Toms Grēviņš ir nodēvējis jūsu tēlu par labdarības uzticamības garantu, jo, ja akcijai "Dod pieci!" šogad ir 10, tad Ziedot.lv – jau 20. Ilgs laiks, kas liecina par lielu sabiedrības atbalstu.
Tā ir! Šis ir mūsu apaļo jubileju gads!
Vai jūs, Rūta, varat raksturot, kas notiek labdarības laukā Latvijā vispār? Šķiet, ir ļoti daudz dažādu labdarības iniciatīvu – mēs visi sastopamies ar aicinājumiem palīdzēt gan dzīvnieku patversmēm, gan bērniem, gan senioriem, un ir grūti tajā orientēties.
Rūta par sevi
“Uzskatu, ka katram iedzīvotājam jājūtas droši un grūtā brīdī jāsaņem palīdzība, bet pārticības un labklājības brīdī jāspēj dalīties un palīdzēt savai tautai un valstij. Jo, tikai kopā darbojoties nācija, var būt spēcīga un pārtikusi. Ne katrs par sevi.
Uzskatu, ka tituliem un ordeņiem nav nozīmes, tomēr ar pateicību pieņemu novērtējumu. Esmu pagodināta būt Triju zvaigžņu ordeņa kavaliere. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis mani pagodinājis, piešķirot Kņazienes Olgas ordeni.
Tā ir. Piedāvājumu klāsts ir liels, un izvēļu pieņemšana ir tikpat emocionāla kā, piemēram, piena nodaļā lielveikalā: vai izvēlēties šo pienu, kas ir no manas dzimtās vietas? Vai varbūt šis varētu būt kvalitatīvāks, jo īpašnieki ir tādi sirsnīgi? Vai varbūt tomēr šis – ar bio sertifikātu? Gluži tāpat ir ar labdarības akcijām. Mans padoms ir: skatīties, vai tēma vispār uzrunā? Un vai ir aktuāla? Jo ne visas lietas var mainīt ar ziedojumiem. Respektīvi: vai es uzticos tam, kam es atdošu savu naudu?
Jā, jūs esat teikusi, ka ziedošana ir uzticēšanās jautājums. Ko jūs ar to domājat?
Vienam cilvēkam uzticēšanās nozīmē pārbaudīt organizācijas finanses, un, protams, jebkuram ziedotājam ir tiesības to lūgt. Citam uzticība rodas, izpētot, kā ziedojumi tikuši izlietoti iepriekšējās akcijās. Trešajam, ka viņš pats kādreiz ir saņēmis palīdzību, un ir vēlme to atdarīt.
Kopumā ir ļoti labi, ka mums ir daudz labdarības akciju un cilvēki var izvēlēties. Arī "Dod pieci!" tēmas katru gadu mainās – un tas ir normāli, ka vienu gadu tēma uzrunā, citu gadu – ne.
Var ir zināms, cik Latvijā ir labdarības organizāciju, biedrību?
Vispār ir reģistrēts vismaz 25 000 dažādu biedrību un nodibinājumu, kas ir ļoti dažādas.
Un to starpā – labdarības nodibinājumu skaits?
Līdz 2000! Kas darbojas dažādās jomās. Piemēram, izglītības jomā mums zināmais Vītola stipendiju fonds un daudzas citas. Apjukt ir viegli, tagad Ziemassvētkos īpaši, un to izmanto arī ne pārāk labi cilvēki. Un, tā kā cilvēks ir emocionāla būtne, var gadīties iekrist. Tāpēc privātā ziedošana visdrošāk izmantojama tad, ja cilvēku labi pazīstat. Ja ne, tad aicinu izmantot labdarības organizācijas. Tā iemesla dēļ, ka tajās cilvēks nevar lūgt naudu vienam mērķim, bet izlietot citam. Tā tas nenotiek. Jo, piemēram, Ziedot.lv nevienam naudu tiešā veidā nedod – ja cilvēks ir lūdzis zāles, mēs viņam nopērkam šīs zāles. Vai apmaksājam operāciju.
Ļoti svarīgi to pateikt, jo cilvēkiem bieži rodas nepareizi priekšstati.
Jā! Nauda, kas nonāk Ziedot.lv kontā, nav ne mana, ne manu kolēģu nauda. Tāpēc mēs nevaram to izņemt un kādam iedot. Mēs varam tikai apmaksāt vajadzību, kam ziedotāji ir brīvprātīgi devuši savu artavu. Piemēram, šī gada "Dod pieci!" tēmas sakarā: mēs varam apmaksāt jaunietim psihologa, narkologa, terapeita atbalstu un konsultācijas. Mēs varam jaunietim arī nopirkt telefonu, bet tas notiek kontrolēti: izvērtējot, ka viņam to tiešām vajag. Un ka nākamajā dienā viņš to neaiznesīs uz lombardu.
Saprotams. Mēs intervijā neiesim cauri juridiskām niansēm, bet vienu lietu, ko es sadzirdēju, gan gribu pavaicāt. Proti, jūs pieminējāt, ka ikviens cilvēks var pārbaudīt ziedotās naudas plūsmu. Kā vienam vienkāršam cilvēkam tas ir iespējams?
To var apskatīties, tas ir pieejams. Turklāt es ikvienam cilvēkam, kas apšauba saziedotās naudas izlietojuma godīgumu, saku: lūdzu, nāciet uz mūsu biroju, un mēs jums parādīsim naudas uzskaiti. To, kā jūsu ziedotie, kaut vai tikai 5 eiro, izskatās grāmatvedības uzskaitē.
Taču tas mani vienmēr pārsteidz: kāpēc cilvēki vispār domā, ka labdarība ir krāpšana? Kāpēc mēs dzīvojam šāda mīta varā?
Es jums pateikšu, Rūta, kāpēc! Pirmkārt, cilvēku neticība valstiskām vai vispār jebkurām struktūrām, kas balstās kādās sliktās pieredzēs vai baumās par sliktām pieredzēm. Jūs taču labi zināt mūsu sabiedrības zemo uzticības latiņu valstiskām struktūrām. Un sabiedrības duālisms ir labs ceļa tīrītājs tam.
Es arī jaunībā biju kategoriska! Bet nedrīkst domāt uzreiz slikto, ja tev nav pamata! Un tad man šķiet, vai tikai cilvēks, kas mani apvaino krāpniecībā, – vai viņš neskatās spogulī un nesaredz tur to, ko viņš grib saredzēt? Un vēl vairāk – vai visi tie cilvēki, kuri tik pārliecināti apvaino labdarības organizācijas, vai viņi, piemēram, maksā nodokļus? Vai viņi paši ir tik godīgi un tīri? Ir viegli mest akmeņus uz citiem…
(Smiekli.) Protams, tas ir vecais, labais stāsts: izvelc pa priekšu skabargu no savas acs, pirms tu redzi baļķi otra acī. Un tomēr – lai arī šādi gadījumi jums noteikti ir sāpīgi, Ziedot.lv reputācija, šķiet, ir stabila, vai nav tā?
Jā, jo mēs nepalīdzam vispārīgi, bet konkrētam cilvēkam ar konkrētām zālēm, piemēram. Sabiedrības uzticēšanās ir veidojusies no mutes mutē: tie, kas ir saņēmuši, – viņi šo labo pieredzi dala tālāk. Pie tam – esam ļoti caurspīdīga organizācija: mums reizi gadā ir audits. Un mēs regulāri iesniedzam Valsts ieņēmumu dienestam visu informāciju par saņemtajiem ziedojumiem un to izlietojumu.
Bet cilvēkiem, kas netic labdarībai, es joprojām gribu vēstīt: pirmkārt, nav pienākums ziedot! Nevajag ziedot, ja nav uzticēšanās! Un otrkārt, ja man piezvana kāds ziedotājs ar agresīvu neuzticēšanos, es viņam atbildu – jums ir tiesības man neuzticēties un arī palūgt atpakaļ savu ziedojumu! Pie nosacījuma, ja mēs tās zāles (vai ko citu, kas akcijā lūgts) jau nebūsim nopirkuši, tad mēs aizsūtīsim apliecinājuma rēķinu par to. Un, kā jūs domājat – vai kāds kādreiz ir to paprasījis?
(Smaids.)
Un, ziniet, – esmu sapratusi, ka tās ir divas dažādas cilvēku grupas: tie, kas runā, un tie, kas ziedo!
Tā varētu būt.
Es domāju, ka šie agresīvie cilvēki vienkārši ir nelaimīgi cilvēki. Jo es neiedomātos kādu apvainot, nezinot faktus. Es domāju, ka cilvēks, kas grib palīdzēt kādam, ir priecīgs.
Jo viņš palīdz arī pats sev, vai ne?
Jā. Viņam ceļas pašvērtējums: esmu kādam palīdzējis. Es varu kādam palīdzēt. Esmu daļa no kopības.
Es zinu arī, ka jūs pati bieži esat ziedojusi pirmā.
Es uzskatu tā: ja es esmu tā, kas cilvēkus rosina labdarībai, tad man pašai ir jārāda piemērs un jāziedo pirmajai.
Sarunā ciklā "Daudz laimes, jubilār!" jūs aicinājāt tādai rīcībai arī politiķus un citus līderus. Un arī vecākus.
Jā, arī politiķiem ir jārāda priekšzīme. Piemēram, ja valstī ir uzstādījums, ka, lai mazinātu sastrēgumus Rīgā un lai galvaspilsētu padarītu zaļāku, mums vajadzētu vairāk lietot sabiedrisko transportu, tad viņiem tas jādara pirmajiem. Vai tas pats ģimenē – ja gribi, lai bērns mazgā traukus, jāmazgā, pirmkārt, pašai trauki pēc sevis."
Jā, pie šādas attieksmes, es domāju, sabiedrības uzticība valstij stipri celtos. Bet, ziniet, šīs jūsu emocionālās atbildes vienlaicīgi liecina, ka jūs esat izgājusi sāpīgu un droši, ka bieži nepelnītu aizvainojumu ceļu, kas – piedodiet par vērtējumu –, šķiet, ir darījis jūs par garīgi ļoti apzinātu cilvēku, un – kas mani īpaši sajūsmina! – apzinātu, vērtībās balstītu vadītāju. Starp publiski redzamiem līderiem jūs esat viena no retajām vadītājām, kas runā par vērtībām.
Jā, kādreiz man to mācīja: tev sava darbība jābalsta uz vērtībām. Es domāju: kas tas tāds ir? Bet tagad es saprotu: vērtības ir kā ceļa karte, tad, kad mēs nezinām, kā rīkoties, atbilde ir tieši tur. Esmu stāstījusi jau šo piemēru, bet tas labi raksturo to, par ko runāju: pirms daudziem gadiem, kad mums vēl bija maz pieredzes, mēs vācām ziedojumus kāda bojā aizgājuša jaunieša pārvešanai no Dienvidamerikas. Viņš bija lidmašīnā nomiris, un viņa mamma sēdēja pie mums birojā, raudāja, un mēs sākām vākt naudiņu.
Bet pēc tam – kas izrādījās? Šis puisis bija narkokurjers, kuram vēderā plīsa narkotiku paciņa, ko viņš gribēja pārvest.
Un tad mums bija ļoti liels, negatīvs sabiedrības spiediens: kas mēs tādi esam, ka mēs palīdzam kaut kādam narkotiku "mūlim"? Un tas bija piemērs, ko es arī jaunajām kolēģēm stāstu – tas bija pārbaudījums mūsu vērtībām. Vai tāpēc, ka cilvēks ir nogājis no ceļa, mēs nepalīdzēsim viņa mammai? Vai mēs sodīsim viņa mammu? Bērns ir mīļš, vienalga, kāds viņš ir. Jā, nogājis no ceļa, bet viņš jau nepiedzima, lai būtu narkokurjers. Un tad es teicu ziedotājiem: jā, mēs esam savā ziņā jūs piekrāpuši, jo mēs nezinājām visu informāciju, bet mēs mammai palīdzēsim viņas bērnu atvest atpakaļ. Un tā bija pirmā reize, kad mēs ieviesām iespēju saņemt ziedojumus atpakaļ. No tā brīža tā ir sistēma.
Arī šī gada "Dod pieci!" akcija sasaucas ar šo gadījumu: krīzes jaunieši!
Jā, viņi ir tie, kas ļoti bieži mūs apzog uz ielas. Tie, kas uzturas tuneļos, no kā man ir bail, ka viņi kārtējā narkotikas devā izraus man maku. Bet vai tas nozīmē, ka mums viņiem nav jāpalīdz? Varbūt nogalināsim uzreiz, lai nav jānopūlas ar tik bezcerīgu lietu?
Tam ir vajadzīgs liels spēks – iet pret spalvu, pieņemt nepopulārus, sabiedrību provocējošus lēmumus, vai ne?
Jā. Te ir tieši stāsts par vērtībām – mēs esam līdzatbildīgi par jauniešiem, kas nonākuši krīzē. Mēs nevaram teikt: paši vainīgi! Nu nav viņi paši vainīgi!
Pēc pēdējiem datiem Latvijas skolās ir ļoti augsti mobinga rādītāji: kādus gadus atpakaļ mēs bijām otrie, tagad – pirmie Eiropas Savienībā. Tas man liek domāt, ka sabiedrība ir duāla – tā nebalstās vērtībās, bet melnbaltos spriedumos. Un, ja tas netiek ārstēts, tad tas ir kā tāda garāžā ieviesusies sēne, kas no skolas aizaugs uz darba vietām un tālāk. Kāds ir jūsu novērojums, vai Latvijas sabiedrība ir ļoti melnbalta?
Mēs esam ļoti kategoriska sabiedrība: gatavi pakārt vai sadedzināt uz sārta, tiklīdz cilvēks kļūdās. Tāpēc varbūt arī cilvēki izvairās iet publiskā komunikācijā, tai skaitā politikā, jo kurš tad grib tikt sadedzināts? Pieļauju, ka tieši tāpēc arī valstī nepopulāri jautājumi netiek pieņemti, jo – būs sitiens! Kā vārdā to izturēt? Visu laimīgas nākotnes vārdā?
Kāpēc tas tā? Kāds ir jūsu vērtējums?
Es domāju, ka deviņdesmitajos gados notika ļoti liela noslāņošanās nabagajos un tajos, kas kļuva ļoti bagāti, privatizējot uzņēmumus. Un tā rūgtuma sēkla…
Jā, rūgtums – tas ir precīzs vārds…
Jā, tas aug, kā tā sēne garāžā, ko jūs pieminējāt. Arī šiem krīzes jauniešiem, kas redz, ka dzīve iet garām. Ja nebūs atbalsta, tad tas turpināsies: viņu bērniņš aizies uz skolu nošņurcis, un tie, kas būs no sekmīgākām ģimenēm, lielā vairumā gadījumu norādīs viņam vietu. Jo sabiedrībā katrs cīnās par savu statusu, par savu vietu. Tāpēc ir tik svarīgi, ka ir tādi pedagogi, kas var to izmainīt, līdzsvarot. Tādi skolotāji mums būtu uz rokām jānēsā: gudri pedagogi, kas saprot, ka mēs varam vairot labo ar labo.
Un tieši tāpēc es jautāju jums par vērtībām, ko varētu nosaukt arī par garīgo menedžmentu – man tas šķiet iedvesmojoši. Arī jūsu redzējums par mūsu valsts tapšanu kā ziedojumu – par to, ka savulaik Latvijas dēli, jaunie puiši atdeva savas dzīves kā ziedojumu. Un arī Brīvības pieminekļa uzcelšanas stāsts – arī tas tika uzcelts par ziedojumiem laikā, kad cilvēkiem, starp citu, bija mazāka rocība kā mums šodien. Iespējams, ka tieši tāpēc tas ir nostāvējis cauri visiem laikiem. Jūs likāt pamanīt: ziedošanas tradīcija likta mūsu valsts pašā pamatā.
Jā, es domāju, ka tas mūsos ir iekodēts. Un ir jāturpina, neskatoties uz agresivitāti, ar kādu mēs sastopamies reizēm. Es bieži arī lietoju teicienu, kas šogad ir ticis rakstīts arī uz "Dod pieci!" T krekliem: "Nav svarīgi, kā tas izskatās, svarīgi, kā tas ir patiesībā!".
Šis teiciens, cik saprotu, balstās jūsu pašas pārdzīvojumos, vai ne?
Arī. Sākumā man ļoti sāpēja kādi nepatiesi apvainojumi, līdz es sapratu, ka tas nav par mani. Un tas bija tāds pagrieziena punkts, ka tas, ko cilvēki domā par mani, nav tas, kas es esmu. Tāpēc nav svarīgi, kā tas izskatās, svarīgi, kā tas ir patiesībā. Un patiesībā es esmu tas, ar ko es liekos vakarā uz spilvena – tās domas, tie dienas darbi un vārdi, ko pārdomāt. Un tad – vai es varu aizmigt, vai nevaru.
Un kas ir jūsu glābiņš grūtos brīžos? Varbūt tas var noderēt vēl kādam, kam ir drosme iet pret straumi?
Ļoti svarīgi, ka ir kādi cilvēki, kas tic, un ka vari viņiem izstāstīt savu pārdzīvojumu. Un, ja šī tava autoritāte tev tic, tad svaru kausā problēma mazinās. Es arī nestrādāju ar cilvēkiem, kas negrib ar mani sadarboties. Es saprotu, ka bērniem ir grūti aiziet no mobinga situācijas skolā, bet pieaugušajam vajadzētu tikt ar to galā vieglāk.
Vislabākais sākums ir pielikt punktu, ja? (Smaids.)
Jā, tā ir. Un viens no punktiem, aiz kura lietas mainās, ir – neaizrauties ar augstprātību, kas, starp citu, var būt arī vainas apziņa. Man jaunībā Juris Rubenis pasniedza tādu mācību. Bija deviņdesmitie, mēs visi kristījāmies un iesvētījāmies, un es pēc kāda laika biju uz vienu retrītu, ko Rubenis vadīja.
Ventspils rajonā?
Nē, nē, Rīgā tas vēl bija. Un es viņam saku: es ļoti slikti jūtos, ka es tā liekulīgi nokristījos un iesvētījos bez dziļākas izpratnes, tā – modes pēc. Un viņš man teica apmēram tā – Dievs tev sen ir piedevis, un kas tā tev par augstprātību – visu laiku sevi šaustīt? – nu, ne tieši tādiem vārdiem, bet apmēram: neesi taisnāka par Dievu!
(Smaids.)
Jā, viņš mani ļoti nomierināja, sakot, ka šī vainas apziņa nav Dieva skatījums, bet mans, pie tam – augstprātīgs. Un tad es tā atsēdos: re, kā?
Tādi garīgie līderi kā Juris Rubenis parasti arī paši iet cauri milzīgiem izaicinājumiem, – ne tikai no varas, bet arī no cilvēkiem, viņu aizdomām un vērtējumiem, līdzīgi kā jūs stāstāt par labdarības organizācijām.
Jā, jo labdarība faktiski ir ļoti saistīta ar kristīgo tradīciju, tā ir izaugusi no tās. Jēzus bērniņš piedzima, un trīs gudrie nesa dāvanas – tā došanas, dāvināšanas tradīcija.
Ziemassvētku vēsts patiesībā ir ļoti provokatīva: jaunu vecāku pāris un bērniņš, kuram citur nebija vietas, kur piedzimt, kā kūtī. (Vai citi saka: tā bija ala – par to lai zinātnieki strīdas.) Tas izaicinošais jautājums ir: ko mēs darīsim ar šo? Katru gadu no jauna mums, šķiet, ļoti personiski ir jādomā par tiem, ko atraidām. Man šķiet, ka šī gada "Dod pieci!" tēma par jauniešiem, ko sabiedrībai nav bijis laika pamanīt, ļoti tieši sasaucas ar Ziemassvētku stāstu.
Jā. Absolūti. Un ir skaidrs, ka katrs mēs neadoptēsim šo jaunieti, pat varbūt nepieiesim klāt. Un, ja mēs visi mestos uz ielas, tas būtu traki, ir jābūt zināšanām, mēs varam muļķības sadarīt. Bet tas, ko es varu darīt, ir iedot resursu tiem, kas to dara. Šajā gadījumā – finansiālu resursu.
Jā, ir starp mums cilvēki, kas spēj rūpēties par tiem, ar ko citiem negribas "ķēpāties".
Jā! Bet šo mentoru darbs – tas ir ļoti smags! Viņu algas ir niecīgas. Arī Saeimā bieži attieksme ir: lai sociālie dienesti izglābj kādas krīzē nonākušas grupas. Un tad es jautāju: bet kurš izglābs sociālos dienestus? Viņi patiešām dara darbu, ko citi negrib darīt, baidoties "sasmērēt rokas".
Nu laikam visa sākums būtu, ka mēs varētu paskatīties uz šiem krīzē un depresijā nonākušajiem jauniešiem ar cieņu?
Jā. Man bija tā: es gāju pa ielu, un piedzēries pusaudzis gulēja, vai jauns vīrietis, nezinu, cik viņam bija gadu. Es pamanīju, bet man bija bail viņam pieiet klāt. Bet tad es iedomājos: bet ja viņš būtu mans bērns? Es taču gribētu, lai kāds pieiet viņam klāt, ja viņš būtu nokritis. Un es pārmestu: kāpēc neviens nepiegāja? Un tad es piegāju, pieskāros, uzrunāju – viņš bija pie apziņas, pamodās un atrūca man kaut ko: viss kārtībā!
Jā?
Un kaut vai tik. Pārbaudīt, vai viņš ir pie apziņas. Izsaukt ātro palīdzību. Jo ne jau visi šie jaunieši ir piedzimuši ar domu, ka gulēs uz ielas dzērumā.
Protams, ne.
Viņi visi grib mīlestību. Tikai to nav dabūjuši un "kārpās", kā māk.
