Nesen pieņemti grozījumi Civillikumā nosaka, ka no 2024. gada jūlija slēgt laulību varēs arī bez liecinieku klātbūtnes.
"Šobrīd likums mums obligāti paredz, laulības noslēdzot, pieaicināt divus pilngadīgus lieciniekus. Tā ir obligāta prasība. Stāsts par lieciniekiem patiesībā nav jauns. Mēs jau pirms Covid-19 ar deputātiem Saeimā dažādos sasaukumos diskutējām par to, ka būtu vērts no šīs obligātās prasības atteikties. Šobrīd mēs neredzam juridisku pienesumu šim liecinieku institūtam," skaidroja Saukuma-Laimere.
Senatnē prasībai par lieciniekiem ir bijusi juridiska nozīme – lai vajadzības gadījumā tiešām apliecinātu, ka laulība ir notikusi vai ka tā notikusi pēc brīvas gribas.
"Šobrīd lieciniekam ir vairāk simboliska nozīme. Tā ir kā skaista paraža, tradīcija. Mēs, protams, negribam pilnībā atteikties no šī institūta, mēs vienkārši ļaujam pašiem izvēlēties.
Tātad no nākamā gada 1. jūlija, ja cilvēks vēlas, viņš varēs noslēgt laulību arī bez lieciniekiem, bet, ja vēlēsies, varēs pieaicināt ne vairāk kā divus pilngadīgus lieciniekus," norādīja Saukuma-Laimere.
Civillikuma izmaiņas noteiktas arī tāpēc, lai atvieglotu laulību noslēgšanas procesu. Par šādu nepieciešamību bijusi liela interese.
"Manuprāt, šobrīd tas regulējums ir tik demokrātisks, ka jebkurš var atrast sev labāko veidu, vietu, kā laulību noslēgt, galvenais, lai būtu vēlēšanās. Tas ir draudzīgs solis pretim sabiedrībai," pauda Saukuma-Laimere.
Citās pasaules valstīs situācija ir dažāda, bet pēdējos gados arvien vairāk valstu izvēlas rīkoties līdzīgi. No sociālantropoloģijas viedokļa šī tendence ir visai interesanta.
"Pēdējā laikā arvien vairāk nostiprinās tā doma, ka laulības ir process, kas notiek starp diviem cilvēkiem, ka tas ir par to, kā divi cilvēki savā starpā nostiprina attiecības, bet tā nav.
Laulībām kā procesam ir tikai viens uzdevums – nostiprināt šo divu cilvēku attiecības vai deklarēt šo divu cilvēku attiecības – attiecībā pret pārējo sabiedrību. Laulības ir par to, lai pārējie zinātu, ka šie divi ir kopā, kā pret viņiem izturēties," skaidroja Sedlenieks.
No laulību fakta izriet apkārtējās sabiedrības rīcība, piemēram, slimības gadījumā vai sadalot mantojumu.
"Tam ir vajadzīga šī laulību procedūra, lai nostiprinātu šo divu cilvēku vai citās sabiedrībās vairāk cilvēku attiecības ar pārējo sabiedrību. Šajā kontekstā jautājums par lieciniekiem kļūst plašāk interesants, jo liecinieki būtībā ir kaut kas tāds, kas zināmā mērā reprezentē šo pārējo sabiedrību. Tādā ziņā no viņiem atteikties nozīmē mazliet iet pretēji šim visam un domāt, ka laulība ir tikai par attiecībām starp šiem diviem cilvēkiem," norādīja Sedlenieks.
No otras puses, protams, laulības arī bez liecinieku klātbūtnes tiek reģistrētas valsts institūcijās, kas šo sabiedrības informētības lomu pilda.
"Vēl viens aspekts ir, ka ļoti bieži laulības īstenībā nav tikai par šiem diviem cilvēkiem. Mūsu sabiedrībā šī kolektīvā puse ir kļuvusi mazāka, bet jebkurā gadījumā tas iesaista pārējos, kuri, Civillikuma valodā runājot, nonāk svainības attiecībās. Starp citu, cik man zināms, svainības attiecības nekad nebeidzas. Pat tad, ja tiek šķirta laulība, svaiņi paliek svaiņi uz visu mūžu. Tā ka viņi ir iesaistīti. Ja divi cilvēki apprecas, tas nav tikai par viņiem diviem, tas vēl ir par visiem viņu radiem," analizēja Sedlenieks.
Sociālantropologs kopumā vērtēja, ka jaunās izmaiņas laulību noslēgšanas biežumu diez vai ietekmēs. Viņam gan iebilda kāzu vadītājs un dažādu pasākumu organizators Artūrs Gailītis.
"Labi, tie nebūs lieli procenti, bet tāpat tas veicinās laulību noslēgšanu, jo cilvēks, sākot domāt par kāzām, kā es esmu runājis ar līgavām, līgavaiņiem un tā tālāk, viņi uzskata to par pienākumu – rīkot svētkus. Pat ja ir tikai šie liecinieki vai vedēji, tik un tā vajag vismaz vakariņas, vajag svinīgas vakariņas, parasta kafejnīca neder. Tas nozīmē, ka tās ir izmaksas. Tagad varēsim to visu divatā. Tas nozīmē, ka vienkārši aiziesim, to izdarīsim, un viss, un smalkas vakariņas varbūt uzsauksim tikai paši sev," vērtēja Gailītis.
Turklāt viesībās jau gadus 10 liecinieki vairs neiesaistās laulību svinību organizēšanā vai vadīšanā. Bieži vien liecinieki pat nesaka svētku uzrunas vai tostus, novērojis kāzu rīkotājs. Viņš atklāja, ka cilvēki arvien biežāk grib vienkāršas un brīvas kāzas. Mūsdienās radi un draugi satiekas tik reti, ka grib vienkārši kopā parunāties, labi pavadīt laiku, atpūsties un padejot. Tradīciju loma ir sekundāra.
