► Sarunu angļu valodā var noklausīties te.
Mērķis Nr.1
Zane Ozoliņa: Vai jūs redzat, ka cilvēkiem joprojām vajadzīgas ziņas, vai viņi uzticas ziņām?
Niks Ņūmans: Manuprāt, žurnālisti, skatoties, kas notiek pasaulē un redzot politisko un ekonomisko nestabilitāti, redz, ka žurnālistika šobrīd ir tik svarīga kā nekad agrāk. Bet tas, ko uzrāda mūsu auditorijas pētījums, – daudzi cilvēki novēršas no ziņām, vai nu pilnībā atslēdzoties un pieslēdzoties tām ļoti reti, vai speciāli izvairoties no konkrētiem tematiem. Daļēji tas ir tāpēc, ka ziņas viņiem liek justies nomāktiem. Pēdējo piecu gadu laikā mēs novērojam arvien mazāku ziņu patēriņu.
Jūsu pētījums nosedz lielu teritoriju, gandrīz visu pasauli, visus kontinentus. Kāda izskatās kopējā aina? Kuros reģionos cilvēki vēl uzticas žurnālistiem un žurnālistikai?
Aina ir dažāda, bet lielajās valstīs, it īpaši tajās, kur ir polarizēta politika, piemēram, ASV, Apvienotā Karaliste, Francija, lielās valstis, kuras ir sašķeltas kultūras un politikas ziņā, – tur mēs novērojam ļoti nozīmīgu uzticības samazināšanos. Dažās valstīs, piemēram, Ziemeļeiropā, it īpaši Somijā, kas vienmēr bijusi topa virsotnē aptaujās par uzticēšanos ziņām, mēs neredzam šo uzticības samazināšanos. Patiesībā pēdējo gadu laikā tur uzticība ziņām ir bijusi diezgan stabila, tā ka tas nenotiek visā pasaulē. Ir interesanti vērot, kur šī uzticība zūd un kur nezūd, un tas ir ļoti saistīts ar sašķeltajām diskusijām par kultūru un politiku.
Cilvēki medijos redz viedokļus, kam viņi stingri nepiekrīt, un viņi bieži vien vaino tieši medijus, īpaši sabiedriskos medijus, kas mēģina pārstāvēt visus viedokļus.
Jā, arī šeit Latvijā sabiedriskie mediji saņem kritiku visbiežāk – "jūs tikai tērējat nodokļu maksātāju naudu." Vai tāda tendence ir visur, ka cilvēki arvien vairāk kritizē un tiesā medijus, jo viņiem ir sajūta, ka viņi zina labāk?
Kad mēs pagājušā gada pētījumā cilvēkiem uzdevām jautājumus par mediju kritiku, mēs daudzās valstīs redzējām mediju un žurnālistu kritizēšanu gan sociālajos medijos, gan arī tradicionālajos kanālos, kur par to runā politiķi. Pirms 20 gadiem tas būtu kas nedzirdēts, kaut kas ļoti rets, ka politiķi tieši kritizētu medijus.
Tagad tas notiek visu laiku, īpaši populistisko politiķu retorikā. Un sabiedriskie mediji parasti ir mērķis numur viens.
Tas ir vai nu tāpēc, ka viņi grib politiski ietekmēt šos sabiedriskos medijus, vai arī tāpēc, ka sabiedriskajiem medijiem joprojām ir liela ietekme un tie sasniedz lielu auditoriju. Tāpēc politiķi uzbrūk sabiedriskajiem medijiem, domājot, ka varētu ietekmēt viņu redakcionālos lēmumus. Šādas lietas tagad notiek bieži.
Nesen "The New York Times" publicēja rakstu ar datiem par visām vēlēšanām, kas notiek šajā gadā pasaulē, un norādīja, ka tās mainīs pasauli un mēs pamodīsimies citādākā pasaulē, jo aptuveni 25 procenti pasaules iedzīvotāju piedalīsies vēlēšanās. Vai šīs liela mēroga vēlēšanas ASV, Eiropā ietekmēs to, kā mediji strādā un kā cilvēki skatās uz ziņām?
Jā, par šo runā daudz, jo notiks aptuveni 40 tiešām nozīmīgas vēlēšanas – ASV, Indijā, Indonēzijā, Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Būs tiešām interesanti, jo mūsu pētījums uzrāda, ka cilvēku interese par politiku samazinās, cilvēki jūt, ka politika un politiķu darbs uz viņiem neattiecas, un ka nacionālie politiķi nevar neko mainīt tādos lielos jautājumos kā klimata pārmaiņas, ka viņiem ir mazāk varas, nekā mēs domājam. Būs interesanti vērot, vai šīs vēlēšanas stimulēs šo interesi. Parasti mēs novērojam, ka vēlēšanu laikā cilvēki izrāda interesi par to, kas notiek, un interesējas, kurš uzvarēs, bet tagad daudzi jaunieši saka – "tas nav saistīts ar manu dzīvi. Lai kurš uzvarēs, viņi man nepalīdzēs."
Šī bezvaras, bezpalīdzības sajūta ir izaicinājums politiķiem, jo viņi zaudē saikni ar daļu no vēlētājiem. Bet tas arī ir izaicinājums medijiem, jo viņu loma ir būt daļai no šī demokrātijas procesa – viņiem jāpalīdz cilvēkiem saprast, kādas ir izvēles iespējas.
Tā ir viena no būtiskākajām mediju lomām. Es teiktu, tā ir eksistenciāla loma.
Kāda ir Ukrainas kara un kara Tuvajos Austrumos ietekme? Es zinu, ka Baltijas valstis nav iekļautas jūsu pētījumā, bet mums arī ir jūtams šis ziņu nogurums, lielā mērā par Ukrainas karu. Mēs ļoti sekojām ziņām kara sākumā, bet tagad cilvēki ir noguruši, arī jūt savu bezspēcību un izslēdz ziņas.
Vienmēr jau ir bijis grūti uzturēt uzmanību ilgstošiem stāstiem. Sākumā to izdarīt ir vieglāk, kad ziņas ir citādas un kas jauns, bet, kad ziņas maļas un maļas un tām nav nekāda risinājuma, tad cilvēki jūtas bezspēcīgi un bieži novēršas no šādiem stāstiem. Ukraina un tagad arī Tuvie Austrumi ir daļa no tā.
Mūsu pētījumā mēs redzējām, ka – tiešām interesanti – cilvēki, kas dzīvo vistuvāk Ukrainai, patiesībā visvairāk izvairās no ziņām par Ukrainu. Manuprāt, tas daļēji skaidrojams ar to, ka mediji tajās valstīs joprojām daudz ziņo par Ukrainu, un tas nesaskan ar sabiedrības sajūtām. Tas nenozīmē, ka cilvēkiem neinteresē šīs ziņas, bet, ja tās ir visur, cilvēki sāk meklēt kaut ko citu, vairāk dažādības, cita veida stāstus, iemeslus domāt par kaut ko citu.
Tā ir tikai dabiska cilvēku reakcija.
Tradicionālie avoti un ziņu apmaiņas lietotnes
Pētījumā jūs arī norādāt, ka cilvēki vairs īsti neseko medijiem vai ziņu izdevumiem, bet drīzāk influenceriem [digitālā satura veidotājiem – red.], un tas dzen izmisumā mediju vadītājus. Viņi domā, ko darīt. Vai tagad žurnālistiem jākļūst par zvaigznēm vai viss ir nokavēts? Kā notiek sacensība par cilvēku uzmanību šajā jomā?
Jā, interesanti, auditorijai bieži vien nav svarīgi, kur iegūt informāciju, ja viņi atrod kādu uzticības vērtu personu. Personības kļūst varbūt ne gluži svarīgākas par zīmoliem, bet dažos gadījumos tomēr arī svarīgākas par zīmoliem, jo tie ir cilvēki, kuriem – it īpaši jaunieši – uzticas un kuros ieklausās, kuri piesaista. Un tas darbojas daudzos veidos. Piemēram, Ukrainas kara piemērā ir vairāki akadēmiķi, cilvēki, kas visu savu dzīvi pētījuši Ukrainu un uzkrājuši savu sekotāju skaitu, jo viņi bieži vien zina vairāk nekā žurnālisti. Tā ka te ir gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Kad mēs par šo runājam ar jauniem cilvēkiem, viņi saka, ka negrib, lai žurnālisti uzvedas kā influenceri, viņi grib, lai žurnālisti dara savu darbu. Varbūt vieglāk sasniedzamā veidā, citā balss tonī, bet nezaudējot tās vērtības, kas atšķir žurnālistus. Tas ir izaicinoši.
Kādas tendences parādās veidos, kā cilvēki iegūst ziņas? Kādas programmas, podkāstus viņi lieto? Man likās interesanti jūsu pētījumā atklātais, ka "WhatsApp" ir trends Nr. 1 auditorijas sasniegšanai.
Jā, te ir vairākas lietas. Es jau minēju, ka notiek tradicionālo avotu noriets. Tas sākās ar drukātajiem medijiem, bet tagad arī televīzijas un radio ziņas patērē arvien mazāk, īpaši jaunieši, un digitālajā vidē mēs novērojam lielas izmaiņas – sociālajos medijos mēs redzam novēršanos no lielajiem, visu izmantotajiem sociālajiem tīkliem, prom no "Facebook" un "Twitter" [tagad pazīstams kā "X" – red.] uz daudz lielāku dažādību, fragmentēšanos. Un notiek ziņu apmaiņu aplikāciju popularitātes pieaugums, kā "WhatsApp". Tur diskusijas nav tik toksiskas, jo tur ir mazākas grupas, un cilvēki sākuši daudz ko apspriest "WhatsApp". Tas nenotiek visās valstīs, bet daudzās tas šobrīd ir galvenais ziņu avots. Dažās valstīs Āfrikā un arī Indijā, piemēram, "WhatsApp" ir ļoti nozīmīgs, un tur notiek liela daļa politisko diskusiju. Tā nav vispārēja aina, katrā valstī ir citādāk, bet vispārējās tendences ir tādas, ka cilvēki iet prom no lielajiem atvērtā tipa tīkliem kā "Facebook" un "Twitter" uz daudz slēgtākām vidēm. Kā arī notiek īso video formātu tīklu attīstība tādās vietnēs kā "TikTok" un "YouTube", kas arī arvien vairāk strādā ar īsajiem formātiem.
Būtu lieliski atrast vieglas atbildes, kas ir šo tendenču veidotāji. Vai varētu būt tā, ka kāda pasaules daļa, piemēram, Amerika ar nākamajām vēlēšanām, kas būs visu uzmanības centrā, – vai viņi varētu noteikt jaunas tendences mediju darbā, tostarp dezinformācijas izplatībā?
Nav nekādas universālas atbildes uz šo, bet esmu gandrīz drošs, ka tā nenāks no ASV vai vismaz tas risinājums, kas ir piemērots ASV kontekstam, nestrādās Latvijā. Mēs varam daudz mācīties no ASV, jo tur notiek daudz inovāciju, attīstās mākslīgais intelekts un rodas jauni biznesa modeļi, bet, godīgi sakot, īpaši mazajām valstīm drīzāk jāskatās uz Norvēģiju un Zviedriju, un citām nelielām valstīm, kurās ļoti attīstīta uzņēmējdarbība un kuras ir soli priekšā citiem, radot saturu ar mākslīgā intelekta palīdzību. Arī šo valstu biznesa modeļi ir piemēroti mazajām valstīm ar mazu tirgu.
Pieraksties ziņām!
Ja mākslīgā intelekta tēma aizrāvusi, ir iespēja pierakstīties jaunākajām šīs tēmas ziņām, šī raksta beigās nospiežot zvaniņu!
Vairāk par LSM.lv tēmu paziņojumiem un to lietošanu var lasīt te.
Tāpat pievienojies sarunu grupai par un ap mākslīgo intelektu sociālajā tīklā "Facebook".
Runājot par biznesa modeļiem, vai joprojām var runāt par medijiem kā par veiksmīgiem ienākuma avotiem, kuros ir vērts ieguldīt?
Ja paskatās vēsturiski, ziņas nemaz nav vienmēr bijušas ienesīgas. Bieži vien tās bija tikai veids, kā cilvēki, kuriem bija vara, ar savu avīzi varēja iegūt lielāku ietekmi. Un tad sākās tā dēvētais zelta laikmets, kad monopolistiem, kam piederēja gan drukātie mediji, gan distribūcijas kanāli, viņiem ziņas bija milzīgu peļņu nesošas. Arī televīzijas ziņas nesa peļņu. Un tad ieradās internets un radīja visu šo jauno konkurenci, ideju par brīvi, bez maksas pieejamām ziņām. Mums bija šis milzīgais peļņas kritums lielākajā pasaules daļā. Tagad mediji mēģina atjaunot biznesa modeļus šai jaunajai pasaulei, šai pārpilnības pasaulei, lai spētu auditorijai radītu īpašu vērtību un pārdotu ziņas tieši patērētājam ar abonēšanas maksām. Vai kādu kombināciju ar reklāmām, īpašiem notikumiem un vēl citām lietām. Un šajā modelī, piemēram, "The New York Times" un lielie izdevēji ir veiksmīgi, un, manuprāt, šis ir nākotnes ceļš. Daudzas vecā tipa avīzes vidēja lieluma tirgos un vietējie mediji turpinās cīnīties par izdzīvošanu.
Mēs neesam atraduši atbildes par to, kādi biznesa modeļi nākotnē būs neatkarīgai vietējai žurnālistikai.
Nedaudz personīgs jautājums – jūs bijāt produktu attīstības vadītājs kādreiz BBC, un jūs bijāt tur, kad BBC veidoja savu ziņu lapu internetā. Vai varat salīdzināt šos divus pagrieziena punktus? Kurā brīdī bija vieglāk paredzēt, kas notiks?
Nākotni paredzēt ir grūti. Mēs palaidām BBC mājaslapu 1997. gadā. Lielākā daļa manu kolēģu toreiz domāja, ka esam traki un tas nekad nestrādās, ka tas ir kaut kas īslaicīgs un mēs nonāksim strupceļā. Vajadzēja aptuveni piecus gadus, lai pārējie kolēģi to uztvertu nopietni un saprastu, ka digitālā pasaule būs svarīga nākotnes sastāvdaļa. Tagad, protams, naratīvs ir "vispirms digitāls". Vai pat šobrīd vārds digitāls nemaz netiek pieminēts, vienkārši pieņemts pats par sevi, ka, radot lineāru video, tas pašā pamatā būs digitāls.
25 gadu laikā pasaule ir pilnībā mainījusies.
Tomēr es domāju, ka ilgtermiņa tendences bieži vien ir daudz skaidrākas, nekā mums šķiet. Piemēram, – tiešie maksājumi; abonentmaksa kā svarīgs biznesa modelis; mobilais saturs; būs arī liela mākslīgā intelekta ietekme. Mēs zinām, kas būs izaicinājumi, bet vajadzīgas nopietnas pārdomas, kā tos pārvarēt. Auditorija ir fragmentēta, un tās uzvedību ir grūti paredzēt.
Mākslīgais intelekts
Vai jūs pētāt to, kā mākslīgais intelekts ietekmēs mediju biznesa modeļus?
Jā, šo jautājumu man uzdod visbiežāk. Jebkurā mediju konferencē runā par to, kā mākslīgais intelekts visu mainīs. Manuprāt, mēs pārvērtējam ilgtermiņa ietekmi un pietiekami nenovērtējam īstermiņa ietekmi. Tas nenotiks tūlīt, tas notiks diezgan lēni, cilvēkiem vajadzīgs laiks, lai pierastu pie šīm lietām. Bet tehnoloģija ir šeit un tagad, lai atļautu rakstīt rakstus jaunā veidā, lai izmantotu mākslīgo intelektu, lai veidotu kopsavilkumus, lai vienkāršotu producēšanas procesu. Mediji jau izmanto šos rīkus. Arī platformas mainīsies. Ikdienas lietotāji, vienkārši cilvēki to darīs ātrāk. Tāpēc mums būs šī sintētiskā satura plūdi daudz vispārīgāki, ietekmēs dezinformāciju.
Un lielākā daļa no tā satura nenāks no medijiem, bet no parastiem cilvēkiem, kam ir pieeja šiem ļoti spēcīgajiem instrumentiem.
Jūs minējāt parastos cilvēkus un to, ka mediji nemainās pietiekami ātri. Varbūt žurnālistiem un mediju īpašniekiem jālīdzinās parastajiem cilvēkiem, lai uzvarētu šo spēli?
Tas ir mikss. Nav obligāti jābūt pirmajam, bet jāmiksē, kas ir atbilstošs tavai vīzijai un mantojumam, bet auditorijas uzvedība mainās ātri. Tradicionālie mediji šajā ziņā ir lēni. Kad mēs sākām BBC mājaslapu, mēs strādājām kā startaps. Būtībā bijām 30 cilvēki bēniņos. Mums bija ļoti mazs kontakts ar pārējo BBC. Tas bija tīšām tā izveidots, lai mēs varētu izmainīt BBC kultūru, pretējā gadījumā BBC radio un televīzijas kultūra būtu mūs pārņēmusi un nosmacējusi, iznīcinājusi. Mums bija jārada jauni veidi, kā stāstīt stāstus. Piecu gadu laikā mēs varējām būt digitālie radošie un pārkāpt visus likumus. Un tikai tad to pieņēma pārējie. Un šī ir ļoti svarīga mācība. Dažreiz ir jāpārkāpj likumi un jāpieņem dažādi cilvēki, jārada lielāka dažādība darbinieku vidē, lai varētu īstenot nepieciešamās izmaiņas.
