Kad savi bērni bija izauguši un paši varētu veltīt laiku viens otram, Diāna un Gatis sLambergi aprata, ka kaut kā tomēr pietrūkst. Viņi nolēma – atkal ir laiks ģimenes pieaugumam.
„Mēs arī pabaudījām. Bērni izauguši. Divus trīs gadus padzīvojām – pat tik daudz nē. Kaut kā gribējās kaut ko vēl darīt, rūpēties vairāk nekā tikai vienam par otru. Tāda iekšējā prasība vēl bija,” atceras Diāna, un Gatis piebalso: „Nosēdāmies, sākām par to runāt – mums ir pietiekami liela dzīvojamā platība, ko mēs viens otru meklēsim...”
Diāna un Gatis sāka ar viesģimenes statusu - lai saprastu, ka bērniem ir vajadzīgi, arī abpusēji. Tā paviesošanās ilga pāris mēnešus.
Lambergi stāsta – katrs bērns nāca no citas institūcijas. Katrs savā bērnunamā dzīvoja apstākļos, kur materiālo apstākļu ziņā nekā netrūka. Atskaitot pašu svarīgāko – ģimeni. Bērni viņiem ļoti pieķērušies jau pēc pirmajām tikšanās reizēm:
„Viņš pie mums, paviesojoties pēdējā reizē… viņš jau mašīnas durvīs turējās, atpakaļ nedevās. Audzinātājas nevarēja grupiņā ienest. Kliedza.”
Nesākoties beigusies arī meitas atvadu ballīte no bērnunama: „Audzinātājas mēģināja, mēs mēģinājām, viņa teica – ātrāk uz mašīnu, braucam no šejienes prom.”
Abi bērni ģimenē dzīvo piecus gadus. Meita un dēls ģimenē ienāca gandrīz vienlaikus – ar trīs dienu starpību. Meitai bija četrarpus gadi, dēlam nepilni trīs.
Diāna stāsta: „Ja runā par puiku, viņš vispār ārpasauli trīs gados nebija redzējis. Viņam viss bija jauns, kas notiek apkārt. Viņš nebija redzējis dzīvu suni, dzīvu mašīnu. Man mājās suns sakustējās – viņš domāja, tā ir mīkstā mantiņa.”
„Mums jau ir pieredze bērnu audzināšanā. Viņam pēc diviem mēnešiem bija trīs gadi, viņš runāja piecus vārdus. Piecus. Viņš mani sauca pusgadu par mammu un manu sievu par audzi, par audzinātāju,’’ saka Gatis. Tagad viņš septembrī sāks iet skolā, viņš daudz lasa, rēķina līdz simtam.
Par to, ka bērniem bērnunamā visi materiālie labumi neko nenozīmē, ja vien nav pašiem savas ģimenes, Lamberti pārliecinājušies vairākkārt. No meitas sacītā viņi nopratuši, cik ļoti izolēti viņi jutās:
„Viņa teica – ā, jūs esat atnākuši no tās citas pasaules? Tad jau bija tas vārds, kad mēs sastingām. Jā, viņa saprot, kur viņa atrodas, viņa bija privātā bērnunamā, kur viss nodrošināts, kur netrūkst nekā. - Un šis „citā pasaulē” man ļoti lika aizdomāties. Viņa jutās izolēta, lai cik labos apstākļos viņa dzīvo. Viņa dzīvo citā pasaulē.”
Par to, cik ļoti bērni ir iejutušies ģimenē, Gatis pārliecinājies pēc kādas telefonsarunas, ko meita dzirdējusi:
„Viņa klausās un jautā – tēti, kur tu taisies braukt? Es saku – ārzemēs, tur var vairāk nopelnīt, viņa saka – nekur tu nebrauksi, mēs iztiksim ar to, kas mums ir. Es saku – kā tad tā? Viņa saka – man vajag, lai man mājās ir tētis…
Man patīk, ka mājās ir bērni. Viņi ienes mājās dzīvību. Un, ja mēs jūtam, ka mēs varam dot, kāpēc to nedarīt?”
