Kokiem sulas ir tieši tas pats, kas cilvēkiem un dzīvniekiem asinis, pauda Svilāns: “Proti, viņas nodrošina visus dzīvības procesus – gan transportējot, šajā gadījumā runājot par augiem, minerālvielas un ūdeni no saknēm augšā uz koka lapotni, gan arī apgādājot vēlāk to, ko lapas saražo – cukurus, organiskās vielas –, viņas transportē atpakaļ uz saknēm, jo, lai saknes augtu un lai koks vispār spētu attīstīties, viņam arī vajag kaut ko apēst.”
Ir kokam saudzējošs veids, kā iegūt sulas, – ja tās tecina nelielos daudzumos pašlietošanai, tad nevajag nemaz urbt stumbrā.
“Ja ir kāds zemāks zars, tad nogriežam zariņu, piesienam klāt plastmasas pudeli. Galvenais pēc tam piesiet viņu tā kārtīgi klāt, lai tad, kad būs pilna, nenošļūk nost. Un regulāri [vajag] izliet ārā sulu, lai tek jauna iekšā,” skaidroja Svilāns.
Svarīgi, lai koks ir pietiekami liels sulu iegūšanai, – vismaz 20 centimetru diametrā. Tāpat jāpievērš uzmanība pusei, kurā urbj: “Urbjam dienvidu pusē, jo tur viņš ātrāk sasilst, līdz ar to tās sulas intensīvāk tecēs.”
Svarīgi izvēlēties arī nelielu urbi – pilnīgi pietiek ar tādu, kam diametrs ir septiņi astoņi milimetri: “Tas kokam nodara ļoti maz kaitējuma! Tas ir tas pats, kas mums pote!”
Komplektā ir arī tapiņa – tad, kad sulas beidz tecēt, tad pēdējais labais darbs, kas mums jāizdara, lai koks nemokās, ir – saudzīgi dūruma vieta jāaiztaisa. Citādāk sula turpina tecēt un bezjēdzīgi novājina koku.
Sulu tecēšanas laiks mūsdienās gan ir diezgan mainījies jēdziens, pauda Svilāns: “Pie mūsu tagadējām klimata kaprīzēm un pārmaiņām, neko es nevaru solīt! Piemēram, 2020. gada Ziemassvētkos jau tecēja kļavu sulas! Tad, kad iestājās aukstuma periods, viņas pārstāja tecēt, un tad viņas atkal atsāka tecēt, un tad atkal pārstāja, un tad atkal atsāka! 2021. gadā, man liekas, bija kaut kādas pat trīs, ja nemaldos, kāds teica, ka pat četriem lāgiem tās sulas tecējušas. Tas viss ir atkarīgs no temperatūras!”
