Ilvai Šimonei, tāpat kā citiem aitu audzētājiem, šis ir jēru gaidīšanas laiks, daļa jēriņu jau ir sadzimuši, daļa vēl tikai nāks pasaulē:
„Jēru laiks kā jau jēru laiks, naktis negulētas… tas ir smagākais periods, vismaz man tā šķiet, kas var būt pie aitām. Tas nozīmē, ka tagad piektā diena, ka desmit stundas pa piecām diennaktīm ir gulētas. Viena pati strādāju, pilnīgi viena pati, visu daru, man ir arī traktoristes tiesības.’’
Ilvas saimniecībā ir ap 100 aitu, savu ganāmpulku viņa vēlas arī paplašināt, jo vērtē, ka aitkopībai ir perspektīva:.
„Es domāju, ka joprojām aitkopībai ir lielas perspektīvas. Tie lauki paliek arvien tukšāki, neapsaimniekotās pļavas ir daudzas, un aitām der tādas aizaugušas, kur neiesēsi ne graudus, neko citu.”
Lai varētu labāk aprūpēt savu saimniecību un arī vasarā sagādāt aitām barību, Ilva apguvusi traktora vadīšanu, kā arī citas prasmes un ieguvusi arī divas augstākās izglītības - uzņēmējdarbībā un arī vēl lauku tūrismā:
„- Un ar divām augstākajām izglītībām aitu kūtī?- Jā! Tieši tā! Kāpēc ne? Zināšanas ir vajadzīgas arī tai pašā uzņēmējdarbībā, biznesa vadībā, grāmatvedībā, jo es pati arī visu grāmatvedību kārtoju, lai es pati zinu, kas man te notiek, kur tās naudas nāk un kur iet.”
Lai arī cik vīrišķīgi darbi būtu ikdienā darāmi, Ilvai ir arī gluži sievišķīgas aizraušanās – trauku apgleznošana un arī dzeja.
„Ikdienā ir tā, ka fiziski daudz tiek strādāts desmit leidz divpadsmit stundas, arī tad, kad nav jēru laiks.
Bet reizēm jau vajag kaut ko citu savai iekšējai pasaulei, dvēselei - apsēsties, padomāt, tad jau arī rodas tā dzeja un dziesmu teksti.
Un pa radio tiek atskaņots, un no turienes nāk autoratlīdzība, kuru es atkal ieguldu, kur vajag. Un viena bērnu pasaku grāmatiņa arī ir, tā ka pasakas arī uzrakstu,” stāsta Ilva.
Bet ir vēl kāds mērķis - paralēli savai zemnieku saimniecībai Ilva apņēmusies atjaunot sabrukušās Abravas muižas ēkas. Šobrīd, tās redzot, šķiet, to ir gluži vai nereāli paveikt. Starp pussabrukušajām ēkām arī tēlnieka Induļa Rankas dzimtās mājas, kuras arī Ilva vēlas atjaunot. Lai arī cik bēdīgs skats šobrīd paveras uz ēku drupām, Ilva atzīst, ka viņai ir savs redzējums, kā te nākotnē izskatīsies:
„Pirms trīs gadiem te izskatījās vēl bezcerīgāk, bet tas, kas ir jau šobrīd, - tad paliek cerīgāk. Teritorija, cik jau nu ir bijis iespējams, pamazām tiek sakopta, un jā, ēkām tiks uzlikti jumti šogad. Lauksaimniecība plus lauku tūrisms - gan ar ēdināšanu, gan nakšņošanu, gan atpūtu pie dabas. Jābūt ir mērķim.
Ja tev ir mērķi, tad tu zini, kāpēc tu celies no rīta, un, ja tu vēl zini, ka tas viss ir agrāk vai vēlāk sasniedzams, tad ir tā motivācija iet un darīt. Un pēc tam tas rezultāts, ka tu redzi, ko esi savām rokām izdarījis, tad tas dod vēl lielāku gandarījumu un lielāku motivāciju.”
Pirms zemnieku saimniecības izveidošanas bija laiks, kad Ilva tomēr, kā pati saka, devās pasaulē laimi meklēt un vairākus gadus strādāja algotu darbu pilsētā. Viņa atzīst, ka, tikai atgriežoties laukos, tā pa īstam novērtējusi, ko vēlas dzīvē darīt un sasniegt:
„Es šeit jūtos laimīga! Kad es strādāju tajā algotajā darbā, godīgi sakot, es nezināju, kāpēc es vispār dzīvoju; nepatika, nospiedoša sajūta bija strādāt pie kāda cita, piepildīt kāda cita sapņus. Šeit ir mans zemes pleķītis Latvijā, bērnības mājas tuvumā, vecāki, sava saimniecība. Ir jādara tas, kas sirdij ir vistuvākais, kas tevi dara laimīgu, un tad, kad tu jūti, ka esi īstajā vietā… - Un jūs esat? - Es esmu īstajā vietā pilnīgi noteikti, es nevienu dienu neesmu nožēlojusi, ka tāda ir bijusi mana izvēle.”
Ilva Šimone ir apņēmības pilna, ka pēc gadiem pieciem būs gan dubultojusies viņas aitu saime, gan arī atjaunotajās ēkās varēs uzņemt tūristus.
