Arnis Krauze: Profesor, jūs visu savu mūžu esat runājis par ēšanu – ar pacientiem, ar studentiem, ar savu grāmatu lasītājiem un radio klausītājiem, tādēļ ar to arī sākšu. Ko profesors Danilāns, šobrīd Latvijā zināmākais vēdera dakteris, ir apēdis pēdējās diennakts laikā?
Anatolijs Danilāns: Ziniet, par ēšanu es nerunāju visbiežāk, ja runā par medicīnas lietām. Es neesmu dietologs, bet esmu kuņģa un zarnu trakta slimību dakteris. Esmu gastroenterologs. Es runāju par gremošanas trakta slimību ārstēšanu un [kuņģa] nebojāšanu, un tā tālāk.
Bet cilvēki jums to visbiežāk prasa – "vai to drīkst ēst".
Cilvēki prasa, jā, bet es viņiem vēlāk kaut ko pajautāju, un tad viņiem mute vaļā paliek. Es saku – labi, un kā jums ar fiziskajām aktivitātēm? Viņš ievēro diētu... Nē, es par to esmu kategoriski [teicis] un zvanījis visās malās, un jau apnicis ar to – ar ēšanu, labu, pareizu ēšanu, vērtīgu ēšanu vien nesanāks īsti nekas. Drīkst pastāstīt? Man trīs puiši, mani draugi, man pastāstīja, ka viņi konsultējušies pie labas dietoloģes. Pie dakteres, kas par ēšanu māca. Viņa ļoti labi visu izstāstīja par labu diētu, pilnvērtīgu, kā jāēd. Tagad viņi tā norunājuši, ar mirdzošām acīm skatās man virsū, bet es viņiem ģīmī [saku]: "Puiši, jums nekas nesanāks." Kā? Tu pats, dakter, profesor, teici, ka tā daktere laba, ka gudra, zinoša, ka visu prātīgi izstāstījusi. Es to arī atkārtoju, tā tas ir, bet jums nekas nesanāks.
Ar ēšanu vien vesels nepaliksi. Var vest uz karaļa pili rādīt, kā jāēd, bet ir vajadzīgi daudzi citi nosacījumi. Fiziskā aktivitāte. Fiziskā slodze, muskuļi palīdz visu labāk sagremot un veselību iztaisīt. Vajadzīgs miegs. Kas vēl latviešiem ļoti vajadzīgs – labs garastāvoklis un sirsnīgs smaids. Tā mums kādreiz ir par maz.
Labs garastāvoklis jums ir vienmēr, smaids jums ir vienmēr. Es vēl palikšu pie tā, – ko pats profesors lieto uzturā? Kas pēdējās diennakts laikā bijis uz profesora šķīvja?
Redziet, ir tā, mana uztura atbilde ir vienkārša – daudzveidība. Es neatzīstu ne kaut kādus tur veģetāriešus, ne ierobežojumus. Ir tiešām atsevišķi izņēmumi, tad es ar saviem pacientiem parunājos, kam ir alerģijas pret kādu vienu vai diviem atsevišķiem uztura produktiem, bet tie ir atsevišķi [produkti], un pārējo visu vajag zvetēt iekšā. Šodien arī es zvetēju iekšā, gāja gan kotlete, gan zupa, gan maizīte, uz kuras uzlikts vēl sviests, un saldumiņi bija. Viss bija, bet viss ar mēru, tāpēc es laikam nevaru uzbaroties milzīgi. Daudzveidība. Organisms prasa daudzveidību. Tikai tā mēs varam saņemt vajadzīgās sastāvdaļas.
Profesor, kā jums pašam šobrīd klājas? Vai arvien žiperīgais profesors arī pēc 80 gadu sliekšņa pārkāpšanas beidzot vairāk laiku velta sev un savai sieviņai, vai arī arvien žiperīgi soļo lielus attālumus pa Rīgas ielām pie saviem pacientiem?
Sev un savai sieviņai [laiku] veltīju, jauns būdams, tāpat arī, kad biju puisis gados, un arī tagad veltu. Varbūt pat vēl vairāk. Tā ir jādara. Mīļie klausītāji, veltiet sev tuviem cilvēkiem labus vārdus, mīļus vārdus pasakiet, noglāstiet kādreiz, fizisks kontakts ir labs. To es visu daru, bet arī pa Rīgu es jozdelēju kā agrāk. Kādreiz šķiet, ka drusku patālu līdz VEF aiziet, ir pagrūti, vēl divas reizes pie tam, jo es uz treniņu eju Ziedoņdārzā. Es trenējos.
Jūs dzīvojat Pārdaugavā, bet ejat uz Ziedoņdārzu?
Jā, lai trenētos. Pusotru stundu ņemos pa sporta zāli trenera vadībā, nosvīdis kā susļiks, un tad eju atpakaļ.
Jūs gribat teikt, ka šodien arī uz radio nācāt ar kājām?
Kā tad! Man ir braukšanas biļete, kauns atzīties, man nav jāmaksā par braukšanu, bet es eju ar kājām. Šodien arī, – nu, kas tas ir, pāri tiltiņam no Pārdaugavas. Radio es jau sen zinu, kur ir, jūs neesat mainījuši savu novietojumu, tāpēc eju ar kājām.
Un darbs ar pacientiem, ar studentiem?
Darbs, protams… Ir gadi, un esmu slodzi mazinājis. Tas ir godīgi. Tā ir jādara, es aicinu visus – kaut kur jēga jāsaprot. Ko tur simtgadīgs vēl raušos kā turks. Mazāk ir, bet man jau atkal kauns atzīties – es pieņemu slimniekus divās vietās, piektajā poliklīnikā un Stradiņa slimnīcā. Goda vārds, tas nav tāpēc, ka es būtu jucis uz naudu, neko lielu es tur nepelnu, bet man vienkārši patīk darbi un patīk palīdzēt divās vietās. Jā, es strādāju.
Ir kādi arī jaunie kolēģi, kuriem jūs nododat savu pieredzi un padomu?
Jā, tagad lekcijas esmu atteicis [lasīt], bet ir daudzas lekcijas ne mediķiem, kas man ļoti patīk. Tā ir man niša ļoti patīkama, jo izrādās, esmu tā pamanījis, ka ne-mediķi nav nemaz tik aptaurēti. Viņiem arī var stāstīt gudras lietas, tikai [tas jādara] saprotamā valodā.
Profesor, jūs spējat sakārtot savu pacientu veselību, kā jūs raugāties uz Latvijas medicīnas sistēmu kopumā? Cik tā šobrīd ir sakārtota? Kā gadu garumā tā ir mainījusies? Pieņemu, ka pa savu ārsta mūžu vairs nespējat saskaitīt, cik jums ir bijuši veselības ministri, bet tagad amatā ir jūsējais, – arī vēdera speciālists Hosams Abu Meri.
Jā, viņš ir mans skolnieks. Viņš, starp citu, labs skolnieks bija, man patika. Pirms vairākiem gadiem mēs braucām ar vienu savu kolēģi lasīt lekciju laikam uz Valmieru, mašīnā nebija, ko runāt, un bija tāds diagnostikas centrs, un Hosams tur strādāja. Es tad jautāju [kolēģei] – kā viņš strādā? Viņa teica, ka, jā, viņš ir labs. [Viņa stāstīja] – mēs bijām sarunājuši streikot, toreiz, jau pirms gadiem 10, bet uz streikošanu atnāca tikai Hosams, neviens latvietis neatnāca, bet Hosams, ko solījis, to dara. Viņš arī dara, kas man ļoti patīk. Man patīk cilvēki, kas izdara to, ko apsola. Viņam patīk tā lieta, un viņš dara. Tā, ja jūs man jautājat, kāda ir tā mūsu ministrija… Tas nav Hosama dēļ, tas nav tāpēc, ka Hosams ir mans skolnieks, un tagad es stāstīšu... Normāla! Klausieties visi, ir normāla, laba veselība un aizsardzība Latvijā! Trūkumi ir, protams, bet vaidēt, raudāt: "Ai, ai, ai, ka mēs esam postā, visur citur labi, Igaunijā labi…" Kādā Igaunijā? Tur tādi paši trūkumi un vēl savādāki, un vēl Lietuvā, un kur nu vēl Krievijā vai Amerikas Savienotajās Valstīs. Normāla medicīna! Normāla! Dzirdiet, klausieties! Vaidēt nevajag. Tas neko nedos, ja mēs teiksim – vai, vai, slikta medicīna. Kritizēt vajag.
Bet, profesor, es jau dzirdu, ko pie radio aparātiem teiks dažs labs pacients, – profesoram jau varbūt nav jāstāv tajās garajās rindās uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem, profesoram varbūt nav tik dārgas zāles jāpērk.
Jā, rindās [ir jāstāv], es nesaku, ka nekas nav jālabo. Man ļoti žēl cilvēciņu, kas stāv rindā, būtu ļoti jauki pirmajā minūtē, kad esi klāt, ka uzreiz tev izdara visus izmeklējumus. Tas gan ar nav iespējams, tam iepriekš ir jāsagatavojas, bet, protams, tādi trūkumi ir. Es nesaku, ka mums ir ideāla [veselības aprūpes sistēma]. Jūs neievērojāt? Es teicu – normāla, laba, salīdzinot ar citām pasaules daļām. Jā, izsaku savu līdzjūtību, ka iznāk cilvēkam gaidīt, nīkt un tā tālāk, bet ņemiet vērā, ka lielākajā gadījumu skaitā, varbūt ar retiem izņēmumiem, gaidīšana ir tādām slimībām, kurām drīkst gaidīt. Tas ir tiem, kuriem daži mēneši, pusgads vai pat gads būtībā to jautājumu neizšķir. Gaidīt ir pretīgi, es piekrītu, bet, ja gadījumā nedrīkst gaidīt, ja ir kaut kāda ļaundabīga vaina, mums ir zaļie koridori, pa kuriem cilvēks iet bez tādas īpašas gaidīšanas. Atkārtoju vēlreiz – normāla. Ar trūkumiem, jā, labāk vienmēr var izdarīt,
bet es esmu tikai par to, ka, lūdzu, mazāk vaidēsim. Vaidēšana un teikšana, ka viss ir slikti, nav kritika. Kritizēt vajag, es jau vienreiz to sacīju, lai labāk būtu, bet, ja tu sāc jau pīkstēt un vaidēt, nē, mīļais, tur ir kaut kas cits pie vainas. Vaidēšana bieži vien ir paša sevis slavināšana.
Daudzi vaid, pīkst un kritizē arī mūsu politiku, politiķus un partijas. Pēdējās Saeimas vēlēšanās daudzi bija pārsteigti, ieraugot profesoru Danilānu Saeimas kandidātu listē no "Attīstībai/Par!". Jūs kandidējāt Rīgas sarakstā, bijāt ielikts 39. vietā, ļaudis jums salika plusiņus, un jūs pabīdījāties uz 13. vietu, bet bija par īsu – ne saraksts, ne jūs parlamentā neiekļuvāt. Kāds bija jūsu apsvērums kandidēt uz Saeimu?
Redziet, kas bija, apsvērums bija vienkāršs, es pēc dabas esmu labsirdīgs. Pienāca pie manis jaukas meitenes, jauki cilvēki, viņi gan ir politiķi, bet jauki politiķi, un no sirds lūdzās, ka viņiem esmu vajadzīgs. Es sapratu, ka mans vārds varētu drusku varbūt kādreiz noderēt kā vārds, ne jau ka es tur būtu baigais politiķis. Politiķis es esmu diezgan stulbs, atzīšos godīgi. Neteiksim varbūt stulbs, bet neko liels es tur neesmu. Es aizgāju vienkārši, negribēdams cilvēkam pateikt nē. Man nepatīk uzreiz [teikt] – nē. Labi, lai ir, pie tam es ļoti labi izdarīju. Tieši tad, kad jau bija notikusi vēlēšana, bet es vēl nezināju rezultātu, man bija saruna radio, un man jautāja – profesor, kā jūs domājat, un es teicu – es netikšu, man tur nav izredžu, esmu ārsts, nevis politiķis. Man par lielu apmierinājumu es tiešām arī netiku. Kāda man bija sajūta? Man bija normāla sajūta. Es nezinu, ja es tur būtu ticis, es būtu muļķi laidis, es būtu nelaimīgs. Es dzīvei par to pateicu paldies. Dieviņš vai kāda augstāka vara saprata, ka man tur nav jābūt.
Profesor, nezinu, vai jūs būtu muļķi laidis, bet klusējis jūs noteikti nebūtu, jo lai nu ko, bet savu domu pasniegt un paskaidrot jūs mākat. Vēl par vēlēšanu rezultātiem. Es palūkoju, kā cilvēki par jums balsoja. Kopā tie bija 11 600, ir 962 plusiņi jums, bet ir arī 900 ļaudis vilkuši mīnusa zīmi [svītrojumu – red.].
Pareizi!
Ko jūs par to domājat? Kādēļ cilvēki tā darīja?
Es domāju, ka ideāla cilvēka pasaulē nav. Kādam ar savu aso runu… Kā šodien stāstīdams par to, ka nevajag vaidēt, varbūt kādam patīk vaidēt, tad viņš domā – ko tas bārdainais Danilāns te pļurkst, man gribas pavaidēt! Ja viņam gribas pavaidēt, lai to dara. Jūs esat lasījis "Mērnieku laikus"?
Jā.
Tur ir tāds Ķencis. Es, protams, ņirgājos, jūs labi zināt, piedošanu, tas ir tāds humoriņš. Ķencis noraudāja, novaidēja un nobirdināja asaru, un pēc tam tādi vareni vārdi bija – vai, cik labi, vieglāk palika, kad noraudāju. Ja kādam paliek labāk, mīļie, tad var arī noraudāt, bet parasti no raudāšanas vieglāk nepaliek, nekas jau nemainās. Redziet, raudātājs un kritizētājs pārlieku stingrs, [vaimanā] ka Latvijā valsts nav, ka mēs neesam pat latvieši, – tas man satrauc, jo viņš faktiski nevis runā patiesību, viņš plātās, viņš rāda savu vareno domu – re, cik es varens, latviešu nav, bet es esmu. Viņš pats nesaprot, ka viņš ar sevi plātās, sevi liela, bet sevi lielīt nevajag.
Kas jūs šodien Latvijā iepriecina? Kas satrauc? Raugoties uz pasaules notikumiem, Ukrainu un Tuvajiem Austrumiem, – vai arī šīs lietas nodarbina profesora prātu?
Ukraina mani satrauc. Mani satrauc. Esmu ārsts, mediķis, esmu par dzīvu cilvēku, cīnos par katru dzīvību. Es priecājos, ja izdodas izvilkt no kaulainās ķetnām ārā kādu cilvēku, tā ir mana laime, mans prieks. Sūtīt cilvēku, lai viņu tur nogalina... Tas ir kaut kas ārprātīgs. Bet atkal, kā visur saku, vajag divas daļas. Ukrainā, šaubu nav, tas ir slikti, bet man ir daži kolēģi, kas saka, kā – tu te humoru dzen, smaidi, runā, kad Ukrainā cilvēkus sit nost. Mīļie latvieši, Latvijā dzīvojošie krievi un čigāni, vienalga, kas jūs esiet, Latvijā par savām lietām, par savu dzīvi smaidiet! Drīkst smaidīt! Arī tad, ja Ukrainā notiek liela cūcība. Tā ir draņķība, bet tamdēļ man nav jāvaid, ka tagad es savu dzīvi Latvijā arī veltīšu raudāšanai. Ko tu ar to raudāšanu palīdzēsi, mīļais! Ja tu kaut ko vari, palīdzi, izdari, dod! Latvieši to arī dara, malači! Nesen dzirdēju, ka mēs esam gandrīz vai pirmajā vietā pasaulē ar visu to, ko darām. Tas mani iepriecina. Mani iepriecina, ka faktiski, ja tā rēķina, tie dzīves apstākļi mums nav tik ļauni. Dīvainā kārtā nav tik ļauni. Es ļoti mīlu staigāt, staigāju jau gadu desmitiem, un ubagus uz ielām redz stipri mazāk, kā bija. [Agrāk] bija pilns, bija tantītes, onkulīši, kas tur sēdēja, lūdza kapeiciņas. Tāda neomulīga sajūta bija. Starp citu, Amerikas Savienotajās Valstīs sev par prieku, – piedodiet, tas nav tāds labs prieks, – es redzēju, ka arī tur daudzi guļ uz ielas Ņujorkā. Jā, tas ir, tas man nepatīk, bet kopējais dzīves līmenis Latvijā, mūsu kultūra, mūsu Dziesmu svētki, mūsu sporta panākumi, – tas mani ļoti iepriecina. Neliela tautiņa, bet panākumus gūstam. Neiesim uz kritikām, uz visu to, bet vairāk uztversim labo!
Jūs daudz un dažādus ieteikumus gadu garumā esat devis, gan grāmatās, gan sarunās ar pacientiem, gan lekcijās. Vai ir kāds viens jūsu padoms, kuru kādreiz esat devis, bet tagad saprotat, ka tas bija pilnīgi greizi, ka tas vairs neder un tagad uz to raugāties pilnīgi citādi?
Esmu laimīgs, ka medicīna mainās. Viss, kas ir progresīvs, tas mainās. Ja sāksies brīdis, kad medicīna stāvēs uz vietas un vairs nemainīsies, tad tas būs ļoti ļauns mirklis. Es domāju, ka tāds mirklis neiestāsies. Ticu tam, ka tāda brīža nebūs. Es kādreiz pārāk strikti ierobežoju, man drusciņ kauns. Preiļos strādājot, teicu – ēdīsiet četras reizes dienā, 8.00, 12.00, 16.00 un 20.00, un starp ēdienreizēm, Dieva dēļ, neko neņemiet mutē. Nekādā gadījumā! Pat varbūt šķidrumu cilvēki nedzēra, baidīdamies. Danilāns pieteica četrreiz dienā! Ziniet, palīdzēja, tik stingri noteicu, ka tas palīdzēja uz to laiku. Bet tā bija muļķība. Muļķība, bet toreiz zinātne tā domāja. Zinātne attīstījās, bet tad bija tāds zinātnes brīdis, kad tāda kārtība bija ļoti svarīga. Paklausieties, kārtība svarīga arī tagad, nesaku, ka vajag darīt, kā gribi, bet principā, es vēlreiz atkārtošu to, ko esmu sacījis jau daudzkārt, – ja ļoti gribas ēst naktī, tad ej un paēd naktī. Man daži pacienti sūdzas – vai, dieniņ, profesor, es ēdu naktī. Es jautāju – jūs pēc tam aizmiegat? Nu, tad ēdiet!
