DAŽAS ATZIŅAS:
- Ancei bērni nekad nebija pašmērķis: kad viņa iepazinās ar Dāvi, šķita, ka to mierīgi varētu arī nebūt.
- Dāvis uzskata, ka ģimenei nav īsti nekādu problēmu, un "ja tomēr ir problēma, tad ir risinājums – vienmēr. Bet, ja nevari atrisināt, tad tā nav problēma, bet vienkārši nemaināms fakts."
- Kad bērni paaugas, saproti: zīdaiņa laiks, protams, šķita, traks, bet tas ātri paiet – īstais trakums sākas vēlāk, kad "viss ir galvā un emocijās", un tīņa vecums noteikti būs pavisam izaicinošs.
- Laulībām noteikti nebūtu jākļūst par smagu darbu; protams, kaut kāds darbs ir jāieliek, jo pienākumu un spriedzes līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē ir vairāk un spontanitāte īsti vairs nav iespējama.
- Bērni stundas laikā spēj "izsūkt" no vecākiem daudz vairāk enerģijas nekā gara, saspringta darba diena.
Bērnu varēja arī nebūt
Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio podkāsts "Normāla ģimene" eksperimentālā formātā vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes savās virtuvēs spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Kā tapa podkāsts, lasi šeit.
Podkāstu klausies:
Ance un Dāvis kopā ir nepilnus septiņus gadus, lai gan pēc sajūtām šķiet, ka ilgāk. Abi gan uzsver, ka "tā ir forša sajūta", nevis rutīna vai apnikums. Abi apprecējās ātri – precējušies ir nu jau sešus gadus. Vecākajam dēlam "tīnim" Hugo ir jau pieci gadi, bet meitai Annikai – divi. Abiem ir 35 gadi, un, lai gan Ancei šķiet, ka "bērni mums saradās ļoti ātri", viņiem tas bija labs risinājums, jo, pēc Ances domām, ja viņi būtu ilgāk kopā divatā, bērnu, ļoti iespējams, abiem nebūtu vispār.
Dāvim gan šķiet, ka bērni tomēr būtu, "kur tad liktos", bet Ance uzsver, ka bērni viņai nekad nav bijuši pašmērķis: "Ir sievietes, kuras vienmēr 100% zinājušas, ka kādreiz būs mammas, bet man tā nekad nav bijis."
Bet viss tomēr "salikās" – abi satikās īsi pirms 30, un sajūta bija "pareizā".
Ance atzīst, ka nekad nevienās no iepriekšējām attiecībām doma par bērniem prātā nebija ienākusi, bet tikšanās ar Dāvi to mainīja.
Abiem kopā un arī visiem četratā ejot vienkārši labi – viss ir normāli, nekas tāds ārpuskārtas nav pieredzēts. Dāvis saka, ka viņam jau problēmu vispār nemaz nevarot būt – viņa prāts tā nedarbojas. Viņš domā tā: "Ja ir problēma, tad ir risinājums – vienmēr." Bet, ja nevari atrisināt, tad tā nav problēma, bet vienkārši nemaināms fakts."
Vai vajag arī trešo?
Abi joprojām apsver arī iespēju radīt trešo bērnu. Dāvis šķiet vairāk tam gatavs, kamēr Ance nopūšas un atzīst: "Grūti…". Dāvim vairāk bail par Anci, un arī Ancei pašai ir bažas, piemēram, par ģenētiskajiem riskiem, kuri pieaug pēc 35 gadu vecuma. Tāpat viņai bijuši jau divi akūti ķeizargriezieni, kas palielina citus riskus. Dāvis atzīst, ka vienam pašam palātā sēdēt un gaidīt ziņas par notiekošo arī ir bijis diezgan baisi. "Turklāt mūsu vecmāte ir aizgājusi pensijā – varbūt tā ir zīme?" smejas Ance.
Viegli gan arī nav jau ar diviem – viņu piecgadnieks jau ir kļuvis par "reālu tīni". Ticams šķiet uzskats, ka mūsdienās bērni visus attīstības posmus piedzīvo ātrāk nekā agrākos laikos. Hugo kļūst patstāvīgāks, tuvojas pirmsskolas vecums, publiskā bučošanās dārziņā atvadoties no vecākiem vairs arī īsti neiet pie sirds, kur nu vēl publiska pārģērbšanās, kas divgadīgajai māsai nesagādā ne mazākās problēmas. "Tas jau nav slikti – cilvēks pats sev nosaka robežas," piebilst Ance. "Bet būs jāpalasa kādas grāmatiņas!"
Vissvarīgāk strādāt pašiem ar savām emocijām
Ancei šķiet, ka ar pirmo bērnu zīdaiņa vecums šķiet traks – visu laiku jāceļas pa naktīm, viss ir vienā lielā miglā, skrējienā un panikā, bet patiesībā šis intensīvais posms ļoti ātri beidzas, un vēlāk ir trakāk! "Bēbis ir tik vien kā jāuztur pie dzīvības, bet kad viņi ir lielāki, viss jau ir galvā, emocijas ir lielākas…"
Dāvis zina, ka Ancei patīk visu loģiski izdomāt un saprast, bet pats netic, ka par bērniem visu var iemācīties no grāmatām – jāpaļaujas vairāk uz instinktiem! Ance gan norāda, ka bērnkopības grāmatās lielais vairums padomu ir par to, kā pieaugušajiem strādāt pašiem ar savām emocijām, pašiem ar sevi.
Galu galā "tu darbojies ar mazu sociopātu, egoistu"! Grāmatas iedod rīkus, kā tikt galā pašiem ar sevi, kā rīkoties dažādās krīzes situācijās ar bērniem. Kopumā abiem prieks, ka mūsdienās par to domā vairāk, – agrāk bērnus, šķiet, īsti par cilvēkiem neuzskatīja… Turklāt šis fokuss arī ļauj emocionālo inteliģenci attīstīt pašiem pieaugušajiem. Ance gan uztraucas, kā ies ar bērniem tīņu vecumā, – šis priekšā stāvošais posms viņu biedē daudz vairāk nekā zīdaiņa fāze.
Dāvis gan atminas, ka pats esot bijis diezgan vienkāršs tīnis – ne pārāk problemātisks saviem vecākiem, jo bijis nopietns. "Tu visu laiku esi nopietns!" uzskata Ance. Runājot par šo nopietnības virskārtu, Ance aizdomājas par to, ka Dāvja publiskais tēls ļoti atšķiras no privātā. Tas viņai licies uzjautrinoši jau pašā sākumā, kad tikko satikušies. "Ja man kāds toreiz, pirms septiņiem gadiem, būtu teicis, ka mēs apprecēsimies un mums būs bērni, es nemūžam neticētu!" Dāvis šķita ļoti atbildīgs, uz viņu varēja paļauties, bet vienlaikus arī pārāk "nopulēts", sakopts, mazliet uzspēlēts – Ancei šķita, ka viņam ļoti rūp paša publiskais tēls. "Bet, re, kā sanāca!"
Lielā plānotāja – Ance
Šobrīd abi ļoti novērtē, ka joprojām spēj divatā sarunāties, veselīgi komunicēt, jo ar maziem bērniem blakus tas ir ļoti izaicinoši! Krīzes gan ir bijušas, un tas nepārsteidz – abi tik daudz strādā, viss reizēm šķiet saraustīts, ieplānotais mēdz nenotikt… bet ne viens, ne otrs negrib, lai attiecības aiziet pašplūsmā. "Nevajadzētu būt tā, ka laulības, ilgtermiņa attiecības ir milzīgs, smags darbs," uzskata Ance. Viņiem tā neesot, bet, protams, jo vairāk pienākumu un atbildības, jo mazāk iespēju būt spontānam.
Ģimenē lielā plānotāja ir Ance ("Es no tās plānošanas reizēm sagurstu," atzīst Dāvis) – viņai ļoti patīk plānot, un abi zina, cik ļoti tas patiesībā atvieglo dzīvi. Bet nevajadzētu būt tā, ka visu laiku plāno tikai viens. Laika pabūšanai divatā, protams, nav daudz. Dāvis gan ir pamanījis, ka brīvo brīžu ir krietni vairāk, kopš zāli pļauj robots – un to abi var ieteikt visām ģimenēm!
Nogurums nešaubīgi dara savu. Ance kādreiz pirms bērnu piedzimšanas ar draudzenēm runājusi, ka nesaprot, kā cilvēki ar maziem bērniem var izšķirties! Tagad, kad pašām ir mazi bērni, ir skaidrs, kāpēc tas var notikt – lai gan pašām attiecības ir labas. Bērni prasa daudz enerģijas, un Ance ar Dāvi netic cilvēkiem, kuri saka: ar vairākiem bērniem ir vieglāk. Tā vienkārši fiziski nevar būt!
Vistrakākais Dāvim šķiet tas, ka cilvēki reizēm cenšas ar bērnu radīšanu uzlabot attiecības, – tas ir visabsurdākais mīts!
Nogurums no bērniem = nogurums darbā x 100
Nogurumu darbā nevar salīdzināt ar bērnu radīto nogurumu. Dāvis saka: "Varu visu dienu spēlēt, būt ar cilvēkiem, saspringta grafika valgos, iesaistīties radoši, mākslinieciski… un tad atnāku mājās, un tie divi mazie cilvēki stundas laikā var nodarīt lielāku skādi, nekā viss pa dienu notikušais!" Protams, bērni arī dod enerģiju, bet reizēm to ļoti spēj "izsūkt".
Ance piekrīt: kad esi ar pieaugušajiem, viņi uzņemas atbildību par notiekošo, drāmu ir mazāk, bet pamēģini kaut ko sarunāt ar divgadnieku, kaut vai aiziet apēst saldējumu… visticamāk, nepareizi uzvilksi cepuri, un jau pirmās 15 minūtes būs kliegšana, turklāt pēc saldējuma ēšanas noteikti vajadzēs pārģērbties…
Abiem šķiet, ka ar bērniem ir vieglāk tad, ja pieaugušajiem nav darba grafiks "9-17". Ance arī priecājas par valsts ieviesto obligāto otram vecākam nenododamo bērna kopšanas atvaļinājuma daļu, lai gan tie pagaidām ir tikai divi mēneši. "Labāk, protams, tēviem būtu arī ņemt pusgadu," viņa uzskata. Beidzot tēvi var uz savas ādas piedzīvot tās pašas problēmas, kuras līdz šim izjutušas tikai mammas – arī to, ka pagaidām nav iespējas strādāt kaut uz pusslodzi šajā posmā… "Bet tā jau ir," piemetina Ance. "Ļoti daudz kas vēsturē ir virzījies uz priekšu tikai tāpēc, ka beidzot arī vīrieši kādu problēmu ir izjutuši uz savas ādas!"
Bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšana arī ļauj partneriem vienam otru labāk saprast.
Ko vēlies līdz 45?
Ance gan ir gandarīta par to, ka pēc Hugo piedzimšanas varēja kādu laiku nestrādāt: "Ja nebūtu piedzimis Hugo, domāju, ka man būtu bijis jābrauc ārstēt nervus…" Ance bija pārstrādājusies un tuvu izdegšanai, un bija forši "paņemt pauzīti no darbiem". Protams, bērna aprūpe nav atpūta, bet bija labi koncentrēties uz vienu nodarbi – tikai uz bērnu. Un ar otro bērnu jau saproti, ka, ja viņš guļ ilgi, tev nav jāsēž blakus un jāskatās, vai elpo…
Abi grib parunāt arī par saviem turpmākās desmitgades plāniem. Ance jautā Dāvim, ko līdz 45 vēlētos sasniegt viņš? "Nebūšu oriģināls," atsaka Dāvis. "Gribu, lai mums visiem ir laba veselība, gribu, lai aktīvi darbojamies kopā, lai bērni iemīl mūziku un sportu, un lai nepārņemam muļķīgas iedomas no apkārtējiem, no "Instagram" "realitātes". Kā teica filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā": "Sargā sirsniņu!""
"Normāla ģimene"
