Pilskalnu pētnieks Juris Urtāns stāsta, ka Latvija, Lietuva, daļēji Baltkrievija un daļēji Igaunija ir pilskalnu ziņā fenomenāla vieta. “Latviju mēs droši varam nosaukt par pilskalnu valsti. Citur tā nav. Ja Eiropā ir kaut kur, tad ir jāskaidro, kas ir pilskalns,” stāsta Urtāns.
Tērvetes koka pils saimnieks Normunds Jērums, kurš savu apsaimniekoto pilskalnu ir atjaunojis, norāda, ka salīdzinājumā ar Lietuvu, Latvijā ir sliktāka situācija. “Mums tie pilskalni ir uzvelti uz pašvaldību pleciem. No valsts puses nav nekādas ieinteresētības tos finansiāli sakārtot, lai tie būtu sava vārda cienīgi. Bieži vien viņi ir aizauguši krūmiem, nezālēm. Citur tie ir gaužām nolaistā stāvoklī,” klāsta Jērums. Nesen viņš redzējis attēlus no Embūtes pilskalna, kur taciņa ir izpuvusi un ir “šausmīgi bēdīgā stāvoklī”.
Rotkalis Daumants Kalniņš, kurš darina rotas tādas, kādas tās bija pilskalnu laikos, stāsta, ka cēlonis ir pilskalnu nonākšana privātajās rokās.
Urtāns zina stāsti, ka 19. gadsimtā zemes trūkuma dēļ daudzi pilskalni bija aparti. Tagad zemes pietiek, pilskalnus near, kalns iestieg krūmos, savukārt vide zaudē savu ainavismu. “Aizaugšana ir visa Latvijas problēma. Latvija jau īsti vairs nav mežu zeme. Tā drīzāk ir krūmu zeme,” pauž Urtāns.
Pilskalnu pētnieki uzsver, ka sakopšanas darbi nevar būt vienreizējs pasākums, pilskalns jāapkopj un jāuzrauga regulāri un pret to jāizturas ar cieņu un pietāti.
