Viņš bērniem māca mūziku Jeruzalemes vecpilsētā franciskāņu izveidotā mūzikas institūtā, viņš ir palestīnietis, arābs un kristietis. Šis ir stāsts par viņa dzīvi kā palestīniešu mūziķim un redzējumu, kam jānotiek un cik daudz laika vajadzēs mieram Svētajā Zemē.
- Džamils aizrāvies ar renesanses un baroka mūziku, jo tā ir tuvāka arābu mūzikai.
- Džamils spēlē uzdāvināto spinetu un apgūst itāļu valodu.
- Mūziķis ir arābs un kristietis un ar to nejūtas īpašs.
- Viņš netic, ka šobrīd Palestīna var kļūt par valsti.
- Viņaprāt, miera laiks nav pienācis, līdz tam vēl jānomainās vairākām paaudzēm.
Aizraušanās ar arābu mūzikai tuvāko Rietumu mūziku
Jeruzalemes vecpilsētas kristiešu kvartālā šaurās ieliņas aizved uz katoļu franciskāņu mūku ordeņa Svētā Pestītāja klosteri.
Klostera teritorijā atrodas franciskāņu dibinātais “Magnificat” institūts - mūzikas skola Jeruzalemes sirdī.
Kā jau mūzikas skolā, atnācēju gaitenī no mācību kabinetiem sveicina instrumentu skaņu kakofonija. Institūtā mācās vairāk nekā 200 skolēnu un studentu, pārsvarā no palestīniešu kristiešu un musulmaņu ģimenēm, kas šeit apgūst klavieru, vijoles un citu instrumentu spēli, arī dziedāšanu korī, solfedžo, mūzikas teoriju un vēsturi.
Viens no viņiem – vienlaikus gan institūta students, gan mūzikas pasniedzējs – ir 28 gadus vecais Džamils Frēžs.
Viņš ir palestīniešu mūziķis un “Magnificat” institūtā apgūst akadēmiskās mūzikas studijas. Institūtam ir sadarbība ar Itālijas Vičencas konservatoriju, no kuras viņš iegūs bakalaura diplomu. Kā trešā kursa students viņš tepat vienlaikus bērniem jau māca solfedžo un mūzikas pamatus – četras reizes nedēļā.
Džamila paša kaislība ir renesanses un baroka mūzika.
„Es studēju renesanses un baroka dziedāšanu. Tā ir ļoti specifiska specializācija, taču tā ir mana kaislība. Es to izvēlējos kā dziedātājs. Tā nav klasiskā mūzika, tā nav opera. Tā ir renesanses un baroka ēra,” skaidro Džamils.
Jautāts, kāpēc aizrāvies tieši ar renesansi un baroku, viņš stāsta, ka „tā ir arābu mūzikai tuvākā Rietumu mūzika, tā dod brīvību mūzikā izpaust sevi, jo tā nav tik strikti uzrakstīta kā, piemēram, Māleram un Bēthovenam, kas pierakstīja visu, kas kā jāspēlē un jādara”.
“Baroka laika mūziķi mums – mūsdienu mūziķiem - ļāvuši mūzikā ielikt sevi un izpausties mums pašiem. Tas ir ļoti līdzīgi kā arābu mūzikā. Tu neatradīsi mākslinieku un mūziķi, kurš arābu mūzikā vienādi nospēlētu vienu un to pašu dziesmu. Tas pats attiecas uz baroka mūziku,” saka Džamils.
Viņš vienmēr aizrāvies ar mūziku, savulaik astoņus gadus mācījies klavierspēli, vēl ilgāk – dziedāšanu. Taču viņš joprojām atceras konkrēto brīdi, „klikšķi”, kas viņam savulaik lika doties tieši renesanses un baroka ceļu.
„Tas bija baroka mūzikas koncerts Austrumjeruzalemē, Augustas Viktorijas baznīcā, kas vienlaikus ir hospitālis. Es tur aizgāju uz baroka mūziķu koncertu, kas spēlēja senus baroka instrumentus. Tajā brīdī, klausoties koncertu, es iemīlējos šāda veida mūzikā. Tas bija pirms 11 gadiem, man tad bija 17 gadi,” atminas Džamils.
Tiesa, sabiedrība un kultūra, kurā tu dzīvo, mēdz diktēt savu, un tolaik viņš pakļāvās spiedienam, Džamila vārdiem, „mācīties kaut ko nopietnāku”. Viņš studēja biznesa administrāciju vienā no labākajām palestīniešu augstskolām - Birzeitas Universitātē Rietumkrastā.
Pēc diploma iegūšanas Džamils sāka strādāt biznesa un mārketinga jomā un tādā veidā nokļuva “Magnificat” institūtā kā projektu koordinators. Un tieši tad šeit atvēra mūzikas akadēmisko studiju programmu.
„Tad es sev pateicu – OK, esmu mūziķis, un tas ir tas, ko vēlos darīt. Es arī šajā laikā nebiju pārtraucis mācīties dziedāšanu, arī ņemot privātstundas. Pieteicos, izturēju iestājpārbaudījumus un tiku uzņemts programmā. Tagad mācos trešajā un pēdējā gadā. Jūnijā man būs pēdējie eksāmeni, un tad man būs bakalaura grāds. Esmu viens no pirmajiem studentiem, kas absolvēs šo akadēmisko programmu,” stāsta Džamils.
Apgūst spinetu un itāļu valodu
Pēc bakalaura grāda iegūšanas Džamils grasās iet maģistros, bet patlaban viņš īpaši interesējas par senajiem taustiņinstrumentiem - kā baroka mūzikā plaši izmantotais klavesīns. Tā skanējums vairāk līdzinās kokles radiniekam, arābu mūzikas instrumentam kanunam nekā klavierēm, saka Džamils.
To viņš demonstrē, izrādot spinetu, kas ir klavesīna paveids. Interesants ir šī klavesīna - spineta ceļš līdz nonākšanai Džamila rokās.
„To man iedeva itāļu mūziķis, kas dzīvo šeit Palestīnā. Viņš ir mūzikas filantrops, Mikēle Kantoni, šeit dibinājis iniciatīvu Palestīnas Filharmonija. Viņš spinetu atveda no Francijas projektam ar pazīstamo mūziķi Amandīni Beijeri. Viņi šo instrumentu izmantoja tikai šim koncertam, kas bija lielisks, taču pēc tam spinetu vairs neviens nespēlēja. Jo nebija neviena mūziķa, kurš zinātu, kā to izmantot, kā noskaņot, kā rūpēties par stīgām,” saka Džamils.
“Spinets ir ļoti delikāts un smalks instruments. Tādēļ viņam pajautāju, vai varu to aizņemties, un viņš teica – „paturi to sev, es tev to atdodu, varbūt mums kādreiz tevi vajadzēs ar to muzicēt”,” stāsta Džamils.
Palestīniešu mūziķim ir daudz saikņu ar Itāliju, uz kuru viņš ceļo visai bieži, gan kopā ar institūta kori, gan lai piedalītos senās mūzikas festivālos (kā Urbino), gan papildinātu prasmes muzicēšanā un dziedāšanā. Jau nedaudz iepraktizējies, tagad viņš nopietni pieķēries itāļu valodas apgūšanai.
„Pirmkārt, lielākā daļa mana repertuāra ir itāļu valodā. Es strādāju Svētās Zemes franciskāņu kustodijā, kas, tāpat kā “Magnificat” institūts, ir itāļu. Mana draudzene ir itāliete. Tas viss kopā ir tā, it kā kāds uz mani kliegtu – mācies itāļu valodu!” saka Džamils.
Kristieties Džamils nejūtas īpašs
Vairums palestīniešu ir musulmaņi, bet Džamils ir kristietis, kas šeit ir minoritāte. Džamils saka, ka ar to nekādi īpašs nejūtas.
„Šeit ir palestīniešu arābu kristiešu ģimenes ar senām, simtiem gadu dziļām saknēm, jau kopš laikiem pirms krusta kariem, kopš Kristus. Piedzimstot šādā ģimenē, tevi audzina kā arābu, kura reliģija ir kristietība. Es neuzskatu, ka esmu automātiski atšķirīgs no citiem, ja sevi uzskatu par kristieti,” atzīst Džamils.
“Esmu kristietis, esmu palestīnietis, esmu arābs. Es nekad nevērtēju cilvēkus pēc viņu reliģijas, jo tā ir privāta lieta,” viņš piebilst.
Viņš uzauga Ramallā un Jeruzalemē Otrās Intifadas jeb palestīniešu sacelšanās laikā.
“Kā palestīnietis es izgāju cauri visam tam pašam, kam visi citi.”
Netic Palestīnas iespējai kļūt par valsti
Palestīnietim ceļošana uz Itāliju gan nav vienkāršs pasākums. Džmilam ir divi ceļošanas dokumenti – viens Izraēlas varasiestāžu, otrs Jordānijas izdots. Sava veida pases, taču ne pilnvērtīgas. Šengenas vīzai Itālijas konsulātā jāpiesakās vismaz mēnesi iepriekš, uz to brīdi jau jābūt nopirktām aviobiļetēm un tā tālāk. Lai lidotu uz ārzemēm, jāizmanto Izraēlas Ben Guriona lidosta.
Tur, saka Džamils, pret palestīniešiem ir īpaša attieksme, un jārēķinās ar īpaši stingrām un ilgām drošības pārbaudēm.
Izraēlas ieskatā stingras pārbaudes, kontrolposteņi un mūri – tas viss nepieciešams drošībai, lai novērstu palestīniešu uzbrukumus. Bet Džamils domā, ka Izraēla nodarbojas ar „kolektīvo sodīšanu”.
„Viņi soda un tur ieslodzījumā veselu nāciju tāpēc, ka no daudziem miljoniem daži sarīko uzbrukumus,” saka Džamils.
“Tas viss – kontrolposteņi, Ben Guriona lidosta, no mazām lietām līdz lielām lietām – tā ir kolektīvā sodīšana. Pret visiem izturas vienādi nelikumīgi un netaisnīgi. Viens vīrietis uzbrūk karavīram, viņi vēršas pret visu viņa ģimeni, kurai ar to varbūt nav nekāda sakara,” pauž palestīniešu students.
Jautāts, kā viņš redz nākotni, vai redz Izraēlas un Palestīnas valstis blakus vienu otrai, viņš saka, ka ar “tādu lietu stāvokli, kāds ir pašlaik – ar Izraēlu, pasauli, Palestīnu, palestīniešiem un tā tālāk – nav ne mazākā cerību stariņa divu valstu risinājumam. Palestīnas rīcībā nav instrumentu, lai kļūtu par īstu valsti.”
Sarunu pārtrauc skolēni, kas atnākuši uz Džamila vadīto solfedžo nodarbību – viņi ir entuziastiski un vienmēr grib mācīties, nosaka Džamils.
Skolēnu grupa ir neliela, trīs bērni. Todien ir palestīniešu demonstrāciju diena, ģenerālstreiks, un saspringtās situācijas dēļ daļa bērnu vecāku viņus nav palaiduši uz mūzikas skolu. Divi nav atnākuši arī uz Džamila stundu.
Ieradušies ir piecus gadus vecais Vards, kurs spēlē čellu, astoņus gadus vecā Šamsa, kura spēlē klarneti, bet kad izaugs, grib būt astronaute, kā arī deviņus gadus vecais Markuss, kurš apgūst klavierspēli un šajā jomā grib būt profesionālis.
Džamils uz baltās tāfeles uzzīmē notis, šodienas tēma – basa jeb Fa atslēga.
Miera laiks nav pienācis – vajadzīgas vairākas paaudzes
Pēc stundas ar Džamilu atsākas saruna par mieru starp Izraēlu un palestīniešiem.
„Mans viedoklis par to ir – tagad miera laiks vēl nav pienācis. Divu valstu risinājums nestrādā. Tas nestrādās vismaz tik ilgi, kamēr pie varas būs pašreizējie cilvēki. Ir jānotiek pārmaiņām. Tam būs vajadzīgas vēl divas, trīs, četras vai piecas izraēliešu un palestīniešu paaudzes, lai mēs nonāktu līdz atziņai – „Ko mēs darām? Izbeidzam šo visu un rīkojamies, lai virzītos uz priekšu”,” uzskata Džamils
“To, kam mēs ejam cauri, es vienmēr salīdzinu ar to, kam gāja cauri Eiropa. Eiropa izgāja cauri simtiem karu, līdz sasniedza šo punktu ar Eiropas Savienību, apvienošanos, atvērtību, izglītību, cilvēktiesībām. Eiropa izgāja cauri tam visam, lai sasniegtu šo punktu, kur tā ir tagad,” klāsta Džamils
“Palestīna un Izraēla joprojām ir fāzē – „turpinām karot!”” viņš secina.
Bet, viņaprāt, tā tas nav kopumā starp Izraēlu un arābu valstīm.
„Nē, arābu valstis tagad ir pilnīgi neitrālas attiecībās ar Izraēlu, pat draudzīgas. Saūda Arābija un Ēģipte principā ir kopā ar Izraēlu. Sīrijai tam visam nav laika. Jordānija ir pilnīgi neitrāla valsts. Libānai tam nav laika. Irāka ir Irāka, viņiem ir pašiem savas problēmas. Līdz ar to neviens vairs nav kopā ar mums. Varbūt Turcija, bet tā nav arābu valsts,” skaidro Džamils.
„Divu valstu risinājums ir viena lieta, un miers ir cita lieta. Tas ir abpusgriezīgs zobens,” viņš nosaka.
„Pirms dažiem gadiem es teicu - ceru, ka sava mūža laikā pieredzēšu brīdi, kad būs kāds progress, ja runājam par mūsu nākotni. Tas bija pirms dažiem gadiem. Es neesmu zaudējis cerību, bet... tagad esmu vecāks, esmu pieredzējis vairāk lietu. Tagad es redzu, ka būs vajadzīgs vairāk laika, vairāk gadu, lai tas atrisinātos,” rezumē mūziķis.
