Pirms zāģēšanas ir jāsaprot, vai atrodamies valsts mežā. Rīgas mežos un privātajos mežos eglītes zāģēt nav atļauts.
“Lai saprastu, ka mēs esam valsts mežā, vieglākais ir izmantot mobilo aplikāciju, kuru ielādējam telefonā,” paskaidroja mežkopis.
Ja ar tehnoloģijām esat uz “jūs”, tad atliek vai nu laicīgi mājās izpētīt kartes, vai arī orientēties pēc apzīmējumiem ceļu malās.
“Iebraucot valsts mežā, valsts mežu robeža ir atzīmēta dzeltenu horizontālu platu līniju uz kokiem. Pie ceļiem ir zīmes ar norādi “Latvijas Valsts meži”. Uz lielākajiem ceļiem ir arī ceļu nosaukumi,” stāstīja Strautiņš.
Valsts mežos atļauts zāģēt tādas eglītes, kas augstumā nepārsniedz trīs metru garumu un kuru celma caurmērs ir mazāks par 12 centimetriem.
Vēl der atcerēties, ka ne visās vietās valsts mežu teritorijā egles drīkst zāģēt – kategoriski ir liegts to darīt egļu jaunaudzēs.
Jārēķinās, ka tuvāk lielajām pilsētām skaistu eglīti atrast būs grūtāk, jo tieši tajās vietās visvairāk cilvēku meklē kāroto Ziemassvētku rotu. Visprātīgāk savu eglīti ir noskatīt jau vasarā vai rudenī.
“Sēņotāji, kas rudenī aktīvi iet sēnēs, jau atrod laicīgi Ziemassvētku eglīti. Tikai jāatceras, kur viņa ir,” stāstīja mežkopis.
Vieglāk egli būs zāģēt ar zāģi, nevis cirst ar cirvi. Ja nepieciešams, egles apakšējo daļu pēc nozāģēšanas vēl var noīsināt. Jāizvēlas tik liela egle, cik varam ievietot savā transportlīdzeklī un pēc tam mājoklī.
“Ir iespēja kādā segā vai plēvē ar tīšanu ietīt, lai mašīnā skujas nesabirst. [...] Ar zariem ir uzmanīgiem jābūt sala laikā. Lielāka sala laikā eglei zari ir ļoti trausli,” paskaidroja Strautiņš.
Mājās egle visilgāk kalpos tad, ja tā būs nozāģēta pavisam īsi pirms Ziemassvētkiem: “Nesam eglīti pēc iespējas tuvāk svētku brīdim un neliekam uz siltajām grīdām vai radiatoriem, ātri izžūs. Var iegādāties egļu kājas ar ūdens tilpnēm apakšā. Tur var ieliet ūdeni vai iebērt mitras smiltis. No bērnības atceros, ka tēvs vienmēr nesa no pagraba lielu lopbarības bieti. Grieza uz pusēm un egli stiprināja bietē iekšā.”
