Vienkārši izčibēja
Šogad septembra beigās aprit deviņi gadi, kopš, aizbraucot no celtniecības objekta pusdienās, pazuda Ērika tētis: "Es labprāt pastāstītu jums, kas notika, bet diemžēl pēc deviņiem gadiem mēs varam tikai paplātīt rokas tieši tāpat kā tajā dienā. Atceros, ka tā bija pirmdiena. Vēl iepriekšējā naktī viņš man kaut ko bija uzrakstījis un pēc tam izčibēja. Pēc divām dienām Kanādā Ontario, kur viņš dzīvoja, atrada tēta mašīnu, bet kopš tās dienas nav neviena pavediena, neviena gala, apmēram, citplanētieši nozaga. Nav nekā, ir viens videoieraksts, kurā redz, ka viņa mašīna pabrauc garam, no tās vietas ātrā solī aiziet cilvēks prom – vai tas ir tas pats, kurš atbrauca ar mašīnu, vai kāds cits, bet pēc, auguma spriežot, tas noteikti nebija viņš. Tas ir arī viss."
Tolaik Ēriks spēlēja hokeju Norvēģijā un par notikušo vispirms uzzinājis no tēta dzīvesbiedres Kanādā, bet pēcāk jau jautājumus uzdeva Kanādas policija, kas šo lietu izmeklēja.
Ēriks pastāstīja, ka ar Latvijas policiju viņam šajā lietā nekādas komunikācijas nav bijis.
Latvijā par notikušo policijā uzzināts vien no ziņām Latvijas medijos, jo pirms aizbraukšanas Ērika tētis bija zināms daļā Latvijas sabiedrības. Uz jautājumu, kādēļ policija Latvijā šīs lietas pētīšanā neiesaistījās, Valsts policijas kriminālpolicijas pārstāvim Pāvelam Veršanskim atbilde ir īsa – mēs par šo notikumu netikām informēti un Kanādas tiesībsargājošajām instancēm Latvijas kolēģu palīdzība gluži vienkārši nebija nepieciešama.
Veršanskis, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 1. nodaļas priekšnieka vietnieks skaidroja: "Ja mītnes zemē pazūd cilvēks un tās zemes policijai ir vajadzīga mūsu palīdzība, tad viņi sūta tiesiskās palīdzības lūgumu, ar to nodarbojas Starptautiskā sadarbības pārvalde, kas strādā 24/7, un nepieciešamības gadījumā, ja tiek saskatītas nozieguma, slepkavības pazīmes, tad starptautiskā pārvalde piesaista atsevišķu nodaļu, kura ar to nodarbojas, un tad Latvijas puse strādā mītnes zemes ierosinātās lietas ietvaros, palīdzot tās valsts policistiem ar visu, kas viņiem nepieciešams."
Atsevišķas statistikas nav
Ērika piemērs liek uzdot jautājumu, cik bieži Latvijas policijai nākas saskarties ar gadījumiem, kad ārzemēs pazudis Latvijas valstspiederīgais. Policijas pārstāvis skaidroja, ka nav veikta atsevišķa statistika par ziņojumiem, kad ārzemēs pazudis Latvijas pilsonis un viņu meklē piederīgie Latvijā, zināms vien tas, ka ik gadu Latvijā pazudušu cilvēku meklēšanu nākas uzsākt aptuveni 5000 reižu – 1500 no tiem ir bezvēsts pazudušie, bet daļa – personas, kuras meklē par noziegumiem. Atsevišķa statistika par to, cik bezvēsts pazudušo ārzemēs, nav zināma.
Gadījumos, ja piederīgais pazudis un izmeklēšanu uzņēmusies mītnes zemes policija, bet tuviniekiem šķiet, ka izmeklēšana ir gausa, kūtra vai iestrēgusi, Valsts policijas pārstāvis ieteica ziņot par Latvijas valstspiederīgā pazušanu ārzemēs policijai Latvijā, kas iesaistīsies, mudinot paātrināt izmeklēšanas gaitu un piedāvājot savu palīdzību, ja tāda būtu nepieciešama.
Ja Latvijā dzīvojoši piederīgie vēršas policijā ar ziņu, ka ārzemēs pazudis cilvēks, tad policijas rīcība ir šāda: "Latvijas pilsoņi ārzemēs pazūd diezgan regulāri, un mūsu galvenais uzdevums ir uzreiz sazināties ar tās valsts policiju, kurā cilvēks pazudis, un noskaidrot, vai ir uzsākta meklēšana. Tad mēģinām noskaidrot, kas ar cilvēku ir noticis. Principā tie ir cilvēki darbspējīgā vecumā, līdz 60 gadu vecumam, kuri tur pastāvīgi dzīvo un strādā."
Kā iespējamie pazušanas iemesli ir gan pret viņiem pastrādāti noziegumi, pašnāvības vai arī gadījumi, kad pazudušais pastrādājis noziegumu. Atbilstoši likumdošanai viņiem ir tiesības neziņot par savu aizturēšanu vai nonākšanu ieslodzījumā.
Raksturojot to, kādi cilvēki mēdz pazust ārzemēs, policijas pārstāvis nenoliedza, ka mēdz būt arī tādi, kuri pastrādājuši noziegumu Latvijā un, bēgot no soda, nonākuši ārzemēs. Policija šīs personas turpina meklēt, taču ar kādām sekmēm, – policijas pārstāvis neatklāja. Tiesa, ja noziegumu pastrādājušo cilvēku atrod, tad mītnes zemes tiesībsargātāji viņu izdod Latvijai. Tomēr ir arī gadījumi, kad veikli paslēpies cilvēks nav atrodams, bet tur nepieciešami, policijas pārstāvja vārdiem runājot: "Labi finanšu līdzekļi, jo kaut kur jādzīvo, jāstrādā, un mēs tās pēdas cenšamies izsekot. Bet tā paslēpies kāds, kuru neatrastu, – neatceros šādu gadījumu."
Tikmēr Ārlietu ministrijas Konsulārās palīdzības nodaļas vadītāja Sandra Salmiņa-Šuke atzina, ka par Ērika tēta pazušanu arī te nav bijis zināms.
Viņa arī uzsvēra, ka Kanādā ir ļoti strikti datu aizsardzības noteikumi.
Runājot par ikdienas darbu, Salmiņa-Šuķe skaidroja, ka konsulārajā departamentā lūgumu par to, kā rīkoties ārzemēs pazudušu cilvēku meklējot, saņem katru nedēļu, pat vairākus.
"Mēs pazudušos ne Latvijā, ne ārzemēs nemeklējam, līdz ar to mēs aicinām visus vērsties ar iesniegumu Valsts policijā. Lielākoties pie mums vēršas tie, kuri dzīvo pastāvīgi, strādā, regulāri ir sazvanījušies, tagad nevar sazināties. Ir arī tūristi, kuri vakar pēkšņi saņēma piedāvājumu braukt uz ārzemēm, un es nezinu, kur viņš tagad atrodas. Tie stāsti ir dažādi, bet bažas pamatotas, – vakar varēja sazināties, šodien nevar. Reizēm atklājas, ka tie ir ārzemēs aizturētie. Saskaņā ar Vīnes konvenciju ārvalstīm ir pienākums mums paziņot par ārvalstīs aizturētu Latvijas pilsoni ar piebildi, ja viņš to vēlas. Ir cilvēki, kuriem ir kauns par to, ko viņi ir izdarījuši, citi nevēlas satraukt savus tuviniekus, viņiem šķiet: "Es te mazliet pasēdēšu cietumā un tad jau būšu mājās." Protams, tai brīdī grūti apzināties, ka tuvinieki pieļauj pašu ļaunāko, ka [radinieks] ir gājis bojā vai smagā stāvoklī slimnīcā. Un, ja mums šāda informācija ienāk, uzdevums ir pārliecināties, vai tuvinieks ir vēlējies, ka mājinieki uzzina par viņa aizturēšanu vai nē."
Tikmēr Ēriks cer, ka viņa tētis atradīsies un piederīgajiem reiz taps zināms, kas notika pirms deviņiem gadiem Kanādā:
"Es ceru, ka viņš kaut kur Puertoriko dzīvo laimīgi un dzer kokosriekstu šobrīd, goda vārds."
