Lazdukalna Saieta nama kultūras dzīves organizētāja Sarmīte Akmentiņa un vidējās paaudzes deju kopas "Rugāji' vadītāja Lucija Bukša kopš aizvadītā gada apkopo stāstus un fotogrāfijas par kāzām un līgavu kleitām.
Kleitu glabā spilvenā
„Man pašai mājās ir sava kāzu kleita saglabāta ļoti labā kvalitātē, un ir saglabājusies arī mammas kāzu kleita, viņa 1953. gadā precējās,” ar savu līgavas kleitas stāstu dalās Lucija Bukša.
„Kleita tika saglabāta, ielikta iekšā dekoratīvajā spilvenā, jo toreiz nebija ne sintepona, ne porolona, kā tagad jebko var nopirkt. Lai dekoratīvais spilvens skaisti stāvētu uz gultas, kleita tika ielikta iekšā. Līdz ar to viņa netika sagriezta, netika izmantota citiem nolūkiem. Protams, kleita ir jārāda publikai, kā viņa stāvēs mājās un nekādu pienesumu nedarīs,” saka Lucija.
Tā viņai ienāca prātā, ka varētu ievākt interesantus stāstus par kāzu kleitām no radiem un citiem cilvēkiem: “Piemēram, mana draudzene katrā kāzu gadadienā savu kleitu uzvelk un nobildējas. Tas ir ļoti interesanti, varbūt kāds arī pārņems to pieredzi.”
Šķirstot ģimeņu albumus, uzklausot un dokumentējot stāstus, ir savākts jau apjomīgs materiāls, kas turpina augt.
Anna Akmentiņa kāzas trīs dienu garumā svinēja 1985. gadā – bija balta gara kleita ar volāniem apakšā, uz galvas bija miršu vainadziņš un balts, garš plīvurs.
„Tajā laikā, kad es precējos, bija ļoti grūti ar audumiem, tad mēs ateljē nopirkām audumu un šuvējas šuva,” atminējās Anna.
Meitai piedzimstot, stādīja mirti
Viens no līgavas svarīgiem kāzu simboliem bija augs mirte. Kāda kundze kultūras dzīves organizētāja Sarmītei stāstījusi, ka, jau meitai piedzimstot, māte stādīja mirti.
„Mirti ņēma vai nu no savas mātes, ja tā bija palikusi precēta, ja bija šķīrusies – neņēma, tad meklēja no kaimiņiem, kuri pārticīgāki un galvenais – kuri dzīvo kopā un nav šķīrušies, un kuriem bērni ir.
Kad meita auga, mirtai līdzi bija jāaug līdz brūtes vecumam.
Un ja tā mirta nīka ārā, tas nozīmē, ka tik ātri neapprecēsies vai ilgāku laiku vajadzēs precībām. Un tad man tante stāstīja, ka viņas mamma pat kara laikā viņai bija nosargājusi mirti,” saka Sarmīte.
Kāzas ar 250 viesiem
Šķirstot foto albumus un kavējoties atmiņās, sievas secina, ka agrāk kāzas tika svinētas ar lielāku vērienu, aicinot radus, draugus un ievērojot latviešu tradīcijas.
Lielas un jautras kāzas atceras Anita Seikstule: „Viņiem bija daudz cilvēku – 250 aicināti.
Domāju, ka kaktā nosēdēšu, ko tādā cilvēku barā? Bet tik jautras kāzas bija, tik foršas!
Es pat izģērbos līdz “pupturam”,” smejoties stāsta Anita.
„Viena rinda bija sataisīta vīra radiem un otra sievas radiem, – kurš garāku jostu izveidos! Daudz nedomājot, tā vienas zeķubikses tika saplēstas, lai garāku jostu pavilktu. Ļoti jautri bija, tādas sirsnīgas, jaukas kāzas bija,” atceras Anita.
Svarīga novada vēsture
Kāzu tēmas pētīšanā iesaistījusies arī Rugāju novada muzeja vadītāja Velga Vīcupa. Gan kāzas, gan cita noderīga informācija, ko uztic vietējie iedzīvotāji, ir būtiska novada vēstures apkopošanai un saglabāšanai.
„Dzimtas albumus mēs skatāmies visu pēc kārtas, pirmkārt, Sarmītei interesē kāzu bildes, ko mēs dokumentējam un digitalizējam. Pa vidu skatos visu citu, kas noder muzejam,” stāsta muzeja vadītāja.
Šobrīd, kad pandēmijas radītie ierobežojumi neatļauj rīkot pasākumus, reizi nedēļā kāds no kāzu un līgavas kleitu stāstiem šomēnes tiks publicēts Rugāju novada „Facebook” lapās. Taču, kad apstākļi ļaus, par godu līgavu kāzu kleitām ir iecere veidot pasākumu.
