Sloskānam augustā aprit 120. gadskārta, un pēc Svētās Mises Stirnienē atklās bīskapam veltītu piemiņas plāksni. Latvijas Katoļu baznīcas informācijas centra vadītāja Ingrīda Pūce stāsta, ka Sloskāns savā dzīvē ir apliecinājis ticību Dievam, lai gan viņam tādēļ vajadzējis izciest ļoti lielas mocības.
Ar svētdienas notikumiem Sloskāna pieminēšana nebeigsies. 31.augustā Stirnienes Tautas namā notiks atceres sarīkojums, kura laikā varēs apskatīt arī fotogrāfiju izstādi.
Bīskaps Boļeslavs Sloskāns piedzima 1893. gada 31. augustā Rēzeknes apriņķa Stirnienes pagasta „Tiltgalos” Bernada un Cecīlijas Sloskānu ģimenē. 1917. gada janvārī Pēterpilī viņu iesvētīja par priesteri. Pāvesta Pija XI uzdevumā 1926. gada 10. maijā bīskaps d'Erbiņi Sv. Ludviga baznīcā Maskavā slepus iesvētīja B. Sloskānu par bīskapu un iecēla viņu par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru. 1927. gada septembrī bīskapu Sloskānu apcietināja un nosūtīja spaidu darbos uz Solovku salām. Vēlāk viņu izsūtīja uz Sibīriju. Nepatiesi apsūdzēts, bīskaps tika spīdzināts 17 padomju cietumos, nežēlīgi mocīts un sists. Apmaiņā pret krievu spiegu Latvijas valdība 1933. gadā panāca bīskapa Sloskāna atbrīvošanu.
Pēc atbrīvošanas bīskaps Sloskāns strādāja Rīgas Garīgajā seminārā kā profesors un vēlāk Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Kara beigās vācieši kopā ar bīskapu Rancānu un Liepājas bīskapu Urbšu aizveda Boļeslavu Sloskānu uz Vāciju. Pateicoties vācu bīskapu gādībai, visi trīs Latvijas bīskapi tika atbrīvoti un nonāca Bavārijā, kur arī sagaidīja kara beigas. 1946. gada beigās bīskaps Sloskāns pārcēlās uz dzīvi Beļģijā, Skildē, kur uzņēmās jaunizveidotā latviešu Garīgā semināra vadību. Viņa aprūpē nonāca arī ap 40 studentu, kuri studēja Luvēnas Katoļu universitātē. Pēc tam bīskaps Sloskāns dzīvoja Luvenā, kur rūpējas par vietējo latviešu garīgo un materiālo labklājību. 1981. gada 18. aprīlī (Lielajā sestdienā) bīskaps Sloskāns nomira.
1993. gada 10. oktobrī bīskapa B. Sloskāna mirstīgās atliekas pārveda uz Aglonas bazilikas kriptu.
