Kad pirms nieka astoņiem gadiem devos uz uzņemšanas interviju studijām maģistrantūrā, pat neienāca prātā, ka uzņemšanas komisijas locekles izmestā frāze: "Mums plānots pētījums neirozinātnē" mani aizvedīs līdz veselīgas novecošanās izpētei. Atzīšos, pirmajā brīdī pētījuma tēma neiepriecināja – biju savos vēlajos 20, un vecums likās kā tāla nākotne, kam vēl maz saistības ar mani, taču tad, gatavojoties savai pirmajai lielajai konferencei, izlasīju minēto zīmīgo teikumu, kas palika ar mani uz ilgāku laiku. Protams, šodien zinu, ka šis vecums nav tik viennozīmīgs un eksistē virkne dažādu faktoru, kas novecošanās gaitu paātrina vai, vēlams, palēnina, taču pirmais šoks mani kā ar vilni iemeta veselīgas novecošanās izpētē.
Kas ir novecošanās?
Novecošanos var skatīt dažādos rakursos – gan tradicionāli, skaitot gadus pasē (hronoloģiskā novecošanās), gan redzot izmaiņas savā sociālajā dzīvē (sociālā novecošanās), gan arī vērojot izmaiņas savā atmiņā, emocijās (psiholoģiskā novecošanās). Tomēr visbiežāk runājam par bioloģisko novecošanos, ko rada izmaiņas ģenētiskajā informācijā, hromosomu struktūrā un proteīnu homeostāzē.
Kāpēc šobrīd ir būtiski pētīt novecošanos? Pasaules Veselības organizācija prognozē, ka līdz 2030. gadam viens no katriem sešiem cilvēkiem būs pārsniedzis 60 gadu vecumu. Kaut arī ilgmūžība pati par sevi ir daudzu cilvēku mērķis, līdz ar ilgmūžības pieaugumu palielinās arī gados vecāku cilvēku skaits, kas rada jaunus izaicinājumus – kā pasaules un Latvijas ekonomikai, tā arī veselības aprūpes sistēmai. Statistika par populācijas vidējo vecumu Eiropas Savienībā liecina par nemitīgu mediānas vecuma pieaugumu. Sekas var būt dažādas – sākot no pagarinātas darba dzīves līdz pat patoloģiskai novecošanai un demencei.
Demence nav dabisks dzīves noslēgums
Kaut arī minēta jau antīkajā Grieķijā, demence kā slimība tika atzīta vien 19. gadsimtā, un tās pastiprināta izpēte ir norisinājusies salīdzinoši neilgu laiku, to visbiežāk sasaistot ar Alcheimera slimību. Nereti sabiedrībā joprojām novecošanos sasaistām ar neirodeģeneratīvām slimībām un, piemēram, demenci uztveram kā dabisku dzīves noslēguma daļu, tomēr tā uzskatāma par patoloģiju.
Vienlaikus jāņem vērā, ka arī normālas novecošanās gadījumā ir novērojamas izmaiņas kognitīvajos jeb izziņas procesos (uztverē, atmiņā, uzmanībā, valodā, vadības funkcijās). Pētnieki šo galvenokārt skaidro, balstoties uz tā saukto sensorās sistēmas pasliktināšanās teoriju, visbiežāk uzsverot uztveres signālu kvalitātes pasliktināšanos, perifērās un centrālās nervu sistēmas degradēšanos vai vienkārši sensorās stimulācijas iztrūkumu, kā rezultātā sākas atrofija. Visām šīm teorijām kopīgs ir viens – pieņēmums, ka līdz ar novecošanos šo sistēmu pasliktināšanās ir neizbēgama,
bet – ja nu mēs varam to aizkavēt vai pat novērst?
Psihiatre un Londonas Universitātes koledžas profesore Džila Livingstone un kolēģi 2020. gadā publicēja atjaunotās vadlīnijas demences prevencē, intervencēs un aprūpē, norādot, ka aptuveni 40% demences riska faktoru ir saistīti ar mūsu dzīvesveidu un veselības uzvedību. Šādi faktori var būt, piemēram, zems iegūtās izglītības līmenis, sociālā izolācija un vientulība, smēķēšana, pārmērīga alkohola lietošana, aptaukošanās, galvas smadzeņu trauma, depresija, sēdošs dzīvesveids, diabēts un gaisa piesārņojums. Vienlaikus jāpievērš uzmanība tam, ka liela daļa minēto faktoru ir modificējami ar izmaiņām uzvedībā, tādējādi arī mazinot patoloģiskas novecošanās iespējamību.
Vai un kā mēs varam ko mainīt?
Pēdējo 20 gadu gaitā arvien lielāka uzmanība ir pievērsta tieši tā sauktajām kompensējošajām teorijām, tostarp – kognitīvo rezervju hipotēzei un atbalsta struktūru kognitīvās novecošanās teorijai. Abas teorijas ir fokusētas uz dzīves laikā apgūto un zaudēto resursu apzināšanu un tālāku pielietojumu, lai mazinātu vai nu dabiskas novecošanās radītos ierobežojumus, vai pat aizkavētu demences simptomu izpausmes, tādējādi nereti palielinot kvalitatīvi pavadīto dzīves gadu skaitu. Šādus resursus gan zaudēt, gan stiprināt var, iesaistoties dažādās ar dzīvesveidu saistītās aktivitātēs un piekopjot veselīgu uzvedību.
1980. gadu beigās Roberts Kacmans salīdzināja smadzenes pacientiem ar Alcheimera slimību un bez. Secinājums bija, ka vairākos gadījumos "normas" grupas pacienti uzrādīja smadzeņu atrofiju, kas raksturīga Alcheimera slimībai, vienlaikus – šie pacienti neizrādīja Alcheimera slimības simptomus. Izpētot katra pacienta dzīves gājumu, Kacmans secināja, ka tie pacienti, kuri simptomus neizrādīja, taču kuru smadzenēs patoloģija tika atrasta, bija ieguvuši augstāko izglītību. Ideju par izglītības lomu veselīgā novecošanā tālāk attīstījuši arī citi pētnieki, tostarp īpaši jāizceļ Jakovs Šterns, kurš pirmo reizi definēja kognitīvo rezervju konceptu, norādot, ka dzīves laikā iegūtās prasmes, zināšanas, intelektuālās un sociālās aktivitātes veicina kognitīvo spēju fleksibilitāti, tādējādi ļaujot pārvarēt izmaiņas, kas radušās jau smadzeņu atrofijas vai traumas rezultātā. Vienkāršojot: iedomājieties, ka darbā pēkšņi salūzt dators un visi pieraksti jāveic ar roku. Ja dzīves laikā ar roku rakstīts regulāri un bieži – ziņojumu sagatavot arī ar pildspalvu nebūs pārlieku sarežģīti. Turpretim, ja pēdējoreiz ar roku rakstīts kaut kad skolas laikā, ziņojumu sagatavot jau nāksies ievērojami lēnāk.
Tātad kognitīvās rezerves atspoguļo smadzeņu kompetenci izmantot pašām sevi!
Jāsaka, ka izglītības iegūšana nav vienīgais veids, kā veicināt veselīgu novecošanos. Arvien vairāk pieaug to gados vecāku cilvēku skaits, kuri ir nodarbināti arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Kaut arī varam justies brīvās dienas nopelnījuši, gan no ekonomikas, gan smadzeņu skatu punkta ilgstošāka nodarbinātība ir pat vēlama. Pētījumi norāda uz vairākiem ieguvumiem darba vietā – atrašanās darbā bieži vien nodrošina jaunu papildu prasmju apguvi, iesaisti sociālajās aktivitātēs, ikdienas rutīnas uzturēšanu un, protams, arī sociāli ekonomiskā statusa uzlabojumus. Noteikti profesionālie izaicinājumi tiek sasaistīti arī ar konkrētu smadzeņu spēju un smadzeņu reģionu attīstību.
Ko tad, ja darbs un izglītība nav bijušas prioritātes un tomēr pelnītajā atpūtā doties gribas? Pētījumi norāda arī uz citiem faktoriem, kas veicina veselīgu novecošanos. Jau sen zināmas rekomendācijas par jaunu valodu apguvi, un pētījumi norāda uz to, ka bilingviem cilvēkiem ir labāki atmiņas, uzmanības un vadības funkciju rādītāji, lielāks smadzeņu apjoms un izteiktāka aktivitāte pieres daivas reģionos un kreisajā putamen un caudate nucleus. Arī brīvā laika aktivitātēm – kā fiziskām, tā intelektuālām – var būt milzu nozīme. Fiziskā aktivitāte jau izsenis ir saistīta ar labākiem kognitīvo procesu rādītājiem, atsevišķiem pētījumiem norādot, ka pietiek pat ar ātru pastaigu ikdienā, lai uzlabotu atmiņu un vadības funkcijas. Intelektuālās brīvā laika aktivitātes parāda jau pretrunīgākus rezultātus, joprojām vairāk izceļot kā tradicionālo krustvārdu mīklu, tā arī Sudoku mīklu iespējamo ietekmi uz epizodisko atmiņu un darba atmiņu. Līdzīga saistība novērota arī starp lasīšanu un zemāku kognitīvo procesu pasliktināšanās risku, kā arī labākiem darba un epizodiskās atmiņas rādītājiem.
Kas notiek Latvijā?
Novecošanās aktīvi pētīta arī tepat Latvijā. 2023. gadā aizstāvēts disertācijas pētījums, apskatot saistību starp dažādiem dzīvesveida faktoriem, kognitīvajiem procesiem un smadzeņu apjoma mērījumiem gados vecākiem pieaugušajiem bez demences diagnozes. Pētījums tika īstenots divās izlasēs – populācijā, izmantojot sekundāros (jau iepriekš ievāktus) datus no cita projekta, un mazākā izlasē, kuras ietvaros tika veikta mērķtiecīga kognitīvo procesu izvērtēšana un smadzeņu apjoma mērījumi, izmantojot magnētisko rezonansi.
Pirmajā pētījuma daļā kopumā piedalījās 546 cilvēki bez diagnosticētas neirodeģeneratīvas slimības, insulta vai noritošas onkoloģiskas slimības, un tika izvirzīta hipotēze, ka augstāks sasniegtais izglītības līmenis, aktīva nodarbinātība un aktīvs dzīvesveids būs saistīts ar labākiem atmiņas un verbālās veiklības rādītājiem. Kā prognozēts, augstāka iegūtā izglītība un aktīva nodarbinātība datu ieguves laikā bija saistītas ar labākiem īstermiņa un ilgtermiņa atmiņas, kā arī verbālās veiklības rādītājiem, vienlaikus daudz interesantākas attiecības iezīmējās brīvā laika aktivitātēs. Latvijas dalībnieku izlasē iezīmējās tieši vidējas intensitātes fiziskās aktivitātes kā atmiņu un verbālo veiklību prognozējošais faktors, savukārt augstas intensitātes aktivitātes neuzrādīja saistību ar šiem procesiem. Apskatot kognitīvās brīvā laika aktivitātes, kā būtiskas iezīmējās tieši lasīšana un krustvārdu mīklu minēšana.
Otrā pētījuma daļa daļēji apstiprināja lielākā izlasē veiktā pētījuma rezultātus, izceļot tieši nodarbinātību kā īpaši būtisku kā kognitīvajā, tā smadzeņu veselībā. Iesaiste augstākas sarežģītības un atbildīgākā darbā bija saistīta gan ar labāku informācijas apstrādes ātrumu un verbālajām spējām, gan arī ar lielāku garozas apjomu tajos smadzeņu reģionos, kas tiek uzskatīti par īpaši jutīgiem pret demenci, kā arī ir iesaistīti sociālo aktivitāšu īstenošanā, piemēram, seju atpazīšanā un verbālajās spējās. Kopumā abu pētījumu rezultāti ļauj izvirzīt jau nākamo hipotēzi, ko gan pārbaudīt var tikai garengriezumā –
visdrīzāk jebkurai aktivitātei ir savs "termiņš", un tādēļ fiziski, sociāli un kognitīvi aktīvs dzīvesveids būs jāīsteno visas dzīves garumā, lai neizsmeltu savas kognitīvās rezerves.
Secinājumi, ko ielikt sev zināšanu "koferī"?
- Vispirms jau – demence nav norma! Kaut arī līdz ar novecošanos ir novērojama dabiska kognitīvo procesu pasliktināšanās, tā būtiski neietekmēs ikdienas funkcionēšanu un gados vecāka pieaugušā dzīves kvalitāti.
- Kaut arī par novecošanos ierasts domāt kā par zaudējumu, vairākas teorijas pievērš uzmanību tam, ka ar noteiktām aktivitātēm mēs varam kompensēt šos zaudējumus.
- Izglītība un nodarbinātība, kā arī kognitīvi un fiziski aktīvs dzīvesveids var būt sargājoši faktori un aizkavēt patoloģiskas kognitīvās novecošanās simptomus, kā arī pagarināt kvalitatīvo dzīves gadu skaitu.
Atsauces un avoti:
