Mūzikas skolotājs, mācot instrumenta spēli, pieskaras un izsaka nepiedienīgas piezīmes, sporta skolotājs kādā tehnikumā ārpus Rīgas meitenes salīdzina – kura ir labākā formā? Par to un vēl citām epizodēm Latvijas Televīzijai (LTV) raksta skolnieces no dažādām skolām, un meitenes tas uztrauc.
Lūk, e-pasts, kas trešdien, 3. aprīlī, saņemts par pieminēto sporta skolotāju:
"Viņam ir dažādi divdomīgi komentāri par mūsu izskatiem, piemēram, "ja tu nesportosi, es tev iekniebšu" (un paskatās uz krūtīm). Dažreiz šķiet, ka skatās uz vietām, uz kurām skolotājam nevajadzētu skatīties. Citas skolas audzēknes ir jau sūdzējušās, taču skola par to neko nedara. Viss, kas tika izdarīts, – mēnesi nenotika sporta stundas pie šī skolotāja un pēc tam skolotājs lika sliktas atzīmes ar komentāru: "Es jau laikam jums ļoti nepatīku.""
Nevēlami pieskārieni, seksuāla satura ziņas sociālajos tīklos, divdomīgas piezīmes ikdienā, kailfoto sūtīšana vai pieprasīšana, intīmās attiecības starp audzēkni un pasniedzēju. Latvijas Televīzija aicina neklusēt un runāt par šādiem gadījumiem!
Mēs saglabāsim jūsu anonimitāti, bet neklusēsim – rakstiet uz e-pastu [email protected], ziņojiet uz "WhatsApp" numuru 20553333. Klusēšana iedrošina varmākas!
Nodibinājuma "Centrs Dardedze" interešu aizstāve Anda Avena pauda pārliecību, ka minētais piemērs ir robežu pārkāpšana. Katram bērnam jāapzinās, ka viņa ķermeni cits cilvēks bez atļaujas aiztikt nedrīkst. Tas attiecas arī uz mūzikas mācīšanu un sporta treniņiem. Bērns pats sapratīs, ka kaut kas nav pareizi.
"Būtiskākais signāls ir bērna paša iekšējā signalizācija. Tas, ko mēs mācām jau maziem bērniem no piecu gadu vecuma. Ja viņš jūt, ka kādi komentāri vai pieskārieni pārkāpj viņa robežas, ka viņu tas mulsina, viņu tas satrauc, tas viņu sāpina vai saraudina, tas ir brīdinājuma signāls," skaidroja Avena.
Pirmā rīcība ir vārda "nē" pateikšana, tad aiziešana prom no vietas un cilvēka, kas darījis pāri, un visbeidzot par to jāizstāsta kādam pieaugušajam, kuram uzticas, skaidroja speciāliste.
"Dardedze" aicina katru iestādi, kurā strādā ar bērniem, ieviest ziņošanas sistēmu par iespējamu uzmākšanos, veikt anonīmas aptaujas un tās pārrunāt, kā arī skaidri zināt, ko darīt, lai jelkādi pārkāpumi vairs neatkārtotos.
"Mēs redzam tikai aisberga redzamo daļu. Bet mums ir vēl visa šī neredzamā daļa, kura parasti uzpeld tikai pēc gadiem. Par to bērni pastāsta vidēji pēc 10 gadiem. Mums ir preventīvi kaut kas jādara. Vienalga, vai mēs to problēmu esam pamanījuši savā iestādē vai ne," sacīja Avena.
Ja bērns nav spējis pateikt "nē" vai ir bijis kauns kādam par notikušo pastāstīt, to iespējams darīt arī anonīmi, zvanot uz bērnu uzticības tālruni 116111 vai piesakoties e-konsultācijai. Vēl ir iespēja sarakstīties čatā.
Bērnu aizsardzības centrā atzina – zvaniem par seksuālu vardarbību ir tendence pieaugt. Pērn tādu bija 93. Uz katru no šiem gadījumiem tiek reaģēts, iesaistīta policija.
Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktore Amanda Vēja norādīja, ka apstiprinājušies arī ļoti smagi gadījumi: "Mēs, protams, varam runāt arī par vieglākiem gadījumiem, kurus ir grūtāk pierādīt. Ko nereti arī jaunietes min, ka, piemēram, onkulis apčamda viņas ķermeni. Pats svarīgākais, protams, ir neklusēt."
Visbiežāk zvani ir par vardarbību ģimenē, vienaudžu vardarbību, arī par vardarbību skolās.
