Kā tehnoloģiju milži izseko vecmāmiņu Antoņinu
Raidījums eksperimentā iesaistīja vecmāmiņu Antoņinu, kura līdz šim ar sociālajiem tīkliem bijusi uz jūs, bet ļāva izmantot viņas identitāti. Viņai izveidoja e-pastu platformā gmail.com, kas pieder tehnoloģiju milzim “Google”, un profilu sociālajā tīklā “Facebook”.
Abās platformās tiek prasīts vārds, uzvārds, dzimšanas gads. Pirms reģistrēt lietotāju, piedāvāts arī izlasīt garu tekstu par privātuma politiku.
“Google” lietotājus informē, ka apkopo “informāciju, lai lietotājiem nodrošinātu labākus pakalpojumus, — sākot ar tādu pamatlietu noteikšanu kā jūsu lietotā valoda un beidzot ar daudz sarežģītākiem jautājumiem, piemēram, kuras reklāmas jums šķiet visnoderīgākās, kuras personas jums ir vissvarīgākās, atrodoties tiešsaistē, vai kuri “YouTube” videoklipi jums varētu patikt”.
Tas, ko savā privātuma politikā raksta “Facebook” un kas Antoņinai jāapstiprina, ir pieejams tikai angliski.
“Facebook” informē, ka izmanto sejas atpazīšanu – “ja esat to ieslēdzis, mēs izmantojam sejas atpazīšanas tehnoloģiju, lai jūs atpazītu fotoattēlos, video un kameru pieredzē”. Savukārt “uzņēmumi un organizācijas maksā mums, lai mēs jums parādītu viņu produktu un pakalpojumu reklāmas. Izmantojot mūsu produktus, jūs piekrītat, ka mēs varam jums parādīt reklāmas, kuras, mūsuprāt, būs piemērotas jums un jūsu interesēm. Mēs izmantojam jūsu personiskos datus, lai palīdzētu noteikt, kuras reklāmas jums rādīt.”
Lai lietotu produktus, lietotajam ir jāpiekrīt nosacījumiem.
Eksperimenta nolūkā nolemts, ka Antoņinai būs trīs intereses - viņai vajag jaunu blenderi, viņa interesēsies par golfu un viņu interesēs šis tas no kosmētikas. Tad nu viņa “Google” meklētājā meklē, kur var nopirkt blenderi, aplūko arī dažas piedāvātās mājaslapas, salīdzina cenas. Tad pēc neliela brīža viņa ieiet kultūras portālā satori.lv, kur viņai rāda blendera reklāmu.
Šis portāls, kā daudzi citi, izmanto “Google” reklāmas tīklu, kurā reklāmas ievieto pats “Google”, kas spēj nolasīt, ka “Satori.lv” tagad ir ienākusi tieši Antoņina un viņai vajag rādīt tieši blenderi. Tas notiek caur tā sauktajām sīkdatnēm jeb sīkfailiem, caur kuriem tiek identificēts konkrētais lietotājs, “Google” jau iepriekš bija fiksējusi Antoņinas sīkdatnes, un tajā brīdī, kad, ieejot satori.lv, viņa atļāva lietot sīkdatnes, proti, nolasīt viņas pēdas nospiedumu, “Google” secināja, ka tas ir viens un tas pats lietotājs, un šim vajag pārdot blenderi.
Pēc brīža Antoņinai arī uz e-pastu sāk sūtīt blenderu reklāmas – “Google” meklētājā blenderi meklēja, “Google” e-pasta platformā “Gmail.com” saņem blendera reklāmu. Līdzīgi notiek arī pēc tam, kad Antoņina meklēja “Madaras” kosmētikas produkciju. Bet te gan bija mazs pārsteigums – “Madaras” reklāma parādās arī Antoņinas “Facebook” lentā, lai gan “Facebook” nepieder “Google”.
Bet tā saucamais “Facebook” pikselis nomakšķerēja Antoņinu – “Madara” savā mājaslapā acīmredzot ir izvietojusi sava veida pēdu lasītāju, kurš bija fiksējis, ka šeit bijusi tāda un tāda pēda, kas ir anonīma. Tālāk, pērkot reklāmu “Facebook”, “Madara” var norādīt - ja pie jums nāk šādas “pēdas”, ko mēs esam fiksējuši, tad jūs tām rādāt mūsu reklāmu. Tāpat vēlāk notiek arī ar blenderu reklāmām “Facebook”.
Bet par golfu Antoņina neko nemeklē, tikai skatās dažādus golfa spēles klipiņus “Youtube”, un meklē tos un spiež “patīk” arī “Facebook”, un drīz vien sociālais tīkls viņu atzīst par golfa interesenti, un Igaunijas Pērnavas puses golfa klubs “White Beach Golf” aicina Antoņinu braukt ciemos spēlēt golfu.
Digitālā mārketinga speciālists Niks Jansons uzskata, ka pielāgotās reklāmas ir ļoti pozitīva lieta. “Padomājiet no otras puses, kāpēc lai tu gribētu redzēt reklāmas, kuras tev nepalīdz vai neinteresē?” sprieda Jansons.
“Facebook” platformā arī ziņu saturs tiek atlasīts atbilstoši cilvēka interesēm.
Kas ir novērošanas kapitālisms?
Pētnieku aprindās šāda mūsu datu apstrāde un pārstrāde tiek dēvēta par novērošanas kapitālismu, ko tā nokristījusi Hārvardas universitātes profesore sociālajā psiholoģijā Šošana Zubova.
“Novērošanas kapitālisms vienpusēji pieprasa cilvēku privāto pieredzi kā jēlmateriālu, ko pārvērst uzvedības paredzēšanā ar datiem. Šie dati un fotogrāfijas tiek nodoti sarežģītām piegādes ķēdēm, kas pārvietojas pa konveijera lentu jauno laiku rūpnīcās. Tās ir skaitļošanas rūpnīcas, bet, kā visas rūpnīcas, tās ražo produktus. Šajā gadījumā - paredzēšanas produktus. Tie ir produkti par mums, bet nav domāti mums. Tie tiek pārdoti biznesa klientiem, kuriem interesē zināt, ko mēs darīsim agrāk vai vēlāk,” skaidroja Zubova.
Viņa arī brīdina par riskiem, šo mediju vara kļūst arvien lielāka un tajā teju nevar vairs neiesaistīties.
Ja uzņēmums nepublicēs par sevi informāciju “Facebook”, par viņu neuzzinās klienti. Līdzīgi ir arī ar mediju industriju, ja masu mediji nepublicēsies, piemēram, “Facebook”, tas var izrādīties graujoši - neviens par viņiem nezinās!
Šos jautājumus par “Facebook” un “Google” varu pār medijiem Helsinku Universitātē pēta arī latviete Ilze Nartiša, kura atzīst, ka “biedējošākais tajā visā ir tas, ka mums ir dota it kā ilūzija par brīvību, ka mums ir izvēle - vai nu mēs piekrītam šo lielo uzņēmumu noteikumiem, vai arī mēs nelietojam šos servisus un, protams, ka mēs gribam viņus lietot”.
Viņasprāt, mēs kopā kā sabiedrība esam šīm platformām atļāvuši pārāk daudz, ar mūsu datiem tās pelna milzu summas.
Pētniece arī norāda, ka kompānijas vāc daudz vairāk datu, nekā viņiem ir nepieciešams, lai vispār uzturētu šīs platformas.
Pētnieks Mārtiņš Hiršs savukārt pētījis, ko uzņēmumi dara ar šiem datiem. Piemēram ir pētījumi, ka lietotāju paradumu maiņa skārienekrāna vai klaviatūras un peles lietošanā varētu liecināt par kaut kādām slimībām, psihiskām slimībām. “Tas nav simtprocentīgi droši, bet ir, tā teikt, tas potenciāls,” atzina Hiršs.
“Vai viņi ir godprātīgi un paziņo, hei, tev ir šī te potenciālā problēma, aizej pārbaudies, vai arī viņi nopelna daudz naudas un pārdod šo informāciju tavai apdrošināšanas kompānijai vai kādai veselības aprūpes kompānijai. Tas ir viens. Nākamais ir, kas notiek, kad informācija noplūst no “Facebook” vai “Google”?” norādīja Hiršs.
Vai no tā visa var izvairīties?
Ja grib no tā visa izvairīties, speciālisti iesaka nelietot tikai šo tehnoloģiju milžu produktus. Piemēram, ir tāds Francijas meklētājs “qwant”, kas deklarē, ka cilvēka privātumu neuzkrāj un neizmanto. Piemēram, izvairīties no “Whatsapp”, kas tagad arī pieder “Facebook”, bet lietot, piemēram, “Signal” vai “Wire”, kas nevāc cilvēku datus, turklāt pārsūtīto informāciju kodē.
Nelietot arī google e-pasta platformu “Gmail”, bet izmantot lokālo darba e-pastu vai arī tādas platformas, kas nepelna naudu ar reklāmām, piemēram, “Protonmail”. Tiesa, par tā lietošanu jāmaksā abonēšanas maksa.
Vēl ir arī ieteikumus atteikties no personalizētām reklāmām, ko atļauj darīt gan “Facebook”, gan arī “Google”, bet tas var radīt neērtības, piemēram, “Facebook” pasi nevar izmantot citās lietotnēs.
Un visbeidzot - var jau censties dzīvot bez tehnoloģijām, vai vismaz tās lietot pēc iespējas mazāk, un tā, piemēram, vairākus gadus cenšas darīt tehnoloģiju speciālists, “Possible Security” vecākais pētnieks Kirils Solovjovs.
“Mans darba telefons ir tā saucamā vecā “Nokia”. Bet jāsaka, ka tas ir tāds arhaisms, kas ir palicis pāri. Kad man vajag arī šifrētās aplikācijas, kur var droši sazināties ar cilvēkiem, tad es dabūju dzīvot ar diviem telefoniem, un tad vairs no tā podziņu telefona nekādu ieguvumu nav,” stāstīja speciālists.
Viņš arī nelietoja bankas karti un veikalu atlaižu kartes. “Bankas karti es biju spiests noformēt neilgi pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas, jo ar skaidru naudu norēķināties kļuva arvien grūtāk,” atzina speciālists. Viņš gan domā, ka atgriezīsies pie principa nelietot, tiklīdz situācija būs normalizējusies.
Viņš arī nelieto “Facebook”, un, “ierobežojot komunikāciju, izgaismojas, kuri ir īstie draugi un kuri nav, savā ziņā tāda VIP privilēģija, ka tevi uzaicina personīgi, piezvana pa telefonu, par tevi aizdomājas un tad aizsūta ziņu, bet dažreiz aizmirst. [..] Man ir jākomunicē ar darbiniekiem, jākomunicē ar klientiem, ar draugiem, un man īstenībā ir visas aplikācijas, man ir visas komunikāciju aplikācijas. Es vienkārši viņām nedodu tiesības piekļūt adrešu grāmatai, savai atrašanās vietai, kamerai,” stāstīja Solovjovs.
