Arnis Krauze: "Ar Stradiņa uzvārdu dzīvot nav vienkārši. Tas ir traucējis, taču arī palīdzējis. Apzinos, ka daži notikumi mani neskartu, ja nāktu no citas ģimenes un man būtu cits uzvārds. Ja notikumi slimnīcā izraisa sabiedrības reakciju, Stradiņu uzvārds uzreiz tiek vispārināts, un gribot negribot arī man ir jājūtas līdzatbildīgam, taču ne manos spēkos ir šos procesus ietekmēt." Tā Līgas Blauas grāmatā "Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem", kas izdota 2013. gadā, raksta akadēmiķa Jāņa Stradiņa dēls Pēteris Stradiņš. Stradiņu dzimtas turpinātājs, vectēva Paula Stradiņa profesijas turpinātājs, profesors, sirds ķirurgs Pēteris Stradiņš ir raidījuma "Laikmeta krustpunktā" viesis. Pēteri, sveicināts!
Pēteris Stradiņš: Sveicināts!
Dienā, kad mēs ierakstām šo interviju, 13. februārī, Stradiņa slimnīcā ir "akūts gadījums". Medicīnas valodā runājot, ir notikusi tāda kā ķirurģiska iejaukšanās – slimnīcas valde ir nolēmusi lauzt līgumu ar jaunā korpusa būvnieku. "Stradiņiem" šodien ir paaugstināta sirdsdarbība, "Stradiņiem" šis ir nemierīgs laiks. Kā šajās dienās jūtas Pēteris Stradiņš, arī slimnīcas padomes loceklis, kura uzvārds nu jau ik dienu publiski izskan saistībā ar neveiksmēm jaunās ēkas tapšanā?
Nu, protams, ka es arī jūtos tāpat kā vairums vai visi slimnīcas darbinieki – diezgan nobažījies par to, kā tālāk tie darbi veiksies, cik tie aizkavēsies. Protams, ka jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka cietīs pacienti, cietīs darbinieki. Tajā pašā laikā man jāsaka, ka es gribu būt optimistisks, jo pašreizējā komanda manā skatījumā ir gatava veikt šo uzdevumu – uzbūvēt Latvijai šo slimnīcas daļu, kas ir ārkārtīgi nozīmīga. Arī ir jūtams, ka ir atbalsts gan ministrijā, gan, es teikšu, valdībā, un tas ir ļoti, ļoti būtiski, jo tas ir valsts nozīmes stratēģisks objekts, kas mums ir tiešām vajadzīgs. Nevis tikai kaut kādai mediķu daļai, bet tiešām visai valstij.
Kad jūs šajās dienās un arī jau pēdējos mēnešos dzirdat un lasāt virsrakstus "Krīze Stradiņos", "Skandāls Stradiņos", "Neveiksme būvniecībā Stradiņos", vai šis uzvārds – Stradiņi – jums kaut kā īpaši rezonē?
Protams, ka rezonē, un dabīgi, ka es tāpat to pārdzīvoju, bet jāsaka, ka mēs jau redzam – valstī par daudzām tādām negatīvām lietām rakstām, pievēršam uzmanību, un tas ir pareizi. Nav jau tikai mūsu slimnīcā vien šīs neveiksmes vai varbūt viss nedodas no rokas, kā saka, bet tajā pašā laikā mums jau notiek ļoti daudzas pozitīvas lietas un notiek tāpat jaunas, unikālas ārstēšanas un operācijas. Protams, ka vairāk mums būtu pašiem, un tas ir viens no mūsu uzdevumiem, – sabiedrībai nest šīs arī labās ziņas. Jā, bet jāpiekrīt – tas, kas ir jāizdara, ir jāizdara, un, ja tur vajadzīga ir, kā saka, ķirurģija, tad tur ir vajadzīga ķirurģija. Šajā gadījumā, šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā to darbu izdarīt.
Protams, "Stradiņos" notiek daudzas pat unikālas operācijas un ir daudzi veiksmes stāsti, bet jūs iepriekš intervijās esat arī teicis: "Mēs nevaram salīdzināt mūsu medicīnas sistēmu ar, piemēram, Vācijas. Mēs kopumā esam ļoti atpalikuši. Sabiedrība pat nezina, cik nožēlojamā stāvoklī ir Stradiņa slimnīca. Mēs operējam zālēs, kas projektētas padomju laikos. Latvijai ir paveicies, ka mums ir talantīgi un nesavtīgi mediķi, kas šo sistēmu uztur." To esat teicis 2020. gadā intervijā žurnālā "Ieva".
Jā, tā ir taisnība, un tāpēc jau arī šī jaunā slimnīca ir vajadzīga. Šī jaunā slimnīca ir absolūti vajadzīga, un pirmām kārtām tās ir pacientu intereses. Nevar joprojām pacienti atrasties sešvietīgās palātās, kur vasarās temperatūra sasniedz teju 30 grādus pēc operācijām un tamlīdzīgi. Jaunā slimnīca ir vajadzīga mums visiem. Bet ir otra lieta. Kopš 2020. gada ir nu jau četri gadi pagājuši, un, jāsaka, ir arī daudz kas darīts, lai sakārtotu esošo infrastruktūru. Piemēram, sirds ķirurģija nu burtiski gaida tuvākajās nedēļās, kad vecās profesora [Jāņa] Volkolākova laikā sāktās un izprojektētās operāciju zāles tiks renovētas. Tās tiešām būs vienas no vai pat pašas modernākās Baltijā. Protams, (..) tur ir vajadzīgs jauns korpuss, bet es domāju, uz kādiem gadiem tas būs tāds labs ielāps sistēmā, un tāpat daudzās vietās slimnīcā mēs esam panākuši ievērojamu progresu.
Bet ne vien pacienti ir saspiesti palātās. Esmu lasījis, ka arī ārstiem, arī ķirurgiem nav tā, kā Rietumu klīnikās, kad pēc smagas operācijas ķirurgs var ieiet savā kabinetā un atpūsties. Gluži katram jums tur arī nav savs stūrītis, kurā palikt.
Jā, protams, darbinieku intereses arī ir absolūti nozīmīgas. Jāsaka, ka esošo ēku un infrastruktūru nevarēs pielāgot, un tas ir saprotams mums jau vairāk nekā 20 gadus, ka ir vajadzīgas jaunas ēkas, jo tajās būtu gan atsevišķi kabineti, gan tādas elementāras lietas kā darbinieku ēdināšana, lai var aiziet normāli paēst. Pat tādas vietas īsti nav, tā ka mums priekšā stāv nopietns darbs. Es domāju, ka mēs visi, visa Latvija iegūs no tā, ka Stradiņa slimnīca tiks izbūvēta plaša, moderna, kur labi jutīsies gan personāls, gan līdz ar to arī pacienti.
Jau sarunas ievadā citēju jūsu rakstīto par Stradiņu uzvārda vispārināšanu, līdzatbildības sajūtu un iespējām ietekmēt procesus. Kas ir Pētera Stradiņa spēkos šajā situācijā? Jūs esat ne vien sirds ārsts, bet arī šobrīd amatpersona – Stradiņa slimnīcas padomes loceklis, pagaidu, bet padomes loceklis. Es nezinu, vai jūs esat gājis gar šo objektu un mēģinājis pie būvbedres runāt ar darbu vadītājiem un celtniekiem, ka, saprotiet, šis nav angārs, nav lielveikals, te būvē slimnīcu. Kādas jums ir bijušas sarunas ar būvniekiem, kāds ir tas process?
Atklāti sakot, man nekad dzīvē nav bijis mērķis vai kaut kāda sajūta, ka man būtu jāuzņemas tādi lieli administratīvi amati, tieši otrādi. Sirds ķirurģija un vispār medicīna joprojām ir mans aicinājums, un es labprāt tajā pavadītu visu savu profesionālo laiku, bet jāsaka, ka šajā mirklī, kad mani uzrunāja, tiešām jutu, ka ir tas mirklis varbūt to plecu pielikt. Es tiešām ceru, ka tas nebūs uz ilgu laiku, ka izdosies to sistēmu sakārtot, jo man šķiet, ka svarīgi ir sakārtot sistēmu, – nevis radīt kaut kādu tikai vienreizēju risinājumu, bet arī kaut vai to, lai tiešām mums būtu harmoniskāka... Lai ne tikai šī būve tiktu pabeigta un ievirzīta pareizi, bet arī slimnīcā atgrieztos tas, ko mēs saucam par Stradiņu garu. Jo tā bija vēl viena lieta, kas mums nedaudz gan ar kovidu, gan ar tiem juku laikiem bija pazudusi. (..)
Redziet, mums ir ne tikai jāuzbūvē fiziski jaunas šīs ēkas, bet arī jāuzbūvē vai jārada koncepcija, pēc kuras iet, – jārada jauni "Stradiņi". Jo jaunā medicīna, arī jauni cilvēki prasa savādāku gaisotni, darba organizāciju. Mums tas ir jārespektē.
Pats galvenais – mūsu pacientiem to vajag. Tas nozīmē, ka tur mums ir jāieliek arī ļoti liels darbs un pie tā jāstrādā, jo, jāsaka godīgi, es teiktu, ka liela daļa no tās struktūras... mēs joprojām esam turpinājuši padomju laikā iedibināto modeli. Es nesaku, ka tas ir pilnīgi slikts, bet tas ir novecojis. Tātad tas ir vēl viens no uzdevumiem. Es teiktu, ka viena daļa ir šīs sarunas ar būvniekiem, kuras es vairāk atstāju kompetentāku kolēģu ziņā, bet otrs ir radīt vidi un mainīt konceptu jaunai slimnīcai.
Mūsu raidījumā skan dažādi arhīva fragmenti. Lai šodien pats pirmais ir no televīzijas, no "Panorāmas" 2012. gadā – "Stradiņu korpusam būt". Toreiz stāsts ir par to, ka ar šādu aicinājumu pie valsts vadītājiem, slimnīcas valdes un visas sabiedrības vēršas virkne vadošo Stradiņa slimnīcas profesoru. Tas ir ārstu palīgā sauciens, jo jaunā valde rēķina, ka līdzekļu ēkas būvei nepietiek un projekts kārtējo reizi ir jāatliek. Sižets tapis pirms nu jau 12 gadiem, un jau tolaik ir pirmās aizķeršanās ar būvniecību. Toreiz bija grūti vispār pierādīt, ka "Stradiņiem" ir jāmainās, ka Stradiņi jābūvē tālāk.
Jāsaka, ka daudz kas ir izdarīts. Daļa no šī korpusa ir uzbūvēta, bet tajā pašā laikā ir parādījušās pilnīgi cita veida problēmas. Ja tajā laikā teiktu, ka ir nauda, bet to nevar iztērēt, vai ka mēs nevaram uzcelt, bet nauda ir, to neviens nesaprastu.
Ja pirms 12 gadiem kāds teiktu, ka 26 miljoni netiks apgūti, neviens neticētu.
Jā, neviens neticētu, ka nevar naudu apgūt vai ka nevar to, kā saka, pārvērst objektā. Ir parādījušās pavisam cita veida problēmas, un to mēs droši vien negaidījām.
Pēteri, protams, kurš vēl labāk kā jūs zina Stradiņu slimnīcas vēsturi, bet, palūkojoties slimnīcas mājaslapā un izlasot aprakstu par Stradiņa slimnīcas tapšanu un būvniecību, es redzu, ka dažādos laika un vēstures posmos vienmēr ir bijuši dažādi sarežģījumi – tad karš, tad naudas trūkums. Arī dažas jūsu vectēva ieceres ir īstenojušās vien pēc vairākiem gadu desmitiem. Varbūt tāds ir tas Stradiņa slimnīcas liktenis?
Jā, un pati slimnīca uz laiku pat ir bijusi slēgta vispār, tā kā tiešām nav viegli gājis ar to slimnīcu, bet, redziet, vienmēr tā ir atdzīvojusies, un faktiski Stradiņa slimnīca ir Latvijas modernās medicīnas šūpulis. Tur ir radušās, teiksim tā, lielākā daļa profesiju, specialitāšu, kas pašreiz ir medicīnā – gan ķirurģijā, gan internajā medicīnā.
Ārpus administratīvajiem pienākumiem ir arī jūsu pamatdarbs. Jūs esat sirds ķirurgs, vadāt arī Sirds ķirurģijas centru. Kāda ir jūsu ikdiena? Ievērosim datu aizsardzību, bet kas ir bijušas jūsu pēdējās operācijas, kādi pacienti, ko jūs esat darījis?
Protams, ķirurģija ir ļoti, ļoti nozīmīga, jo beigu beigās es esmu, kā lai saka, izgājis gan visu apmācības procesu, gan daudzas lietas iemācījis un varbūt citiem ierādījis, un, protams, joprojām es aktīvi operēju un arī konsultēju pacientus poliklīnikā. Tas ir darbs, kas, es ceru, man padodas un tiešām sniedz piepildījumu un gandarījumu. Es gribētu to turpināt, bet tajā pašā laikā man ārkārtīgi svarīgi ir bijis, īpaši kopš es vadu centru, ka tiek arī gatavota jauna maiņa vai, kā kādreiz mans vecaistēvs teica – skola. Tas ir ārkārtīgi būtiski, jo viens ķirurgs vai viens centra vadītājs, ko mēs diemžēl novērojam šur tur, viņš nevar būt tas, kas visu tur organizē un dara.
Tāpēc es esmu ārkārtīgi priecīgs, es teiktu, pat laimīgs, man ir tāda piepildījuma sajūta, ka man ir izcili sekotāji.
Es teikšu, vairākās tādās kā ķirurgu paaudzēs un, atklāti sakot, vēl vairāk – viņi ir gatavi uzņemties pašas smagākās operācijas, kādas notiek mūsu centrā, tādas pasaules līmeņa operācijas, un tās mēs varam veikt gan naktīs, gan sestdienās un svētdienās. Jebkad. Tas ir milzīgs, milzīgs panākums un arī vērtība, kas Latvijai ir, jo, piemēram, daudzkārt pieminētā Igaunija, ar ko mēs vienmēr salīdzināmies, tur tādas iespējas nav. Tā ka…
Pat Tartu?
Nē, nē, nav, un līdz ar to mēs tiešām varam un mēs glābjam katru gadu cilvēku dzīvības, kas, piemēram, mūsu kaimiņos nav iespējams. Tātad Latvijā ir lietas, ar ko lepoties, un es tiešām galvenokārt varu lepoties ar saviem kolēģiem, kas izdara šo milzīgo darbu. Protams, man ir arī milzīgs prieks būt šajā komandā un arī tagad, īpaši, kad vairāk enerģijas jāvelta administratīvajiem darbiem, just viņu atbalstu un plecu. Viņi bišķīt, kā saka, izdara nedaudz to manu melno darbu, ko citkārt es pats darītu.
Lai saprastu jūsu ikdienas darbu, kas ir bijušas pēdējās operācijas? Tās ir rutīnas operācijas, ko veicat desmitiem gada laikā, vai ir bijušas arī kādas īpaši sarežģītas? Lai gan, par sirds operācijām runājot, tās droši vien visas ir sarežģītas.
Jā, protams, ka pamatā tās ir rutīnas operācijas, un es tāpat, kā mums tagad ir pieņemts pēdējos gados, pacientus, kas vēršas pie manis poliklīnikā, pats arī operēju. Tur ir ļoti dažādas operācijas, gan tādas, kas tiek veiktas desmitiem gadā, gan tādas, kas tiešām dažas ir bijušas. Dažas tādas, kas nav nekad darītas, kur vajadzīga papildu iedziļināšanās. Protams, ka ir ļoti daudzas komplicētas operācijas bijušas, kas varbūt ir nākušas kā akūtas klāt. Piemēram, pagājušajā gadā bija vairāki ļoti, ļoti komplicēti gadījumi, kad sirds infarkta gadījumā ir plīsusi sirds siena un sirdī izveidojies caurums. Tad šādas situācijas ir jākoriģē, un tas nav bijis vienkārši. Protams, ir arī iedzimtas sirdskaites pieaugušo vecumā, uz kurām es savā laikā rezidentūrā trenējos. Tās joprojām es mēģinu apkopot Latvijā un veikt.
Jūs esat minējis, ka ir trīs profesori, kas atstājuši lielu ietekmi, lai jūs izvēlētos sirds ķirurga ceļu. Tie ir profesori Volkolākovs, Āris Lācis un Romāns Lācis. 90. gadi bija laiks, kad jūs sākāt savu sirds ārsta darbu, bet 90. gadus mēs atceramies arī kā trauksmainos 90. Vai arī jūs savā ārsta darbā to pieredzējāt? Šautas brūces, durtas brūces, visas tās kriminālās lietas, kas tolaik notika – tās arī Stradiņos bija redzamas?
Jā, protams. Īpaši 90. gadu vidū, kad no 1995. gada jau sāku aktīvi slimnīcā kā rezidents strādāt, šis kriminālais fons bija pietiekami liels. Teikšu, ka – ja ne gandrīz katru nedēļu, tad mēnesī bija vairāki vai nu šauti vai durti ievainojumi, bet tur ir vesela tāda filozofija šajā lietā. Ja pacients ir tik stabils, ka viņu var aizvest līdz slimnīcai, parasti arī operācija ir veiksmīga. Man jāsaka godīgi, ka mēs lielāko daļu šo pacientu izglābām, bet, kas ir interesanti, pēdējā laikā atkal ir bijuši vairāki gadījumi. Mums bija moments, kad to pilnībā nebija, bet atkal tagad bija vairāki durti ievainojumi pagājušajā gadā. Nu, iespējams, ka tā ir sakritība. Ja runā par 90. gadiem, tas ir līdzīgi, kā mēs visi savu jaunību vērtējam – tie man bija arī tādi ļoti skaisti gadi. Man tiešām palaimējās ar saviem vadītājiem un, protams, visu to organizatorisko nastu un visas tās lietas, kas bija ar dažādu materiālu trūkumu un tamlīdzīgi, viņi paši noorganizēja, un man kā jaunam ārstam ar to nebija būtībā jāsaskaras.
Jūs esat minējis, ka esat bijis arī, citēju, "diezgan lecīgs jaunais ārsts". Kā tas izpaudās?
Nu, jā, tas ir skaidrs, tāpēc es arī tagad, ja kāds no maniem jaunajiem kolēģiem tāds ir, viņu saprotu, jo man liekas, ka tas ir svarīgi, ka ir kolēģi ar ambīcijām, ar vēlmi sasniegt kaut ko. Protams, tam ir jābūt kaut kādās robežās, bet, šķiet, ka tas ir pat nepieciešams. Droši vien to var prasīt maniem tā laika kolēģiem un vadītājiem, bet es pieņemu, ka, jā, ambīciju bija pietiekami daudz un, iespējams, arī lecīgums. Es gan domāju, ka zināmā mērā es joprojām neesmu, – nezinu, labi vai slikti –, bet zaudējis šo īpašību. To man droši vien arī kolēģi var pateikt, ka tā pavisam klusēt es neklusēju, ja lietas ir saprotamas, bet tiek darītas nepareizi un neatbilstoši jebkurā līmenī. Tā ir tāda mana daba, jā.
Profesors Stradiņš var arī pacelt balsi, ja vajag?
Var.
Par jūsu vectēvu Paulu Stradiņu… Šis ir arī paaudžu stāsts, jo viņš savulaik vēlējās slimnīcā attīstīt sirds ķirurģiju un, ja es pareizi saprotu, pie tām dažām pirmajām operācijām bija arī klāt, bet tas jau bija laiks, kad viņš drīz pēc tam pats devās mūžībā.
Jā, tieši tā arī bija, jo Paula Stradiņa tas pēdējais, tā profesija, ko viņš, varētu teikt, tiešām palaida dzīvē, bija sirds ķirurģija. Tur palika viņa sekotāji, viņa skolnieki – Ojārs Aleksis un profesors Ezerietis, un citi, kas to turpināja un veiksmīgi veica. Arī paralēli pirmajā slimnīcā docents Ņikitins. Tā ka [te bija] sirds ķirurģijas šūpulis, jā, tā tiešām ir taisnība, un viņš ļoti daudz darīja, lai šie jaunie ķirurgi aizbrauktu gan uz Kijivu, gan Maskavu un iemācītos, cik vien tajā laikā bija iespējams. Jā, tā ir sanācis.
Šie pamati noteikti bija ļoti svarīgi, lai reiz Latvijā notiktu pirmā sirds transplantācija. Tāda notiek 2002. gada aprīlī. 2002. gadā arī "Panorāmā" ir reportāža par šo svarīgo notikumu Stradiņa slimnīcā: "Pirmo reizi Latvijā kādam cilvēkam dota otra dzīve. Tieši šonedēļ, visā medicīnas nabadzības un problēmu vidū, Paula Stradiņa slimnīcas ķirurgi veica unikālu sirds transplantācijas operāciju. Operētā sieviete saka, ka viņai tas nozīmē visu – kaut vēl kādam būtu šāda iespēja." Šajā vēsturiskajā operācijā piedalījāties arī jūs kā jaunais ķirurgs. Kā šīs transplantācijas pa divām desmitgadēm Stradiņu slimnīcā ir attīstījušās? Un kā klājas jūsu pacientiem? Cik daudz jūs sekojat, kāds ir viņu dzīves turpinājums?
Es teikšu, ka, ja runā par sirds transplantāciju, tad mēs esam stabili. Es neteikšu, ka viss ir tā, kā būtu ideāli vajadzīgs, taču mums nav bijuši pārrāvumi, mēs katru gadu esam transplantējuši vairākas sirdis. Tas skaits nav bijis liels. Gadā tās ir trīs, vienu gadu, man liekas, bija piecas, bet mēs esam arī bērniem transplantējuši, un rezultāti ir labi. Es teikšu – ļoti labi. Transplantācija vispār ir izcila metode, kas dod, pirmām kārtām, gan labu dzīves kvalitāti, gan dzīvildzi, bet…
Ko šādos gadījumos var saukt par labu rezultātu? Cik ilgs ir tas dzīves turpinājums?
Dzīves turpinājums var būt 10 gadi, var būt 20 gadi, bet pats galvenais ir, ka pacients tiešām var baudīt dzīvi, kas nav ar limitiem. Turklāt, kad jau pārstādītā sirds sāk iziet no ierindas, jo tai ir kaut kāds termiņš, var runāt jau par atkārtotu sirds transplantāciju. Bet lielākā lieta varbūt, kur mums ir ķeršanās, ir šo recipientu vai to pacientu, kuriem ir vajadzīga sirds transplantācija, atpazīšana. Mums Latvijā, jūs zināt, ar sirds slimībām 52% gadā vidēji aiziet bojā, un kaut kāda daļa no viņiem ir ar sirds mazspējas stadijām, kur sirds transplantācija varētu būt palīdzīga. Tātad viņi ir jāatpazīst. Tas nevar būt tikai tā, ka mūsu slimnīcā pēkšņi kāds parādās ar sirds mazspēju, un tad tie ir tie vienīgie, kas ir. Skaidrs, ka viņi ir jāmeklē visā Latvijā, jāveido sirds mazspējas reģistrs, un faktiski varbūt pat tāds sirds mazspējas centrs. Otra lieta, kas mums nav atrisināta, ir donoru trūkums, jo sirds ir jāpiemeklē konkrētajam pacientam, un faktiski pasaulē ir pierādījies, ka tikai lielo valstu apvienības vienotā donoru sistēmā spēj šo [problēmu] atrisināt. Mūsu ceļš ir uz "Scandiatransplant", uz Skandināvijas valstu, arī Igaunijas tajā skaitā, transplantācijas sistēmu. Mēs esam ļoti daudz darījuši pēdējos gados un ceram pilnvērtīgi tai pievienoties. Tas jau atkal pavērs papildu iespējas mūsu pacientiem.
Jūsu darbs ir novērtēts arī ar valsts augstāko apbalvojumu – Trīs Zvaigžņu ordeni, bet jūs pats esat teicis, ka jums ļoti īpaša atzinība bija 2022. gadā, kad saņēmāt sava vectēva Paula Stradiņa vārdā nosaukto balvu. Kad šo balvu iedibināja, skatījos, ka pirmais, kas to saņēma 1983. gadā, bija jūsu tēvs Jānis Stradiņš. Ir patīkami, kad tas darbs tiek novērtēts, vai ne?
Jā, protams, ka Paula Stradiņa balva, jā, tas ir kaut kas, un es vēlreiz tikai varu atkārtot, ka, protams, tas nav viens mans darbs, tas ir faktiski visa mūsu kolektīva darba novērtējums. Kā jau iepriekš teicu, es tiešām ar viņiem lepojos.
