Mēs varam ārzemēs vīzdegunīgi sēdēt un teikt, ka Latvija ir ''sūnu ciems'' un tā tālāk, bet varbūt labāk ir atbraukt un mēģināt pielikt savu pirkstiņu un kaut ko darīt, palīdzēt un attīstīt,” profesora teikto atceras Čakstiņa.
Viņa uzskata, ka studijas un strādāšana kādu laiku ārzemēs ir pat vajadzīga, bet vislabāk ir pēc tam iegūto pieredzi atvest uz Latviju.