“Pirmais Pirmdienas mītiņš Stokholmas centrā pulcēja 200 cilvēkus, un prese un mediji par to uzrakstīja, arī par to, ka mēs aicinājām uz mūsu kaimiņu brīvību,” sarunā ar LTV atceras tagadējais Eiroparlamenta deputāts Gunnars Hēkmarks.
“Un tad nākamajā pirmdienā sanāca 400 cilvēki un televīzijas kameras. Un tad tā laika sociāldemokrātu valdības klātbūtne arī parādījās. Un mēs aicinājām visus nākt un runāt, paust savu nostāju. Tā bija tāda pilsoniskās sabiedrības rīcība. Un tas sociāldemokrātu valdības ārlietu ministrs gribēja izskaidrot cilvēkiem, kāpēc nedrīkst aicināt uz Baltijas valstu neatkarību, kāpēc tas ir nepareizi un ka mums vajadzētu respektēt Padomju Savienību un visas tās blēņas. Es teiktu, pat tagad, kad es par to runāju, es sadusmojos. Bet cilvēki izsvilpa un viņam nācās ar negodu aiziet,” stāsta Hēkmarks.
No tā brīža Pirmdienas mītiņi kļuva par institūciju Stokholmā. Un katru reizi, kad kaut kas notika Rīgā, Tallinā vai Viļņā vai tuvumā, cilvēki varēja nākt un viņiem bija Pirmdienas mītiņu platforma, caur kuru aizsniegt starptautiskos medijus, jo tur bija ne tikai zviedru mediji, bet arī starptautiskie mediji, skaidro Hēkmarks.
“Kad ASV senatoru grupa ieradās Skandināvijā un apmeklēja arī Baltijas valstis – es atceros - viņiem bija vieta, kur paust savu viedokli,” stāsta zviedru aktīvists.
“Nāca vecāki cilvēki, protams, skolēni, mākslinieki, arī no Baltijas valstīm. Vienu reizi man bija trīs orķestri un viens koris, kurus vajadzēja saorganizēt Pirmdienas mītiņā. Tā savā veidā bija fantastiska, sirreāla sajūta, ka es izrīkoju trīs orķestrus un kori. Šiem Pirmdienas mītiņiem bija plaša kultūrietekme – cilvēki uzzināja un pēkšņi sāka saprast, ka ir Latvija – nevis Padomju Savienības panbaltijas daļa. Tas izmainīja situāciju ne tikai politiskajā kontekstā, bet arī zviedru pilsoņi uzdeva sev un valdībai jautājumu – kāpēc mēs nedarām vairāk, tagad ir īstais laiks ieņemt skaidru pozīciju!” stāsta Hēkmarks.
Vai tas, ka pēc kara Zviedrijas valdība aizsūtīja atbraukušos latviešus atpakaļ uz Padomju Savienību, kur viņi tika nogalināti, iespējams, radīja vainas sajūtu zviedru sabiedrībā, vai bija sajūta, ka tagad parāds ir jāatdod?
“Jā, arī tas. Bija sajūta, ka mēs pamostamies. Cilvēki, kas zināja, kā mēs Zviedrijā toreiz bijām rīkojušies un kādas tam bija sekas – bija slikta sirdsapziņa. Bet bija arī tāda aizmigusi, pasīva sajūta, un tad ierindas pilsoņi – ja tā viņus var saukt, ja tādi eksistē – pēkšņi saprata – kāpēc Zviedrija, kas cenšas kļūt par morālo lielvaru, kāpēc mēs nepalīdzam saviem kaimiņiem, kas atrodas tik tuvu? Kāpēc sociāldemokrāti nesaprot, ka tā ir diktatūra, kāpēc viņi tai neko nepārmet, kāpēc to nekritizē, ja kritizē tik daudz citu lietu? Mēs izmainījām kustības virzienu – to, kā raudzīties uz ārpolitiku. Mēs izmainījām – es negribu to pārspīlēt, bet es tā domāju – uztveri cilvēku galvās. Un, ja jūs izmaināt priekšstatus cilvēku prātos, tad jūs izmaināt pasauli,” saka Hekmarks.
