"Pašsabotāža tādā virspusējā līmenī nozīmē to, ka cilvēks grib vienu, bet dara kaut ko pavisam pretēju, un loģiski, ka nesasniedz savu mērķi. Ar pašsabotāžu ir tā, ka, protams, ir rīcība, ko ļoti viegli pats cilvēks un apkārtējie var pamanīt, bet pašsabotāža bieži vien var būt arī ļoti ne acīmredzama. Tā notiek tik ļoti automātiski un neapzināti, ka cilvēks katru reizi var iekrist vienā un tajā pašā scenārijā, nesaprotot, ka patiesībā problēma var būt viņa iekšienē," skaidroja Gromova.
Pašsabotāža var izpausties gan privātajā dzīvē un attiecībās, gan karjerā. Viens piemērs ir, kad cilvēks zina, ka viņam rīt ir kāda īpaši svarīga tikšanās darbā, bet izdomā, ka šovakar dosies ar draugiem atpūsties līdz pat rītam. Galu galā nākamajā dienā plānotā tikšanās neizdodas tā, kā vēlētos.
"Par attiecībām runājot, man ļoti atmiņā iespiedies vienas pacientes stāsts. Viņai bija problēmas ar strīdu risināšanu ar vīru. Viņi sāk konfliktēt, kas ir pilnīgi normāli, bet tie konflikti ne ar ko īsti nebeidzas, beidzas tikai ar ignorēšanu vai asarām. Mēs sākām terapijā pētīt, kas īsti notiek tajos konfliktos, kā tie sākas, kas tiek pateikts, un nonācām līdz secinājumam, ka viņa, jūtot, ka konflikts ir visaugstākajā punktā, saka – nu, tad ej prom, liec mani mierā. Viņas partneris, domādams labu, tiešām iet prom, bet, rokot dziļāk, izrādījās, ka patiesībā tieši tajā brīdī, kad viņa saka "ej prom", viņa vēlas pilnīgi pretējo – lai viņš paliek," piemēru aprakstīja Gromova.
Tā šķiet kā neliela nianse, viena izteikta frāze, kas tiek pateikta sekundes laikā, bet šī rīcība konkrētajam pārim neļāva atrisināt konfliktus un samilzušus jautājumus gadiem ilgi.
Pašsabotāža vissliktākajos scenārijos var novest pie dažādu vielu pārmērīgas lietošanas, iesaistīšanās nelabvēlīgās un riskantās attiecībās, paškaitējuma.
"Paškaitējums var būt ne tikai, piemēram, sevi griežot, bet arī lietojot pārmērīgi alkoholu, uzsākot attiecības ar riskantiem cilvēkiem, iesaistoties dažādās shēmās. Tā arī var būt daļa no pašsabotāžas, šī paškaitējuma forma. Tad, manuprāt, tiešām vajag ļoti aizdomāties, kas notiek manī iekšā, ka es eju to ceļu," atzina Gromova.
Cilvēki, kas nodarbojas ar pašsabotāžu, iekšienē ir dziļi pārliecināti, ka viņus atraidīs vai pametīs, ka viņiem neizdosies, ka viņi nav pietiekami labi, skaidroja psihoterapeite.
"Viņi ir dziļi pārliecināti, ka nekad nebūs labi, ka nekad mani nepieņems. Viņi pat gaida to brīdi, gaida dienu, kad tad mani atraidīs. Lai radītu sev kontroles ilūziju, ar pašsabotāžu to atraidījuma dienu vienkārši var padarīt tuvāku, lai nebūtu tik ļoti bail," skaidroja Gromova.
Iemeslu šādai domāšanai un nedrošībai par sevi var būt ļoti daudz, bet bieži vien negatīvā pieredze nāk no bērnības.
"Viņi ir ieguvuši bērnībā tādu vēstījumu, ka tev ir jānopelna mīlestība – ja tu pārstāsi to pelnīt, tu to vairs nedabūsi, ka tevi var atstāt jebkurā brīdī, ka tu neesi gana labs.
Cilvēkiem diemžēl šī pieredze tiešām iespiežas zemapziņā un vēlāk pārnesas uz apkārtējiem cilvēkiem, kaut gan tam var nebūt reāla pamata," skaidroja Gromova.
Kā ar to tikt galā? Pirmkārt, spēja risināt pašsabotāžas problēmu atkarīga no cilvēka refleksijas spējām, no tā, vai cilvēks spēj aizdomāties, ka kāda daļa atbildības par notiekošo ir jāuzņemas pašam. Otrkārt, svarīgi saprast un apzināties brīdi, kad pašsabotāža notiek, un to apstādināt. Neteikt partnerim "ej prom", kad patiesībā vēlies, lai viņš paliek.
"Trešais solis ir tiešām pamēģināt teikt tuviem cilvēkiem par savām reālajām vajadzībām, par reālām vēlmēm šeit un tagad, – ka es jūtos vientuļš, es jūtos tā, ka tu mani tūlīt atraidīsi, bet es to ļoti negribu, es gribu, lai tu ar mani paliktu kopā. Cilvēkiem, kuri ir pieraduši vai pieredzējuši atraidījumu, ir grūti to izdarīt, viņiem ir grūti savu aizsardzību noņemt, atklāties un būt ievainojamiem," atzina Gromova.
