Dzīve Harkivā

Pastāsti, lūdzu, par sevi un savu ģimeni. Kur jūs dzīvojat?

Mani sauc Radomirs. Man ir 16 gadi. Dzīvoju es Harkivā. Mans tētis ir militārpersona, māsa arī. Nodarbojos ar to, ka taisu mūsu kareivjiem dronus-kamikadzes, FPV dronus. Tāpat arī remontēju tos.

Kā šobrīd ir dzīvot Harkivā? Pa pilsētu tomēr bieži šauj…

Jā, šauj, šauj, naktī arī šauj, un dzirdams ir ļoti labi, ir skaļi. Bet, ja godīgi, tad es pie tā jau esmu pieradis.

Un ko tu esi dzirdējis un novērojis pilsētā, ko domā harkivieši? Vai arī liela daļa pārējo cilvēku ir pieradusi pie tā?

Jā, jā, visi runā, ka viņi jau ir pieraduši pie tā, ka pilsētu apšauda. Neviens nekur negrib braukt. Kas vēl… Nu jā, dzirdu bieži, ka lido, gan "Šahedi", gan S-300 raķetes. Ļoti bieži dzirdu, ka "Šahedi" lido. 

Jau vari pēc skaņas pateikt – drons tas vai raķete, ja?

Jā, jā. Nu, raķete lido ātri, un to pat nevar īsti dzirdēt, jo, ja šauj, piemēram, no Krievijas teritorijas, no Belgorodas, tad tur burtiski divas minūtes un raķete jau ir tur aizlidojusi. Bet "Šahedi" ir dzirdami labi, un dzirdams, kā pa tiem šauj, kā tos notriec. Tas viss dzirdams, dzirdams, kā tie atlido, un dzirdamas arī raķetes.

Kāda vispār bija dzīve tolaik, kad Krievijas armija arvien vairāk pietuvojās Harkivai?

Es jau tajā brīdī biju izbraucis no Harkivas un es zinu, kā tur viss bija, bet tajā brīdī es jau biju drošā vietā.

Ko tu vari pastāstīt par to, kāda bija tava dzīve vēl pirms diviem gadiem? Ko darīji, ar ko nodarbojies?

Līdz sākās pilna apmēra iebrukums, es nodarbojos ar sportu. Gāju uz skolu un nedaudz attīstīju sevi informācijas tehnoloģiju sfērā, mācījos programmēšanu, gāju uz angļu valodas kursiem un nodarbojos ar sevis izglītošanu.

Un tagad arī ir laiks sportot?

Ar sportu es nodarbojos iepriekš, bet Harkivā tagad man ir ļoti daudz darba. Tieši pašlaik es ar sportu nenodarbojos. Varu mājās tur kādus vingrinājumus izpildīt, bet tā kā agrāk – aiziet uz kādu nodarbību – to es vairs nevaru.

Tu tagad mācies skolā. Kurā klasē un kā norit tavas mācības – tiešsaistē vai klātienē?

Mācos es tiešsaistē, eju 11. klasē un šogad man jānokārto eksāmeni. Šis ir mans pēdējais gads skolā.

Tad sanāk, ka gan daudz jāstrādā, gan vēl arī daudz jāmācās..?

Jā, jā, vajag kaut kā to visu savienot, bet man nesanāk…

Cik saprotu, tu arī teici, ka tavs tēvs ir armijā. Varbūt vari pastāstīt nedaudz par viņu?

Jā, viņš ir virsnieks, viņš ir militārists. Viņš karo jau kopš 2014. gada. Pēc tam, kad sākās pilna mēroga karš, 23. februāra naktī aizbrauca un 24. februārī viņš jau man piezvanīja un pateica, ka ir sācies karš, un tad pilsētas galā sagaidīja okupantus.

Un māsa jau arī sen ir armijā?

Māsa ir kursante, viņai ir līgums armijā, bet viņai jau ir trešais vai ceturtais kurss armijā.

Un tu ar savu tēvu tiecies un sanāk arī sazināties ikdienā?

Jā, jā.

Bieži sanāk, vai ne visai?

Ne vienmēr, bet parasti varam satikties, jā, viņš var atbraukt mājās…

Taisa un remontē dronus

Labi, pāriesim pie droniem. Šis karš ir unikāls ar to, ka tajā izmanto daudz dronus. Arī Ukrainas prezidents un ģenerāļi ir atzinuši, ka droni ir ļoti svarīgi un nepieciešami Ukrainai. Ukraina pati tos ražo un saņem arī no ārzemēm. Kā tu nonāci pie šī lēmumu taisīt dronus?

Iemācījos es to darīt internetā, un mācos es joprojām. Tas nebija ārkārtīgi grūti, bet joprojām gadās, ka rodas kaut kādas grūtības, kaut kur esmu kaut ko nepareizi izdarījis… Kā teikt, mūžu dzīvo, mūžu mācies. Es cenšos, bet reizēm man neizdodas. Bet mēs rūpīgi skatāmies uz visām niansēm un veidojam kopumā nevainojamus dronus, kas darbojas kā pulkstenis.

Cik lielu lomu tavā lēmumā taisīt dronus spēlēja tavs tēvs?

Viņš mani motivēja to darīt, un viņš spēlēja lielu lomu tajā, ka es to daru. Sākumā visai palīdzībai vajadzēja aiziet viņam, bet pēc tam mēs sākām paplašināt darbības jomu un sākām palīdzēt mūsu armijai, ne tikai viņa vienībai, kurā viņš bija. Un tagad mūsu droni lido visur un visos virzienos.

Un tu, tā sanāk, ka iemācījies salikt dronus internetā, skatījies video?

Jā, jā, visu es iemācījos internetā, skatījos video. Pēc tam jau es pats sevi attīstīju, skatījos un mācījos. Skatījos gan ārzemju forumos un krievu resursos dažādus problēmu risinājumus. 

Un cik sen tu jau ar to nodarbojies?

Jau vairāk nekā pusgadu ar to nodarbojos.

Kur vispār ņemt visu nepieciešamo, un cik tās maksā?

Es pērku Ukrainā, un maksā aptuveni 14 līdz 14 ar pusi tūkstoši grivnu. Var būt dažreiz arī dārgāk, bet mēs cenšamies iekļauties 14 ar pusi tūkstošos grivnu. Un tie ir aptuveni 370 dolāri.

Un visu darbu tu dari dzīvoklī vai kur?

Agrāk es to visu darbu darīju dzīvoklī, drona salikšanu un tā. Bet tagad man ir sava vieta, kur es to visu daru, salieku un tagad tas viss ir atsevišķā vietā, bet ne mājās. Agrāk tas viss notika mājās.

Un, ja, piemēram, tu liec kopā dronu un dzirdi, kā raķete vai drons lido, tu kaut kur dodies prom vai paliec un dari savu darbu?

Nē, es palieku, es palieku.

Un no kurienes tu ņem līdzekļus šo dronu salikšanai?

Ziedotāji. Mums ir daudz ziedotāju. Mēs saņemam līdzekļus internetā, no ziedojumiem, no cilvēku atbalsta. Cilvēki mūs atbalsta. Tagad naudu mums piešķirs arī sponsori, mecenāti. Esam investoru un mecenātu meklējumos, kas atbalstītu mūsu projektu.

Un kā cilvēki uz to skatās? Tagad dod mazāk naudas vai sāk dot vairāk?

Tagad mazāk, bet agrāk, kad viss sākās, mūs ļoti spēcīgi atbalstīja un ļoti daudz naudas deva.

Cik ilgu laiku vispār aizņem viena drona salikšana? Dienu, divas, trīs, četras?

Agrāk tā bija aptuveni viena stunda. Tagad tās ir aptuveni 40 minūtes.

Jā, ļoti ātri …

Jā.

Un cik šie droni ir lieli vai mazi, kā tie izskatās?

Septiņas collas, tas ir standarta drons.

Kādus tieši dronus tu taisi? FPV?

Jā, FPV dronus.

Minēji arī to, ka remontē dronus. Kā tas notiek, un no kurienes šie droni pie tevis nonāk?

Pie mums šos dronus atved vienības, kas ar tiem karo, bet pa viņiem triecienus dod arī krievu droni. Reizēm gadās, ka lādiņš neuzsprāgst vai tas nenokrīt no drona. Un tad sanāk, ka mums ir drons, kuram kaut kas tur ir salūzis vai to salauza, un nepieciešams to saremontēt. Varbūt video raidītāju vajag salabot, varbūt korpusu nepieciešams sataisīt, varbūt motoru nepieciešams nomainīt… To visu mēs darām, un tad nododam atpakaļ militārpersonām.

Kā tu šos dronus, kurus saliec, pēc tam nosūti uz fronti?

Ar pastu.

Un tas aizņem daudz laika?

Nē, aptuveni divas dienas.

Jā, tad ātri…Un vai tu pēc tam zini, kur tieši tos izmanto, kuros sektoros?

Jā, jā, man pēc tam atsūta atskaites un visu atsūta, un tā mēs uzzinām.

Un cik dronus jau esi līdz šim salicis?

Aptuveni 300.

Gribēju arī zināt, ko tavi klasesbiedri domā par tavu darbu.

Mmm, neko…

Ja viņi zina, ar ko nodarbojies, varbūt arī kāds no viņiem sagribēs darīt to pašu?

Tagad man palīdz mans labākais draugs. Es viņu apmācīju, un viņš man tagad palīdz. Cilvēkiem ir interesanti, un viņi saka, ka tas ir forši, bet tā, izņemot manu draugu, neviens nav interesējies.

Grib attīstīt dronu projektu

Ja vispār skatās internetā, tad šķiet, ka diezgan daudz cilvēku Ukrainā tagad ar to nodarbojas – taisa dronus un sūta uz fronti. Kā tu uzskati, vai šādu cilvēku kļūst arvien vairāk un vairāk un vai Ukrainā droni tiks ražoti arvien vairāk?

Jā, es domāju, ka jā. Tagad ļoti daudz cilvēku taisa šos dronus, bet, man šķiet, ka tikai ar tiem vien Ukrainai nebūs pietiekami, jo mums ir jāattīsta sava ražošana, vai arī, lai valsts finansētu cilvēkus, nevis visu vienkārši darītu brīvprātīgie.

Kā tu uzskati, kādi droni armijai visvairāk ir nepieciešami? Tieši tie, ko taisi tu, vai citi? Ir dažādu tipu droni… Kādi droni būs vajadzīgi armijai tagad?

Manas domas ir, ka nepieciešami droni ar mākslīgo intelektu, kas var notvert mērķi, un droni, kas spēj dot triecienus pa ienaidnieka mērķiem.

Krievija arī adaptējas un tajā pašā laikā arī ražo dronus. Cik grūti ar viņiem būs tikt galā? Šis ir, tā teikt, dronu karš.

Jā, viņi adaptējas. Kā lai jums saka, jā, tas ir ļoti spēcīgs ienaidnieks, un viņi pielāgojas mūsu izstrādātajiem risinājumiem un kopē tos, un taisa to pašu, ko taisām mēs, tikai viņi to dara lielākos apmēros un tam atvēl ļoti lielu naudu.

Un tas nozīmē, ka arī dronu ražotājiem Ukrainā ir nepārtraukti jādomā, kā pielāgoties un domāt jaunas lietas..?

Jā, jā.

Es pieņemu, ka jaunieši šajā vecumā, skolas vecumā varētu gribēt izklaidēties ar draugiem, nevis strādāt, kā to dari tu. Kā tu vispār skaties uz to, kā karš izmainījis tavu dzīvi un arī tavu klasesbiedru dzīvi?

Nezinu, kā lai to pareizi saka, karš ir mainījis visus cilvēkus.

Cilvēki ir kļuvuši vairāk, kā lai saka, tuvāki cits citam, sākuši cits citam vairāk palīdzēt, tādēļ mūsu tauta ir kļuvusi spēcīgāka.

Kādi tev ir plāni pēc skolas pabeigšanas? Vai domā iet kaut kur tālāk mācīties?

Vēl nezinu. Varbūt, ja būs nepieciešamība, tad varbūt es iešu armijā

Un es pieļauju, ka gan jau kaut ko saistībā ar droniem darītu, ja?

Es domāju, ka jā.

Un noslēgumā, kā ierasts visiem mūsu viesiem uzdodam jautājumu par to, ko tev personīgi novēlēt. Visiem gribas mieru un uzvaru, bet ko novēlēt tieši tev?

Es vēlētos, lai mans projekts attīstītos tālāk, lai mēs atrastu projektam mecenātus un sponsorus, lai mēs varētu ražot vēl vairāk dronu. Jo man galvenais ir uzvara šajā karā. Un mums nepieciešams izveidot ļoti spēcīgu dronu ražošanu. Man nav tikai šis projekts, un es zinu, kā taisīt dronus, kas paši sevi vadīs, bet mums vienkārši nepieciešami mecenāti un cilvēki, kas ir gatavi tam veltīt naudu. Novēlēt man projekta attīstību.

Paldies tev par sarunu!

Nav par ko!