Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Jēzus vēstures avotos
Vai Bībelē rakstītais par Jēzu, kurš vēlāk ieguva titulu Kristus, ko var tulkot arī kā mesija, ir tikai skaista Bībeles leģenda par vieda pravieša dzimšanu kūtiņā silītē, pieaugšanu, sludinātām mācībām un paveiktajiem brīnumiem? Vai tomēr tajā ir vēsturiskas patiesības daļa? Var jautāt vēl tiešāk. Vai Jēzus ir vēsturiska persona, kurš apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu ir pravietojis Galilejā un Jūdejā un kura vēstījumu cilvēki ir sadzirdējuši, izveidojot vienu no pasaulē lielākajām reliģijām – kristietību?
Lielākā daļa pētnieku šobrīd uzskata, ka Jēzus ar lielu varbūtību ir vēsturiska persona.
Pamatā ziņas par Jēzus dzīvi līdz mums ir nonākušas Bībeles tekstu formā. Primāri tie ir četri Jaunās Derības evaņģēliji, kas katrs piedāvā savu versiju par Kristus dzīvi un mācību, bet Jēzus ir pieminēts arī "Apustuļu darbos" un "Apustuļu vēstulēs", kā arī "Atklāsmes grāmatā". Starp citu, viņa vārdu var atrast arī musulmaņu svētajos rakstos – Korānā.
Taču gribētos arī kādas no Bībeles un Korāna neatkarīgas liecības par Jēzus dzīvi. Un tik tiešām – nedaudzas, bet tādas var atrast! Tā romiešu vēsturnieks Tacits mūsu ēras 116. gadā, tātad diezgan ilgi pēc Kristus dzīves, aprakstot agrīno kristiešu vajāšanu imperatora Nērona laikā, savā darbā "Annāles" min apmēram šādi: "Imperatora Tibērija valdīšanas laikā prokurors Poncijs Pilāts lika Jēzu sodīt ar nāvi. Tādējādi uz kādu laiku tika apturēta postošā māņticība. Taču drīz tā atkal uzliesmoja ne tikai Jūdejā vien, bet arī galvaspilsētā, kur visas šausmīgās un apkaunojošās lietas pasaulē pulcējas un atrod popularitāti." Var nojaust Tacita negatīvo attieksmi pret agrīnajiem kristiešiem, kurus imperators Nērons aktīvi vajāja. Tacits, starp citu, piemin, ka mūsu ēras 64. gadā Nērons lika aizdedzināt Romu, izraisot postošu ugunsgrēku, lai pēc tam tajā apvainotu kristiešus un varētu ar tiem vēl aktīvāk izrēķināties.
Šobrīd vēsturnieki versiju par to, ka Nērons pats dedzināja Romu, lielā mērā gan apšauba.
Otrs vēstures avots, kurā pieminēts Jēzus, ir ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs, kurš savā monumentālajā darbā "Jūdu senatne", kas sarakstīts ap mūsu ēras 94. gadu, Jēzu piemin pat divās vietās.
Pirmo reizi Josefs Flāvijs raksta apmēram šādi: "Viņš bija skolotājs tādiem cilvēkiem, kas ar prieku uztver patiesību. Viņš piesaistīja ap sevi gan daudzus jūdus, gan daudzus pagānus. Viņš bija Kristus; un kad Pilāts bija Viņu notiesājis uz nāvi, tie, kas Viņu sākumā bija mīlējuši, neatstāja Viņu, jo trešajā dienā Viņš tiem atkal parādījās dzīvs, kā dievišķie pravieši šo un desmit tūkstošiem citu brīnumainu lietu par Viņu bija pareģojuši. Un kristieši, kas no Viņa tā nosaukti, nav iznīkuši līdz pat šai dienai." Ar šo citātu ir gan viena problēma. Par minētā fragmenta īstumu joprojām notiek diskusijas, un ir vēsturnieki, kuri uzskata, ka tas ir vēlāku gadu iestarpinājums. Tā, starp citu, senajā pasaulē bija ierasta prakse, ka tekstu pārrakstītāji mēģināja uzrakstīto gan pateikt, kā viņiem pašiem šķita, skaidrāk, gan arī papildināt ar savām pašu zināšanām vai leģendām, lai teksti būtu pārliecinošāki.
Tā nebija apzināta tekstu viltošana mūsdienu nozīmē. Drīzāk vēlme sacīto padarīt skaidrāku un pārliecinošāku.
Otrs fragments Josifa Flāvija darbā, kur pieminēts Jēzus, stāsta par "Jēkaba brāli Jēzu, kurš tika saukts arī par Kristu", nomētāšanu ar akmeņiem. To, ka šī teksta daļa pieder Josifam Flāvijam, gandrīz neviens vēsturnieks neapšauba. Šie nelielie fragmenti citu autoru darbos un Jaunās Derības teksta kritiska analīze, kā arī tajā minēto faktu salīdzināšana ar arheoloģiskiem atradumiem, lai arī neļauj pilnībā nošķirt vēsturiskus faktus no leģendām par dziednieku, kurš darīja brīnumus un spēja mirušos atgriezt dzīvē, tomēr ļauj vēsturniekiem secināt, ka mūsu ēras sākumā tik tiešām ir dzīvojis cilvēks vārdā Jēzus. Viņš nāca pasaulē Jūdejā – Bētlemē, uzauga Galilejā – Nācaretē un, sasniedzis 30 gadu vecumu, ieradās Jeruzalemē un kļuva par harismātisku skolotāju un sociālu reformatoru.
Vai fakts, ka Jaunajā Derībā aprakstītajam Jēzum Kristum pamatā ir vēsturiska persona, būtu kaut kas unikāls un pārsteidzošs?!
Jāatzīst, ka ne. Liela daļa vēsturnieku uzskata, ka daudzi vēl senākos tekstos (Vecajā Derībā) aprakstītie pravieši, tādi kā Ābrahāms, Mozus, Dāvids un Zālamans, ir reāli dzīvojuši cilvēki. Tomēr ne visi. Piemēram, Bībelē pieminētie Noass, Ījabs, pēc lielākās daļas vēsturnieku domām, ir tikai leģendas.
Citas reliģijas
Nobeigumā varu tikai piebilst, ka tas, ka Jēzus Kristus ar lielu varbūtību ir vēsturiska persona, nav kaut kas unikāls, kas kristietību atšķirtu no citām mācībām. Arī par Sidhārtu Gautamu, kurš Indijas ziemeļos dzīvoja apmēram piecsimt gadu pirms Kristus un kuru mēs labāk pazīstam kā budisma aizsācēju Budu, ir samērā droši zināms, ka viņš bija reāla, vēsturiska persona. Sidhārta Gautama nāca no turīgas Šakjas karaļvalsts valdnieka dzimtas Indijas ziemeļos. Sasniedzis 29 gadu vecumu, Sidhārta pameta savu tēva namu, sievu un dēlu un, kļūstot par askētu un klejotāju, devās pasaulē.
Ja skatāmies uz jaunākām reliģijām, piemēram, islāmu, tad tā pamatlicējs pravietis Muhameds jau pavisam droši ir saistāms ar vēsturisku personu. Viņa nāves datums ir zināms pilnīgi precīzi. Viņš mira mūsu ēras 632. gada 8. jūnijā Medīnas pilsētā no vecuma un slimībām Aišas, vienas no viņa sievām, rokās. Viņa dzimšanas gads Mekā ir zināms tikai aptuveni. Viņš dzima apmēram 570. gadā. Agrā jaunībā zaudēja gan tēvu, gan māti. Viņu uzaudzināja tēvocis, kurš bija turīgs cilvēks, jo viņam piederēja zeme, uz kuras bija karavānu kustībai nepieciešama aka.
Par ziņām par Muhameda dzīvi var pateikties tam, ka līdztekus Korānam, kurā ir pieminēti tikai daži pravieša Muhameda dzīves fakti, eksistē daudzi tūkstoši islāma tekstu, kas tiek saukti par hadītiem. Tajos ir apkopoti gan pravieša izteicieni, gan arī dzīves fakti. To visu saliekot kopā, Muhameda dzīves notikumus var restaurēt samērā precīzi un detaļās. Mēs varam būt pārliecināti gan par to, ka pravietis sākotnēji bija par sevi ievērojami vecākas atraitnes darījumu vadītājs un vēlāk arī šo sievieti, vārdā Hadīdža, apprecēja. Viņa bija gan pravieša padomdevējs, gan arī viņa darbības finansiāls atbalsts. Un, protams, jāpatur prātā, ka pravietis Muhameds bija gan politisks, gan arī militārs līderis, kurš gan ar diplomātiju, gan ar uguni un zobenu apvienoja arābu pasauli. Šādi notikumi, lai arī samērā seni, ir labi dokumentēti vēstures avotos.
Tā, lūk, daudzu ļoti senu mācību pamatā ir reālu cilvēku dzīves stāsti, kas laika gaitā ir tikuši glorificēti un ir apauguši ar leģendām, arī šiem cilvēkiem pašiem pārvēršoties par leģendām. Tolaik notikušais, šīs neparastās personības un viņu radītās leģendas turpina ietekmēt mūsu dzīvi arī mūsdienās.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
