Dīvs Reiznieks: Vai varat mums pastāstīt, kur esat un ko darāt tieši šobrīd?

Petja Petrova: Šobrīd esmu ceļā uz Dņipropetrovskas apkārtni. Tas ir Ukrainas dienvidos, ko mazāk skar karadarbība, salīdzinot ar Donecku un citām vietām. Tur mums ir daudz patversmju, kas atbalsta mūsu darbu. Tās uzņem dzīvniekus, ko esam izveduši no frontes līnijas. Tāpēc es šodien vedu ģeneratorus uz piecām no šīm vietām. Tās ir patversmes, kurās ir daudz dzīvnieku. Šobrīd viņi patiešām cieš daudzo elektrības padeves pārtraukumu dēļ, ko piedzīvojām Ukrainā. Šodien mana misija ir nodrošināt šīs patversmes ar ģeneratoriem, lai viņi varētu dzīvniekiem nodrošināt siltumu un veikt savu darbu.

Pastāstiet mazliet par sevi, kā iesaistījāties dzīvnieku glābšanā?

Mans darbs ar dzīvnieku glābšanu patiesībā sākās vēl pirms kara Ukrainā. Precīzāk sakot, es nebiju īsti iesaistīta dzīvnieku glābšanas aktivitātēs. Es biju dzīvnieku tiesību aizstāve. Kādreiz strādāju PETA Vācijas nodaļā. PETA (angļu: People for the Ethical Treatment of Animals – Cilvēki par ētisku attieksmi pret dzīvniekiem) ir lielākā organizācija pasaulē, kas iestājas par visu dzīvnieku pamattiesībām. Organizācijā PETA nostrādāju apmēram trīs gadus pirms kara sākuma. Šī bija mana aizraušanās, mans darbs pirms kara. 

Kad sākās karš, mani nosūtīja uz Polijas–Ukrainas robežu PETA komandas sastāvā. Tur palīdzējām bēgļiem un viņu mājdzīvniekiem. Tā ka man viss sākās tur uz robežas. Nedaudz vēlāk mūsu komanda sāka veikt dzīvnieku glābšanas operācijas arī Ukrainas teritorijā.

Taču pēc kāda laika mani darbadevēji nolēma, ka laiks atgriezties Vācijā. Man šīs lēmums nešķita pareizs, tādēļ pametu šo darbu un kļuvu par pilna laika dzīvnieku glābšanas aktīvisti Ukrainā.

Šobrīd es strādāju ar "UAnimals". Tā ir Ukrainā labi pazīstama organizācija, kas rīkojusi daudzas dzīvnieku tiesību kampaņas vēl pirms kara. Tā nu šobrīd mans pamatdarbs ir dzīvnieku glābšana "UAnimals" izstrādātas evakuāciju shēmas ietvaros.

Petja, vai esat pārsteigta par notikumu pavērsieniem, kas bulgāru dzīvnieku tiesību aktīvistei liek šobrīd doties uz Dnipro, lai atvestu ģeneratorus dzīvnieku patversmēm? Tīri personīgā līmenī esat pārsteigta?

Jā, kad karš sākās, es biju šokēta. Tāpat kā daudzi citi, arī es negaidīju, ka vardarbība šādā mērogā tiešām tiks īstenota. Laikam ejot, ātri kļuva skaidrs, ka mums visiem ir jāpiedalās šajā konfliktā, ka Ukrainas tauta un tās teritorija ir frontes līnija. Šobrīd jau katrs palīdzam, kā mākam. Es patiesībā neesmu pārsteigta, ka esmu šeit. Domāju, ka tas ir pareizi. 

Uzskatu, ka šeit vajadzētu būt vairāk ārzemju brīvprātīgajiem, kuri darītu visu iespējamo, lai palīdzētu ukraiņiem pārdzīvot šo agresiju. Jo Ukraina tomēr cīnās par mums visiem.

Šis ir kas krietni lielāks par reģionālu konfliktu. Tam noteikti ir ietekme uz Eiropu. Tāpēc personīgā līmenī uzskatu, ka esmu īstajā vietā un daru pareizāko, ko varu darīt ar savu dzīvi. 

Un, jā, es priecājos būt šeit.

Labi, parunāsim par dzīvniekiem. Par ko mēs vispār runājam, kad runājam par dzīvnieku glābšanu Ukrainā? Vai mēs runājam par mājdzīvniekiem? Vai mēs runājam par savvaļas dzīvniekiem? Vai mēs runājam par lauksaimniecības dzīvniekiem? Kāda ir visizplatītākā problēma?

Visbiežāk nākas glābt tieši mājdzīvniekus – kaķus, suņus, mazos grauzējus – sugas, kādas cilvēki parasti tur mājās un izveido ar šīm radībām ciešāku saikni. Taču patiesībā karadarbība ietekmē ļoti daudz dažādu savvaļas, pieradinātu un lauksaimniecības dzīvnieku sugu. 

Tā kā mana automašīna nav pārāk liela, tad pārsvarā es transportēju mazākus dzīvniekus – piemēram, kaķus, suņus, taču esmu evakuējusi arī savvaļas dzīvniekus, piemēram, lapsu mazuli, ko Ukrainas karavīri atrada mežā, netālu no Harkivas. Lapsēna māte nekur nebija atrodama, krievi to teritoriju apšaudīja, tādēļ karavīri vienkārši savāca viņu, izveda ārā un nodeva man. 

Manā auto braucis arī āzis. Saliku mašīnā daudz siena un vedu laukā no Harkivas apkārtnes šovasar. Viņu sauc Mustafa, un tagad viņš dzīvo netālu no Kijivas. Ar Mustafu patiesībā esam kļuvuši par labiem draugiem. 

Bet kopumā, jāsaka, lai arī šķiet, ka kaķi un suņi ir tie, kuri tiek glābti visbiežāk, patiesībā mežos ir ļoti daudz savvaļas dzīvnieku. Tur notiek ugunsgrēki, tur krīt raķetes, tur ir aktīvs kaujas lauks, piemēram, lauki ap Hersonu ir mīnēti vai arī tiek izmantoti kā stratēģiski kaujas lauki.

Tāpēc visi savvaļas dzīvnieki, kuriem tā ir dabiskā vide, šobrīd ir ļoti apdraudēti. Mēs cenšamies palīdzēt, evakuēt viņus uz drošākām teritorijām. 

Un visbeidzot, ir dzīvnieki, kuri jātransportē uz pilnīgi citām teritorijām. Piemēram tīģeri, lauvas un citi, kuri turēti kā izklaide zoodārzos vai privāto īpašnieku īpašumā. Šos dzīvniekus ir īpaši sarežģīti glābt. Mēs īsti nevaram viņus izlaist nekur šeit, Ukrainā. Tāpēc mēs cenšamies organizēt viņiem transportu uz piemērotu vietu. Pirms neilga laika 13 lauvas izdevās aizsūtīt uz Dienvidāfriku. 

Viņi aizvesti uz nacionālo parku, kas īpaši sagatavots dzīvniekiem, kuri dzīvi pavadījuši  nebrīvē, jo skaidrs, ka dzīvei savvaļā viņi vairs nav piemēroti. Patiesībā domāju, ka šīm lauvām tā izvērtusies par dzīves lielo iespēju, jo nu tām ir daudz labāki dzīves apstākļi, nekā būtu bijuši šeit, vietējos zoodārzos. 

Man personīgi sāp viena cita lieta – tas, ka mēs tik maz varam darīt jūras radību labā. Viņi pat netiek uzskaitīti kā indivīdi.  Tā tiek uzskatīta par masu. 

Piemēram, šobrīd ir ļoti maz iespēju, ko varam darīt, lai palīdzētu delfīniem Melnajā jūrā. Ir ļoti daudz jūras radību, kuras skāris karš. 

Tas tādēļ, ka tiek indēta jūra, jūra ietekmē ezerus, upes un citas ūdens tilpnes. Tātad, jā, ir ļoti daudz sugu, kas tiek ietekmētas. Mēs cenšamies palīdzēt – dažām vairāk, dažām mazāk – atkarībā no mūsu iespējām.

Pavisam nesen pasauli aplidoja stāsts par Hersonas jenotu, kuru krievi visai nežēlīgā veidā izzaga no aploka Hersonā. Tad nu parādījās arī neskaitāmas memes internetā, kurās ukraiņi pauda gatavību atriebt jenotu. No vienas puses, tā it kā bija tāda kā humoristiska atelpa no asiņaino ziņu lentas. Taču jums noteikti bija savs, droši vien atšķirīgs viedoklis par redzēto? 

Nu, godīgi sakot, tas mani vienkārši apbēdināja. Es patiesībā pat nelasīju daudz par to tikai tāpēc, ka šis video man šķita ļoti satraucošs. Video, kurā viens no karavīriem vienkārši ceļ acīmredzami pārbiedētu jenotu aiz astes. Var redzēt, ka tie cilvēki nesaprot dzīvnieka raidītos signālus. Viņiem nevajadzētu darīt šo. Nu, man tas viss šķita tik satraucoši un skumji. 

Daudziem dzīvniekiem esam izveidojuši apstākļus, kuros tie ir atkarīgi no cilvēka. Vai tie būtu lauksaimniecības dzīvnieki, kas dzīvo slēgtās fermās un nevar aizbēgt no uzlidojuma, ja tuvumā nav cilvēku, kuri tos izlaistu ārā, vai viņi atrodas kaut kur zoodārzā un vienkārši kļūst par krievu upuri, kuri var tos ļaunprātīgi izmantot, kā vien vēlas.  Un man tas šķiet ļoti skumji. Bet varbūt šis var kļūt par iemeslu, lai cilvēki pārdomātu, kā kopumā izturamies pret dzīvniekiem. Lai padomātu par labāku, plašāku un būtiskāku attiecību veidošanu ar dzīvajām radībām. 

Domāju, ka daudzus cilvēkus satrauc, piemēram, attēli ar govīm, kas gājušas bojā gaisa uzlidojumos, un citiem dzīvniekiem, kas kļuvuši par Krievijas agresijas upuriem. 

Tāpēc, iespējams, varbūt ir kaut kas labs, kas galu galā varētu palikt pēc šī konflikta.

Es minēju jenotu stāstu, kas vienkārši uzspridzināja internetu un par ko visi runāja. Bet noteikti ir tūkstošiem citu stāstu, kas netiek izstāstīti tikai tāpēc, ka ir šāds laiks – mirst daudz cilvēku un ne visi stāsti par dzīvniekiem var nonākt ziņu lentā. Jums ir viedoklis par to, kā okupanti izturas pret dzīvniekiem?

Jā, šī ir ļoti bēdīga tēma. Nu, mēs personīgi runājam ar vietējiem cilvēkiem teritorijās, kas bijušas okupētas. Pārsvarā tie ir ciemati. Runāju ar daudziem ļaudīm, kuri man stāstīja par savu personīgo pieredzi. Viens no stāstiem, kuru dzirdu atkal un atkal, ir par suņiem. Viņi aizsargā savus cilvēkus, savu māju, savu teritoriju. Okupanti to aptvēra visai ātri. Kad viņi mēģināja iet vietējo mājās, lai aplaupītu cilvēkus, aizskartu tos vai darītu ko citu, suņi radīja problēmas.

Tāpēc jau no kara sākuma, kad okupanti ienāca ciemos, viņi vienkārši apšāva suņus, jo tie aizstāvēja cilvēkus. 

Tas bija ārkārtīgi nežēlīgi, jo patiesībā daudzi cilvēki nevēlējās evakuēties no okupētajām teritorijām tieši tāpēc, ka ​​viņiem tur bija pārāk daudz dzīvnieku, un ne visi spēja laicīgi tikt prom, pirms okupantiem radās iespēja viņiem uzbrukt. 

Es nevaru iedomāties, cik sirdi plosoši tas ir, – palikt, aiz frontes līnijas, lai censtos nodrošināt dzīvnieku drošību, lai parūpētos par viņiem. Vietējie jau reāli nevarēja garantēt šādu drošību. Jo mierīgi var atnākt kāds asinskārs radījums un nogalināt tavu labāko draugu. Daudzi cilvēki tur mājdzīvniekus uztver kā pilnvērtīgus ģimenes locekļus. 

Piemēram, vienā no atbrīvotajiem Hersonas rajona ciemiem pie kādas mājas pamanīju kaķu mammu, kura mani ieveda mājā, lai parādītu savus kaķēnus. Mēs viņus pabarojām, atstājām vēl ēdamo, un nākot laukā no mājas, dažus metrus tālāk es pamanīju suņubūdu, pie kuras gulēja suņa līķis ar pārgrieztu rīkli. Viņš bija noasiņojis tieši savas mājas priekšā. Mājā tobrīd neviens nedzīvoja. Es nezinu kas bija noticis ar tās saimniekiem. Ciemā bija palikuši ļoti maz iedzīvotāju. Taču šis skats bija vienkārši neizturams. Un tas ir tikai viens piemērs.

No tās pašas Hersonas apkārtnes tika ziņots arī par govīm, ēzeļiem vai zirgiem, kuri vienkārši tiek nošauti tikai tāpēc, ka viņi traucē Krievijas armijai, kura konkrētajā vietā grib izveidot savas pozīcijas. Krievu acīs cilvēka dzīvībai nav vērtības, tad varat iedomāties, cik nesvarīga viņiem ir dzīvnieku dzīvība.

Diemžēl dzīvnieki ir ļoti atkarīgi no mūsu aizsardzības. Viņi vienkārši kļūst par šīs agresijas upuriem, kas ir ļoti skumji.

Vai dzīvnieki tiek nogalināti arī pārtikas dēļ?

Patiesībā, no tā, ko esmu dzirdējusi, viņi lielākoties dzīvniekus nogalināja, jo tie viņiem vienkārši traucē. Viņi pat pārsvarā neesot tos ēduši. Vienkārši nošāva un atstāja uz lauka. Tā kā pati esmu aktīva vegāne un uzskatu, ka dzīvniekus nevajag nogalināt pārtikas dēļ, šis ir vēl absurdāk un sirdi plosošāk – ka šie dzīvnieki tiek nogalināti vienkārši nogalināšanas pēc.  Šim slaktiņam pat nav nekāda mērķa. 

Varbūt ir gadījumi, kad viņiem vajag sevi apgādāt, jo mēs visi zinām, cik slikts ir Krievijas armijas stāvoklis un cik maz viņi saņem no mājām, tā kā varētu būt arī šādi gadījumi, bet pārsvarā dzīvniekus nošauj, jo tie vienkārši tur ir un varbūt kādam traucē. 

Viena no lietām, ko teicāt, ka tieši dzīvnieki dažreiz ir tas iemesls, lai cilvēki paliktu okupētajās teritorijās vai karadarbības zonās. Jautājums – "kādēļ cilvēki paliek šādās vietās?" – varētu būt daudziem. Vai tiešām uzskatāt, ka tur esošie mājdzīvnieki ir viens no galvenajiem iemesliem?

Parasti tam ir dažādi iemesli. Protams, ir cilvēki, kas paliek TIKAI dzīvnieku dēļ. Tikai tāpēc, ka viņiem ir ne tikai kaķi un suņi, bet viņiem ir, piemēram, dažas kazas, vistas un citas radības. Viņi nav varējuši atrast īpašumus, uz kurieni pārvest savus dzīvniekus. Un ne visi šie cilvēki tur dzīvniekus pārtikai. Viņi vienkārši dzīvo kopā. Tā bija arī ar manis pieminēto āzi Mustafu. Viņam ir ļoti skumjš stāsts. Viņš vienkārši dzīvoja kopā ar cilvēkiem un bija kā ģimenes loceklis. Viņu neizmantoja gaļai. Viņš netika izmantots nekādiem mērķiem. Viņš vienkārši dzīvoja kopā ar savu ģimeni. Un tad šī ģimene tika nogalināta gaisa uzlidojumā laikā netālu no Harkivas. Un mums vienkārši viņš bija jāpārved uz citu, drošāku vietu. Tie, kuri nespēj pārvest dzīvniekus citur, mēdz palikt tieši viņu dēļ.

Bet patiesībā iemesli ir sarežģīti. Daudziem cilvēkiem, kas paliek aizmugurē, ir vecāka gadagājuma vecāki, kurus nevar pārvietot. Viņi aprūpē slimu vectēvu vai kādu ar hronisku slimību; kādu, kurš nevar ceļot lielus attālumus. Viņi arī cenšas saglabāt kopienu, vienkārši paliekot frontes aizmugurē, jo ne visi var evakuēties. Tāpēc es domāju, ka daži no viņiem to uzskata par savu pienākumu – kalpot vietējai komūnai.

Protams, ir tādi cilvēki, kuri paliek, jo uzskata, ka tā ir ukraiņu zeme un viņus nedrīkst padzīt okupanti.

Tā ka iemesli ir dažādi. Protams, ir cilvēki, kuri paliek dzīvnieku dēļ, bet daudzi ir tādi, kuri uzskata, ka viņiem ir tiesības palikt savā zemē.

Kad nesen redzējām Ukrainas spēku virzību un diezgan lielas teritorijas ieņemšanu, jūs bijāt tur? Dzīvnieku aktīvisti bija tie, kuri sekoja uzreiz pēc armijas un devās uz šiem ciemiem atkarotajās teritorijās?

Jā, tā ir taisnība. Mēs patiesībā bijām vieni no pirmajiem, kuriem bija iespēja tur būt. Otrajā vai trešajā dienā pēc atbrīvošanas es biju tur ar lielu dzīvnieku barības kravu. Mēs cenšamies būt tur, jo arī dzīvniekiem vajadzīga pārtika. 

Un, godīgi sakot, bieži vien cilvēki vienkārši dalās ar dzīvniekiem tajā, kas viņiem ir. Ar humāno palīdzību vai maizi, ko saņem. Tāpēc mēs vienkārši cenšamies nodrošināt pārtiku visiem. Vietējie nepameta dzīvniekus, viņi palika, rūpējās par saviem mīluļiem, tādēļ ir tikai loģiski, ja arī tagad viņi saviem dzīvniekiem atdod savu pēdējo garozu. 

Tāpēc mēs vienkārši vēlamies būt viņiem blakus, būt blakus viņu dzīvniekiem, sagādāt viņiem pārtiku. Un, jā, tie, protams, ir ļoti emocionāli braucieni, jo cilvēki ir ļoti emocionāli. Daži no viņiem joprojām nespēj noticēt, ka beidzot ir brīvi. 

Patiesībā, došanās uz atbrīvotajām teritorijām var būt arī ļoti jauka pieredze, jo ​​visi ir tik pateicīgi un gandrīz katru reizi cenšas iedot mums kaut ko mazu pretī. Kaut arī viņiem nav nekā, bet viņiem tomēr vienmēr atrodas kaut kas neliels azotē. Kaut kas kā pateicības zīme par to, ka esam ar viņiem.

Viena lieta ir pabarot dzīvnieku, cita problēma, par kuru es varētu domāt, ir garīgās veselības problēmas. Protams, karš, iespējams, ir viena no traumatiskākajās lietām, kas var notikt ar cilvēku, ja runājam par garīgo veselību, bet kāda ir situācija ar mājdzīvniekiem? Labi, okupanti ir aizgājuši, bet pieredze paliek. Vai varat palīdzēt mājdzīvniekiem? Vai tā IR problēma? Ko jūs esat redzējuši deokupētajās teritorijās?

Es domāju, ka šis jautājums ir nedaudz sarežģītāks, jo mums ir ļoti maz veidu, kā īsti sazināties ar dzīvniekiem. No vienas puses, mēs nevaram pārliecinoši viņiem izskaidrot, ka okupanti ir prom un ​​situācija uzlabosies. Mums vienkārši nav īsti veidu, kā ar viņiem sadarboties, veidu, kā viņi mijiedarbojas viens ar otru.

Tātad problēma ir ar dzīvnieku valodu un veidu, kā mēs varam tiem tuvoties. Tas ir ļoti būtiski. Svarīgs ir arī psiholoģiskais komforts, – kā tikt galā ar dzīvnieka ciešanām. Piemēram, bērnam jūs vēl varat mēģināt izskaidrot, kas notiek. Jūs varat teikt, ka viss būs labi. Un jūs varat viņiem pateikt, ka situācija uzlabosies.

Cilvēki, protams, cenšas komunicēt ar saviem dzīvniekiem, cik vien iespējams, kaut vai runājot ar viņiem tādā pašā balsī, kā jūs runātu ar bērnu. Tas šīs radības var nomierināt. 

Dzīvnieki piedzīvo emociju ekstrēmākās gammas, jo viņi īsti neaptver, kas notiek. Viņi nezina, ka ir karš, viņi neseko līdzi ziņām. Viņi nezina, vai lietas uzlabosies vai ne. Viņi vienkārši zina, ka tāda dzīve, kas bijusi, vairāk nav.

Tagad ir skaļi sprādzieni, saimnieki ir nervozi. Taču jāsaka, ka, ņemot vērā deokupēto teritoriju pieredzi, ja dzīvniekam ir cilvēks, kurš par to rūpējas, tas noteikti palīdz.

Jāņem arī vērā, ka dzīvnieki šos sprādzienus uztver daudz sāpīgāk kā cilvēki. Salīdzinot ar cilvēku, viņiem šie blīkšķi šķiet daudzas reizes spēcīgāki. Īpaši savvaļas dzīvniekiem. Tie sprādzieni var padarīt viņus patiešām trakus. Tātad, jā, dzīvnieki bieži vien ir traumēti vai cieš no tā, ko cilvēku pasaulē pazīstam kā posttraumatisko sindromu. Tas tādēļ, ka ilgu laiku viņi dzīvojuši apstākļos, kas bijuši ļoti saspringti, nav bijis daudz cilvēku, kuri par tiem varējuši parūpēties, tādēļ ka paši slēpušies un bijuši pārbīlī. 

Mums ir tādi dzīvnieki, kas tikuši izglābti un šobrīd atrodas rehabilitācijas centros, cenšamies sadarboties ar viņiem un atgūt viņu uzticību. Bet pārsvarā dominē ārkārtīgas bailes no dzīvnieku puses. Būs vajadzīgs ilgs laiks, daudz pūļu un mīlestības, lai mēģinātu likt viņiem justies atkal kaut cik normāli.

Tāpat mums ir arī dzīvnieki, kuri diemžēl pamesti vai kuru saimnieki ir nogalināti. Mēs nezinām, kas noticis, tikai redzam, ka viņi ir skumju pārņemti. Šādus dzīvniekus pamestās mājās bieži atrod mūsu karavīri. Dzīvnieki arī sēro. Viņi ir zaudējuši savus cilvēkus, savus labākos draugus. 

Vai no pirmā acu uzmetiena varat pateikt, vai suns, kaķis vai kaza ir vai nav traumēta?

Es neesmu veterinārārste, speciālists noteikti labāk atpazītu simptomus. Taču no savas pieredzes varu teikt, ka šādi dzīvnieki parasti ir izsalkuši. Viņi vienkārši vēlas ēst. Un tajā pašā laikā viņi ļoti baidās. Tāpēc tuvoties dzīvniekiem, lai viņu vienkārši pabarotu, var būt ļoti sarežģīti. Viņi parasti bēg prom.

Bieži vien suņi sāk raudāt, kad tu viņiem pienāc pārāk tuvu. Viņi vienkārši ļoti baidās. 

Pat tad, kad mēģini viņus pabarot, tev viņiem ir jāseko līdzi. Viņi mēģina slēpties, tādēļ tev jāseko viņiem līdzi ļoti lēnām, cenšoties atstāt ēdienu, lai viņi to redzētu un vēlāk atgrieztos.

Tāpēc jāvelta šim procesam laiks. Ir tādi, kurus nevaram noķert vai nevaram paņemt līdzi tikai tāpēc, ka viņi vienkārši ir pārāk nobijušies. Bet vietējie iedzīvotāji, kas tur dzīvo un kas suņus novērojuši, cenšas ar viņiem strādāt.

Daudzi cilvēki šobrīd ir zaudējuši visu. Viņi zaudējuši darbu. Viņi zaudējuši savu dzīvesveidu. Viņi vienkārši koncentrējas uz palīdzību un, protams, riskējot ikdienā, viņi palīdz saviem līdzcilvēkiem un daudzos gadījumos arī dzīvniekiem.

Ja varam pieskarties citam jautājumam – kara sākumā, kad liela daļa Kijivas iedzīvotāju aizbrauca un Eiropu vai Rietumukrainu, ne visi mājdzīvnieki tika paņemti līdzi. Tagad, kad atnākusi ziema un ir runas par jaunu masveida evakuācijas vilni, cik aktuāla ir šī problēma?

Jā. Diemžēl tā joprojām ir problēma, jo ne visi cilvēki ņem līdzi savus dzīvniekus, lai gan lielākā daļa cilvēku to dara. Man tas šķiet iespaidīgi. Pat kara sākumā, pašās pirmajās dienās, biju lieciniece tam, cik daudz cilvēku šķērso robežu, jo pati biju un Polijas robežas, un redzēju ka katra trešā ceturtā cilvēku grupa ieradās ar vienu vai vairākiem mājdzīvniekiem rokās. Tātad mēs noteikti redzam, ka ukraiņu cilvēki rūpējas par saviem mājdzīvniekiem.

Tomēr ir arī citādi gadījumi – ne vienmēr var paņemt līdzi.

Diemžēl saimnieki mēdz arī nomirt, it īpaši okupētajās vai kauju pārņemtajās teritorijās. Tādēļ viņu dzīvnieki paliek vieni. 

Mums ir cilvēki, kas cenšas viņus paglābt, tomēr tas nav tik vienkārši, jo šī ziema ir īpaši skarba. Kijivā, piemēram, elektrība var nebūt stundām. Ja ilgāku laiku nav elektrības, pārstāj darboties ūdens padeve. Arī siltuma nodrošināšanā problēmas ir pastāvīgi.

Tāda ir ziema Kijivā. Bet Kijiva ir vēl nosacīti droša vieta, teiksim, salīdzinājumā ar citām pilsētām. Reģionos, kur notiek kaujas darbības, situācija ir daudz grūtāka. 

Bet cilvēki cenšas rast radošus risinājumus. Piemēram, pārceļas uz mītnēm, kuras var kurināt ar malku, lai paši un dzīvnieki varētu būt siltumā. Un tie cilvēki, kuri ir palikuši vietās, no kurienes pārsvarā visi aizbraukuši, nodarbojas ar to, ka dod pajumti atstātajiem mājdzīvniekiem. Tas ir viņu ieguldījums kopējā lietā – rūpēties par šīm radībām. 

Nesen devos uz Bahmutu, lai evakuētu 27 kaķus no dāmas, kura tur bija palikusi tikai šo kaķu dēļ. Viņa teica, ka negrasās pamest pilsētu, kamēr kāds neatnāks un nepaņems tos, lai izvestu drošībā. Tie visi bija kaimiņu kaķi.

Viņa dzīvoja daudzdzīvokļu mājā, es nezinu, varbūt astoņu vai desmit stāvu ēkā. Un viņa teica, ka daudzi no tiem kaķiem dzīvoja kopā ar cilvēkiem, kuri viena vai otra iemesla dēļ vairs tur nav. Mēs nezinām, kas noticis. Viņa teica: es gribu evakuēties, jo man ir bail, bet man vienkārši vajag barību saviem dzīvniekiem.

Un tad pirmajā dienā mēs izvedām visus šos kaķus, un otrajā dienā no rīta viņai beidzot izdevās izbraukt un pārcelties pie meitas citā, drošākā Ukrainas daļā. Šī dāma ir tikai viens piemērs. Ir daudz tādu cilvēku, kuri šobrīd uz vietas rūpējas par dzīvniekiem, cik vien spēj.

Savukārt tagad, kad karš rit jau desmito mēnesi un zinām esošās problēmas, mēs – starptautiskie palīgi, brīvprātīgie un, protams, arī organizācijas –, cenšamies labāk organizēties un vienkārši vairāk atbalstīt uz vietas palikušos cilvēkus. 

Ir arī ļoti daudz brīvprātīgo, kuri nav saistīti ne ar kādām organizācijām, bet vienkārši dodas uz karadarbībās zonām, lai izvestu dzīvniekus uz drošākām teritorijām Ukrainā vai uz Eiropu. Bet, protams, frontes līnijā svarīgākie ir tie, kuri paliek tur uz vietas. Viņi uzņemas šo galveno risku. 

Kas notiek ar mājdzīvniekiem, kurus jūs izvedat no Bahmutas, Hersonas un citām frontes pilsētām? 

Pirmais solis ir pārvest tos uz patversmi drošākā valsts daļā. Tāpēc, piemēram, es minēju, ka šobrīd vedu ģeneratorus uz patversmēm Dņipropetrovskas reģionā, kas kļuvusi par vienu no galvenajām vietām, kur pirmo glābiņu rod gan cilvēki, gan dzīvnieki no kara skartajām teritorijām.

Bet šiem dzīvniekiem lielākoties nepieciešama nopietna ārstēšana, jo viņi dzīvojuši vietās, kur nav veterinārārsta aprūpes, nav bijuši pieejami medikamenti. Tāpēc vispirms viņi ir jāārstē.

Tās pārsvarā ir stresa sekas. Dažādas emocionālās lēkmes, gluži kā cilvēkiem. Arī dzīvniekiem ir posttraumatiskā stresa sindroms. 

Īpaši aktuāli tas ir kaķiem, kuri ļoti negatīvi reaģē uz stresa apstākļiem, pārbraukšanu uz citu vietu un tā tālāk. Tāpēc vispirms šie kaķi palīdzības centros saņem medicīnisko aprūpi, un tad jau meklējam viņiem jaunas mājas, jo ​​patiesība ir tāda, ka mēs nezinām, kas notiks Ukrainā.

Neviens nezina, kas notiks. Varbūt mums būs pilnīgs blokauts. Varbūt būs jauns uzbrukums no Baltkrievijas teritorijas. Varbūt būs kodolieroču uzbrukums. Ukrainā šobrīd var notikt gandrīz jebkas, jebkad un jebkur. 

Tādēļ neviens nevar justies īsti drošs nevienā valsts daļā. Tas, ka neesi frontes tuvumā, nenozīmē, ka neesi apdraudēts, ko apliecinājuši nesenie, masīvie raķešu uzbrukumi lielajām pilsētām visā valsts teritorijā, kad īsā intervālā izšauts milzīgs skaits raķešu, kas rada problēmas pretgaisa aizsardzībai. 

Mūsu darbā tas nozīmē, ka, lai arī cenšamies dzīvniekus evakuēt uz nosacīti drošākām Ukrainas vietām, nekādi nevaram būt pārliecināti, ka tur nekas nedraud. Tādēļ, ja iespējams, mēģinām izvest dzīvniekus pēc iespējas tālāk ārpus valsts robežām. Tāda ir tā notikumu ķēdīte, ja runājam par dzīvnieku izvešanu no frontes līnijas.

Internetā mēs redzam daudz šausmīgu attēlu no kara. Bet laiku pa laikam starp tiem iespraucas arī ukraiņu karavīru bildes ar jaukiem, maziem kucēniem, kaķēniem un tamlīdzīgi. Kāda ir armijas loma, ja runājam par dzīvniekiem Ukrainā, par dzīvniekiem karā?

Armija ir mūsu lielākais sabiedrotais dzīvnieku glābšanā, jo viņi ir tie, kuri gluži burtiski iznes dzīvniekus no frontes līnijas. Un dara to, neskatoties uz reālu iespēju, ka var tikt apšaudīti. Viņi nes tos dzīvniekus uz rokām, ietītus jakās un kā tik vēl ne, lai tikai viņi būtu drošībā.

Ļoti daudz dzīvnieku pie mums nokļuvuši, tieši pateicoties karavīriem, kuri sazinās ar mums. Īpaši iespaidīgi ir tas, ka šiem cilvēkiem nereti ir tikai viena brīva diena nedēļā, un viņi to izmanto, lai censtos nogādāt dzīvniekus drošībā.

Parasti ir tā, ka mēs nevaram piebraukt pie pašas karadarbību zonas, tādēļ viņi ņem šos dzīvniekus un atved kādus 20–30 kilometrus no frontes relatīvā drošībā un nodod dzīvniekus mums.

Bieži tas ir ļoti emocionāli, jo karavīri pieķeras šiem dzīvniekiem. Ir grūti šķirties. Galu galā, ​​nereti viņi kopā guļ ierakumos, viņi dzīvo kopā šajos ierakumos.

Jūs man jautājat, kā es to redzu kā dzīvnieku tiesību aktīviste… es patiesībā domāju, ka šeit notiek kaut kas ļoti skaists.

Ar to domāju, lūk, ko –  kad mēs no cilvēka un dzīvnieka attiecībām noņemam nost jebkādu izlikšanos, jebkādu hierarhiju, kurā cilvēkiem rodas sajūta, ka esam šajā ķēdē vissvarīgākie, ka esam labāki un tā tālāk, kad mēs savienojamies ar citu būtni pavisam elementārā mīlestības un rūpju līmenī, un, ja mēs patiešām dalāmies šajās emocijās, mēs sapratīsim, ka varam sazināties ar dažādām sugām ļoti vienkārši. Pat ja nerunājam viņu valodā un viņi nerunā mūsējā, mēs patiešām varam saprasties.

Un karavīri to pierāda visu laiku, jo viņi rūpējas par visu dzīvībām. Tā ir viņu kā karavīru misija – aizsargāt ukraiņu dzīvību no uzbrūkošās armijas. Un redzu, ka viņu skatījumā šīs dzīvnieku dzīvības ir tikpat vērtas kā cilvēku. 

Manuprāt, tas ir ļoti skaists vēstījums, ko mēs saņemam no cilvēkiem, kuri šobrīd dzīvo neiespējamos apstākļos. Un tieši tas, šķiet, parāda viņu cilvēcību tās tīrākajā izpausmē. Šī ārkārtēji dāsnā un laipnā attieksme pret dzīvniekiem visnenormālākajos apstākļos ir labākais piemērs tam, ka cilvēks var sadzīvot ar citām radībām. Kopā smieties, rūpēties par viņiem un pieņemt viņus tādus, kādi tie ir: līdzvērtīgas radības, ar kuriem mums jādala šī planēta.

Tāpēc uzskatu, ka tā ir ļoti skaista lieta. Esmu satikusi daudzus karavīrus, kurus apbrīnoju par to, ko viņi darījuši dzīvnieku labā, pašiem esot neiespējamos apstākļos. Es tikai ceru, ka viņi no kara atgriezīsies sveiki un veseli. 

Tātad, cik saprotu, karavīri, kas jums atved dzīvniekus, tas nav izņēmums. Tā ir ierasta prakse?

Jā, tas ir ļoti izplatīti. Faktiski šis ir biežākais iemesls, kādēļ karavīri ar mums sazinās. Viņi vēlas evakuēt dzīvniekus no frontes līnijas, jo, tā kā bieži pārvietojas uz jaunām pozīcijām, par dzīvniekiem var parūpēties īslaicīgi. Ir, protams, izņēmumi, kad viņi ļoti pieķeras dzīvniekiem. Tomēr pārsvarā karavīri sazinās ar mums un vienkārši lūdz pārvietot dzīvniekus uz drošāku vietu, jo viņiem jādodas nākamajā misijā uz vietu, kas ir bīstamāka un dzīvniekiem nav droša. Tas ir apbrīnojami, ka, lai arī noteikti pieķeras šīm radībām, viņi primāri domā par to drošību, nevis savām iegribām. 

Tāpēc karavīri un armija ir mūsu lielākais sabiedrotais šo dzīvību glābšanā. Bez viņiem mēs nevarētu izglābt tik daudz dzīvo radību. Un viņi patiesībā ir tie, kuri dzīvniekus izglābj no vissmagākajām un sarežģītākajām vietām.

Jūsu kolēģi man teica, ka esat viens no tiem cilvēkiem, kurš dzīvnieku evakuācijas dēļ dodas uz visbīstamākajām vietām. Jūs stāstījāt arī par savu pieredzi okupētajās teritorijās, kur sirdi plosoši stāsti ir visapkārt. Kā jūs saglabājat veselo saprātu, veicot šo darbu?

Jā, dažreiz es pati brīnos par sevi. Taču patiešām domāju, ka šis darbs savā ziņā ir arī ļoti atalgojošs personīgā līmenī, jo, reti kuram dzīvē ir iespēja sniegt savu ieguldījumu ļoti svarīgā lietā un redzēt tūlītēju sava darba rezultātu. 

Tās dzīvības, ko izglābjam; to mierinājumu, ko varu dot šīm radībām, vedot tās laukā no kara zonas; tā iespēja izvest dzīvniekus drošībā; tā pateicība, ko saņemu no cilvēkiem – tas viss man šķiet tik vērtīgi un jēgpilni. Tas kaut kādā veidā manī rada lepnumu, nē, tas nav īstais vārds – es jūtos ļoti pateicīga, ka varu atrasties šeit un dot savu artavu. Un tas man dod ļoti daudz. Tā man ir iespēja vienkārši darīt pareizo lietu īstajā laikā. Dzīvē mums reti ir šādas iespējas: darīt ko patiešām tik svarīgu.

Domāju, ka mūsdienu sabiedrībā daudziem zudusi šī mērķa apziņa. Bet man šobrīd ir ļoti skaidra manas darbības jēga, skaidrs ir mērķis. Skaidrs, ka jādara kas labs, ja runājam ļoti vienkāršā valodā – tas ir kaut kas unikāls, un tas man dod ļoti daudz. Un es ceru, ka varu kaut kā atdarīt cilvēkiem un dzīvniekiem, darot ko labu viņiem. Tā kā šī noteikti ir tāda mijiedarbība abos virzienos.

Un pēdējā lieta – ko man jums novēlēt?

Es sev novēlētu, lai pēc kara beigām varētu turpināt darīt kaut ko tikpat jēgpilnu kā to, ko es daru šobrīd Ukrainā. Tāpēc, ja varat novēlēt man skaidrību un spēku turpināt svarīgu darbu, es būšu ļoti laimīga, jo jūtu, ka mana dzīve šobrīd ir ļoti piepildīta. Varu tikai cerēt, ka tas tā arī turpināsies.

Ceru, ka karš drīz beigsies un atradīšu citu veidu, kā būt noderīgai dzīvniekiem arī turpmāk.

Nu tad novēlu, lai jūsu vēlmes piepildās. Lūdzu, sargiet sevi, un paldies par lielisko darbu, ko darāt jūs, jūsu kolēģi un visi brīvprātīgie Ukrainā. Un jā, liels paldies, ka runājāt ar mums.

Liels paldies. Paldies, ka uzrunājāt mani. Un paldies par laba vēlējumiem. 

Pilnu podkāsta "Drošinātājs" epizodi klausiet šeit:

Savukārt sarunu ar Petju Petrovu oriģinālvalodā var dzirdēt šeit: