Edgara Kauliņa leģenda jeb kā kolhoznieks ļaudis no deportācijām izglābis

Meklējot deportāciju glābēju atstātās pēdas, par ko stāstīts iepriekšējā reizē, nemitīgi dzirdēts stāsts par Edgaru Kauliņu, kolhoza „Lāčplēsis” vadītāju. Leģenda vēsta - viņš nav pieļāvis, ka izved kādu no viņa cilvēkiem un teicis, lai ved viņu, jo viņam nav ko izvest. Cik tā ir leģenda, cik patiesība?

Par 1949.gada deportācijām ne vārda

Jau pirms tam arhīva pētniecei Aijai Kalnciemai ir pastāstīts, ka Latvijas Radio meklē kādus faktus, kas apliecinātu Edgara Kauliņa lomu 1949.gada deportāciju laikā. Pagaidām nekā daudz nav – cilvēku nostāsti, dažas publikācijas presē.

Tomēr Kalnciema šo to ir atradusi. „Šeit ir Kauliņa personas lieta. Viņas ir vairākas, bet es esmu paņēmusi divas no nomenklatūras kartotēkas. Viņš ir nomenklatūra, jo kolhoza priekšsēdētājus iecēla caur Ogres rajona partijas komiteju, tālāk apstiprina [Latvijas Komunistiskās partijas] Centrālā komiteja,” saka Kalnciema.

Tā ir padomju laika kartona mape, kurā iešūtas ar rakstāmmašīnu rakstītas atsauksmes, uzziņas, avīžraksti un citi dokumenti par Edgaru Kauliņu. Dokumenti pārsvarā krieviski. Bet tiem pa vidu arī paša Kauliņa rakstīta autobiogrāfija.

„Tā ir biogrāfija. Viņš bija sociāldemokrātiski noskaņots, tik nevar pateikt, kurš virziens,” paskaidro Kalnciema.

„Tā ir Edgara Kauliņa autobiogrāfija, ko viņš pats rakstījis ar savu roku. Parakstījis 1978. gada 6.janvārī. Autobiogrāfijā atrodu, ka viņš raksta, ka 1947.gadā traģiskā nāvē nomirst sieva Cecīlija, 1948 gadā tiek dibināts kolhozs „Lāčplēsis”. Nākamais ieraksts jau ir par 1950. gadu, kad viņš pabeidz sešu mēnešu kursu priekš vadītājiem pie Ogres lauksaimniecības nodaļas. Par 1949. gada notikumiem tur, protams, nav ne vārda,” stāsta Kalnciema.

 

Strādājis bez nodevām režīmam

Dodoties tālāk pa pēdām patiesībai par Edgara Kauliņa lomu lielvārdiešu pasargāšanā no represijām, jābrauc uz Andreja Pumpura muzeju Lielvārdē, kas pēta un glabā novada vēstures liecības. Muzeja galvenā krājumu glabātāja Zane Nemme ved rādīt Kauliņa darba krēslu.

No Edgara Kauliņa personas lietas

  • Dzimis 1903. gada 26. aprīlī Valmieras apriņķa Pāles pagastā
  • tēvs Mārtiņš (kalējs)
  • 1911.–1916. gadā beidzis Pāles 6 kl. pamatskolas 4 klases
  • gans, laukstrādnieks,
  • 1919.–1921. gadā Sarkanajā armijā cīnījies pret poļiem, bijis sakarnieks, 1920. gadā pie Varšavas kritis gūstā, tiek "atsūtīts kā latvietis" uz Latviju
  • 1921.–1924. gadā laukstrādnieks Valmieras apriņķa Pāles pagastā
  • 1923. gadā uz Rīgu, strādā koku fabrikā
  • pašmācības ceļā gatavojies iegūt vidējo izglītību
  • 1924. gadā obligātajā dienestā Latvijas Republikas armijā, Vidzemes artilērijas pulkā
  • 1925.–1926.gadā zirgkopis Rīgas cirkā
  • 1926–1941. gadā ugunsdzēsējs Rīgas pilsētā Hanzas ielā 5, IV nodaļa
  • 1929. gadā apprecas ar fabrikas "Danziger" strādnieci Cecīliju Purmals
  • 1941. gadā evakuējas, karo Sarkanās armijas 43. gvardes Latviešu strēlnieku divīzija (1941–1944). 4 reizes ievainots
  • partijas biedrs no 1943. gada
  • 1944. gadā īsu laiku inženieris Zivkopības ministrijā
  • 1945. partorgs Skultes pagastā, bet par darbā pielaistām kļūdām atbrīvots.
  • 1944.–1948. gadā partorgs Lielvārdes pagastā
  • l/a Lāčplēsis valdes pr-tājs (1948–1954)
  • 1947. gadā traģiski iet bojā pirmā sieva Cecīlija.
  • 1948. jūlijā (18. jūnijā – A.K.) dibina kolhozu "Lāčplēsis." Dibināšanas sapulcē piedalās kolhoza dibināšanas iniciatoru grupa un 20 cilvēki no 46 saimniecībām, atklāti balsojot par priekšsēdētāju ievēl Lielvārdes pagasta partorgu E. Kauliņu.
  • 1948. gadā arī Ogres apriņķa IK deputāts
  • 1950. gadā beidz priekšsēdētāju kursus, apprecas otrreiz ar toreizējo Lielvārdes pagasta sekretāri
  • 1950. gadā apvienojas 4 Lielvārdes pagasta (likvidēts 1949. gada 31.12.)
  • Kolhozi ("Lāčplēsis", "Lielvārde", "Kaibala", "Līdums") un Edgaru Kauliņu ievēl par priekšsēdētāju
  • Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts (1963—1971, 1975—1979)
  • 1970.-1974. gadam PSRS Augstākās Padomes deputāts
  • Mirst 1979. gada janvārī, apbedīts Lielvārdes kapos
  • Viņa vārdā 1979. gadā nosauc vidusskolu Lielvārdē, kura turpina nest šo nosaukumu.
  • PSRS apbalvojumi: 1943. gadā apbalvots ar Tēvijas kara ordeņa II pakāpi un Medaļu par kaujas nopelniem, 1944. gadā ar Slavas ordeņa III pakāpi, Ļeņina ordeni, Darba Sarkanā karoga ordeni u. c.
  • Bērni: 1933. gadā piedzimst dēls Imants, kurš traģiski mirst 1934. gadā, 1935. gadā dēls Bruno, 1940. gadā dēls Ivars, kurš nomirst 1947. gadā.

Sagatavoja Aija Kalnciema

 

Pārsteidz Edgara Kauliņa jeb Kauliņtēva, kā viņu šeit dēvē vēl šobaltdien, vienkāršā padomju laika darba krēsla izskats, pavisam nodilis un savā ziņā spilgti demonstrē bijušo īpašnieku, kas, šķiet, mantām īpašu nozīmi nav piešķīris. Pirms dažiem gadiem 110. jubilejā Kauliņam muzejā bija veltīta izstāde – ar dokumentiem, dažādiem priekšmetiem, vēstulēm.

Viņa loma 1949. gada deportācijās gan nav pētīta.

„Dokumentālu pierādījumu, kā tas Edgaram Kauliņam izdevās, tādu laikam tomēr nav vai arī līdz šim nav atrasti. Visticamāk, tas bija cilvēciskais faktors, kas nostrādāja kaut kādu iemeslu pēc,” pieļauj Nemme. „Lai arī nevienu neizveda, tomēr no vietējo cilvēku nostāstiem izriet, ka tomēr smagās kravas mašīnas tika gatavotas, tikai izmantotas citiem nolūkiem.

Tāpat ir atmiņas, kurās stāstīts, ka Kauliņš esot teicis, "vediet mani pirmo, jo neviena cita, ko izvest nav – visi ir atbildīgi kolhoznieki!”. Manuprāt, nostrādāja tieši Kauliņa personība. Tas, ka viņš bija ļoti pārliecināts par šo sistēmu, par veidu, kā viņš strādāja, lai gan 1949. gadā vēl nevarēja runāt par kaut kādiem saimnieciskajiem rezultātiem,” viņa stāsta.

Par Kauliņa personību var nojaust arī no ierakstiem, ko glabā Latvijas Radio arhīvs. Tos pārklausoties, atklājas neparasta aina – gandrīz visos pieejamajos ierakstos Kauliņš runā par kolhoza darbu un iecerēm, bet nav ne miņas no nodevām komunistu režīmam.

Kolhozā "Lāčplēsis" atpūtniekiem iznomā vasarnīcas / 1974. gads

    Edgara Kauliņa apsveikums / 1977. gads

      Pēdējā Edgara Kauliņa runa strādnieku jaungada sarīkojumā / 1978. gads

        Saruna ar Edgaru Kauliņu par piemājas saimniecībām

          Pat pēc visiem padomju standartiem rīkotajā svinīgajā pasākumā par godu kolhoza „Nākotne” 30. jubilejai, Kauliņš radio arhīva ierakstā ir sirsnīgs un vienkāršs – vispirms uzkāpis uz skatuves kādu brīdi meklē brilles, tad nolasa varbūt pat kāda cita uzrakstītu runu par vārpām, kas druvā dzied himnu darbam.

          „Nu ko es zemnieku cilvēks, nu ko es tur varu pateikt!” tā Kauliņu atceras Anastasija jeb, kā Lielvārdē viņu dēvē, Asja Neretniece. Agrāk skolotāja, novada muzeja dibinātāja un vadītāja, tagad pensionāre un vietējās vēstures atmiņu glabātāja.

           

          Iespējams, vietējo sargāšanā bijis sabiedrotais

          Neretnieces stāsts apstiprina jau iepriekš arhīva materiālos lasīto Kauliņa biogrāfiju.

          Kā var nojaust no personas lietu datiem, Kauliņa biogrāfija un apbalvojumi par dalību Otrajā pasaules karā bija labs politiskais alibi - karojis 43. latviešu strēlnieku divīzijas 123. pulkā, četras reizes ievainots.

          Edgara Kauliņa raksturojums

          Raksturojumā, ko parakstījis Lielvārdes pagasta partijas organizācijas sekretārs un pagasta IK priekšsēdētājs 1949. gada 21. decembrī, rakstīts: "kolhozniekos bauda lielu autoritāti. Daudz rūpējas par saviem kolhozniekiem. Intensīvi izvērš kolhoza saimniecību visās nozarēs. Nebaidās no grūtībām. Labs kolhoza priekšsēdētājs."

           

          LK(b)P Rīgas apriņķa komitejas Kadru daļa 1947. gada 7. aprīlī raksta: Labi pazīst cilvēkus, zina krievu un latviešu valodu. Lielvārdes ekonomiskie rādītāji 1946. gadā izpildīti. Piens, olas, vilna, mežizstrāde 1947. gadā nebija izpildīta. Pašam zemes nav. Prasīgs, politiski noturīgs. Dzīvo dzīvoklī, ko piešķīrusi IK.

           

          Sagatavoja Aija Kalnciema

          „Pēc kara viņš ļoti gribēja palikt savā darbā Rīgā, bet viņu kā partijas biedru ar pavēli nosūtīja par "partorgu” [partijas darba organizatoru]. Šis darbs viņam, protams, bija svešs, bet trīs gadu laikā viņš ieguva ļoti lielu cilvēku uzticību, piemēram, kopīgās talkās viņš visur bija līdzi. Nekur nebija tā – „jūs strādājiet, es tagad te pakomandēšu!” kā dažkārt tā bija citās vietās, kur no pilsētas atbraukušie tā darīja,” saka Neretniece. „1948.gadā, kad dibinājās kolhozi, es tā domāju, iekšēji viņš nojauta, ka vēl daudz kas draud. Pēc tiem dokumentiem, kas nāca no centra, viņš saprata, ka būs tāda pati kārtība kā Krievijā, ka varētu būt izvešanas. Viņš sāka runāt ar šejienes ļaudīm, vai mēs arī nevarētu kaut ko darīt, lai mums mazāk nodokļu būtu, jo tiem saimniekiem tie bija lieli. Tā viņš 1948. gada Jāņos sāka par šo jautājumu runāt,” norāda novada muzeja dibinātāja un vadītāja.

          Kolhozs Lāčplēsis 1949.gadā

          No LK(b)P Ogres rajona komitejas raksturojuma 1950. gada 25. jūnijā

           

          • kolhozā ir 4 fermas un zirgu ferma
          • smēde, graudu kalte, dārzniecība, siltumnīcas
          • plāns lopkopībā izpildīts par 220%
          • fermās mehanizācija, tiek veikts ciltsdarbs,
          • uzsākta meliorācijas sistēmas sakārtošana, sējumu platību paplašināšana, 100 "galvu" ferma, tiek celts stallis,
          • kolhoza ienākumi 1949. gadā 365 000 rbļ.
          • izcila darba organizācija
          • kolhozā ir mazbērnu novietne
          • E. Kauliņš ir autoritāte kolhozā, rajonā, ir agronomu padomes loceklis rajona IK (Ogres rajona partijas komitejas sekretārs E. Beišans un Ogres rajona Izpildu komitejas pr-tājs E. Stiprais)
          • LK(b)P Ogres rajona komitejas lēmums 1950. gada 2. augustā apstiprina E. Kauliņu par kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētāju

          Sagatavoja Aija Kalnciema

          Šis jautājums bija kolhoza dibināšana. „Lāčplēsi” nodibināja 1948. gada vasarā, Kauliņu vienbalsīgi ievēl par kolhoza priekšsēdētāju. Kauliņa prasme saimniekot pārliecināja vietējos stāties kolhozā, kas savukārt, iespējams, nāca par labu jau gadu vēlāk, sargājot vietējos no deportācijām.

          Te gan Neretniece pieļauj, ka cilvēku sargāšana no deportācijām bija iespējama tikai ar toreizējā Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāra, ar daudziem padomju ordeņiem apbalvotā bijušā kara lidotāja Kārļa Sebaha atbalstu.

          „Viņi abi ļoti labi sapratās. Kad Kauliņu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju, pienāca pavēle sūtīt sarakstus, kuri būtu izsūtāmi. Kā stāstīja vēsturnieks Jānis Riekstiņš, ir atrasts saraksts, kurā bija divas personas,” stāsta Neretniece. „Bet tās personas – viena pie pašas Jumpravas robežas jau vairs tur nedzīvoja un otra bija nezināma persona. Sarakstu tātad nosūtīja, bet neviens no pagasta iedzīvotājiem tur tai sarakstā nebija. Piemēram, tāda epizode, ko stāstīja Hermīne, kolhozniece, kura redz Lielvārdes stacijā cilvēkus, kurus ved prom. Viņa drebēdama iet garām „Ūbeļiem”, un tur stāv Kauliņš. Viņa jautā, kas tagad notiks. Viņai vīrs - bijušais leģionārs, mājās pieci bērni. Kauliņš viņai pateicis - tu ej mierīgi mājās, nesatraucies, ar tevi nekas nenotiks. Un tā arī bija – neviens pie viņas naktī neatnāca,” saka Neretniece.

          Pasargāja, iespējams, jau 1947.gadā

          E. Kauliņa personības raksturojumā interesanta ir žurnālistes I. Egles intervija ar G. Priedi 1997. gadā avīzē „Diena”

          Gunārs Priede Lielvārdē dzīvo līdzi savu lugu prototipiem

           

          Dramaturgs Gunārs Priede ir kurzemnieks ar lībiešu mentalitāti, kas Lielvārdē nokļuvis sekundāru iemeslu dēļ. Kad G. Priedem bija deviņi gadi, viņš te nodzīvoja vasaru pie vecāku draugiem. Sešdesmito gadu beigās G. Priede nolēma celt savu māju, un viņš izvēlējās vietu Lielvārdē, Daugavas krastā, ar domu: "Vai nu tur, vai – nekur, jo man vajadzēja būt pie ūdeņiem."

           

          Tā sākās G.Priedes kā kultūras darbinieka misija Lāčplēsī, kas visvairāk ir saistīta ar Andreja Pumpura muzeju, kura svētkus kopš tā atklāšanas 1970. gadā ik rudeni vada tieši G.Priede. Viņš ir pratis palikt nedaudz nostatus no „Lāčplēša” iekšējās dzīves, tajā pašā laikā dzīvojis līdzi tās puses cilvēkiem. Laikā, kad pēc lugas "Smaržo sēnes" viņš bija izolēts no aktīvās darbības lielpilsētā, viņš dzīvoja Lielvārdē – te dzīvo arī viņa darbu prototipi, bet tos atklāt dramaturgs nevēlas. Rādot grāmatu "Lāčplēša zemē", ko ir sagatavojuši Elmārs Kunkulis un Pēteris Bauģis, kas ir arī pierakstījis Edgara Kauliņa dzīves stāstu grāmatā "Kad migla krīt..., G.Priede nopūšas: "Mēs „Lāčplēša” zemi ļoti gaidījām, jo tā bija pirmā novada grāmata Latvijā, bet, kad tā 1989. gadā iznāca, negribējās lasīt. Edgars Kauliņš tur ir iztaisīts par tādu lielu komunisma cīnītāju. To grāmatu tik ilgi gatavoja, ka atmodas laikā lasīt tādas lietas bija diezgan briesmīgi." Skaidrot E.Kauliņa nopelnus ar viņa komunistisko darbību esot netaisni, jo patiesībā viņa panākumus nodrošināja vispirms jau tas, ka Lielvārdei gāja secen 1949. gada izsūtīšana un kolhozā ienāca saimnieki ar savu inventāru, zirgiem, aitām. "Tas sākums bija izšķirošs, lai Kauliņš varētu atsperties. Otrs – viņš prata atrast gudrus padomdevējus. Vislabākais bija agronoms Edmunds Siliņš, kas bija viens no saimniecības panākumu kaldinātājiem, stāsta G.Priede, paužot sarūgtinājumu arī par to samākslotību, kāda redzama grāmatā par E. Kauliņu, kas neatbilst viņa stilistikai. Bijušais „Lāčplēša” priekšsēdētājs nav jūsmojis par "saules zelta stariem", bet bijis daudz racionālāks. "Vienreiz viņš man saka, lai es uzrakstot runu, kas viņam jāsaka kādā lielā sanāksmē Rīgā. Kauliņš iedod man papīru un prasa, kur es rakstīšot – iekšā vai pagalmā." Kad vaicāju, ko viņš gribētu šajā runā pateikt, Edgars Kauliņš tikai nosaka: "Paklausies. Vai man tevi jāmāca rakstīt. Sēdi un raksti. Vai tev kaut ko ēdamu arī vajag?" atceras G.Priede. Toreiz runu viņš uzrakstījis, respektējot E. Kauliņa izteiksmes manieri, un tā ir atšķīrusies no tās, ko Jeronīms Stulpāns bija rakstījis kolhoza „Nākotne” priekšsēdētājam Artūram Čikstem. Pēc tam vēl G.Priede nodomājis, nez kāpēc viņš to runas rakstīšanu neuzticēja P.Bauģim. „Lāčplēša” biogrāfijā ir vēl kāda līdz galam neizvērtēta epizode - tie 13 gadi, kad pēc E.Kauliņa nāves kolhozu vadīja Žanis Holšteins. Lielvārdē dzirdēju arī tādu abu kolhoza vadītāju salīdzinājumu: "Edgars Kauliņš bija Kauliņtēvs, Žanis Holšteins bija priekšnieks".

           

          Aplūkojot tagad pieejamos rādītājus par kolhoza darbību, redzams, ka E.Kauliņa panākumi ir saistāmi ar pirmajiem 25 viņa darbības gadiem, taču 1970. gadu beigās „Lāčplēsis” ir bijis viduvējs kolhozs, kas gan nav mazinājis tā reklamēšanas kampaņu.

           

          Faktiski ekonomiskos rādītājus tas vairākkārt paaugstinājis Ž.Holšteina laikā, taču tad par to vairs neviens nerunāja un par Žani Holšteinu plašāka sabiedrība uzzināja, kad viņu ievēlēja par 6. Saeimas deputātu. Ir viedoklis, ka šo panākumu uzsvēršana bija nevēlama, lai nekaitētu E.Kauliņa tēlam. Bet lielā daļā cilvēku valda cits viedoklis, ko minēja arī G.Priede: "Žaņa Holšteina laikā kolhozs gāja uz augšu, jo viņš ievāca Edgara Kauliņa darba augļus." Pumpura muzeja svētki – brīvā tribīne Andreja Pumpura muzeja atklāšana 1970. gadā bija ar ilgstošu nozīmi Lāčplēša dzīvē, kā pamats intensīvai kultūras dzīves izvēršanai, kas pastāvēja uz kolhoza finansiālās bāzes. Pumpura muzeja ikgadējos svētkos, kurus apmeklēja vairāki tūkstoši cilvēku, vienmēr piedalījās arī „Lāčplēša” priekšsēdētājs – tā viņš nonācis Latvijas sabiedrības un inteliģences uzmanības lokā.

           

          Autore: Ināra Egle, laikraksts "Diena", 1997.

          Arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš savulaik nedaudz interesējies par Kauliņa lomu 1949. represiju laikā. Savulaik arhīvā izpētot dokumentus, Riekstiņš secināja, ka no Lielvārdes 1949.gadā patiešām bija plānots izvest no divām mājām.

          Tomēr arhīva dokumenti apliecina, ka no Lielvārdes neesot izsūtīts neviens cilvēks, kāpēc tā – tas šobrīd nav zināms.

          Riekstiņš pieļauj, līdzīgi kā iepriekš Neretniece, ka Kauliņš cilvēkus nosargāja jau 1947.gadā.

          „1947. gadā Latvijā pēc PSRS valdības rīkojuma sastādīja "kulaku" saimniecību sarakstus. Šie saraksti kalpoja par pamatu 1949. gada izvešanām, kad sākās kolektivizācija.

          Es pieņemu, ka Kauliņa nopelns bijis tas, cik un vai vispār tajos sarakstos iekļuva cilvēki no Lielvārdes,” saka Riekstiņš. „Tas būtu jāpapēta atsevišķi, cik no Lielvārdes tajos sarakstos ieskaitīja. Jo tiem, kurus ieskaitīja, uzlika lielu lauksaimniecības nodokli, ja nevarēja samaksāt, ielika cietumā, citi aizbēga…

          Cik tas saistās ar to viņa konkrēto ietekmi uz lielvārdiešu neizsūtīšanu, to neviens nezina. Kaut ko vairāk varētu uzzināt, ja papētītu Ogres apriņķa VDK daļas materiālus, kur taisīja tās lietas. Tas ir skaists mīts, bet tas nav slikts mīts. Tas ir pat ļoti labs,” nosaka vēsturnieks.

          Riekstiņa pieminētā grāmata ir trīs sējumu biezais Valsts arhīva vēsturnieku 10 gadus gatavotais, Ilmāra Blumberga ilustrētais izdevums „Aizvestie”, kurā apkopoti vērtīgi dokumenti un izvesto saraksti 1941. un 1949. gadā.

          Vēsturnieks Riekstiņš pieļauj, ka Kauliņa plānam par labu varēja nākt tas, ka tieši 1947.gadā izveidoja Ogres apriņķi, kurā bija Lielvārdes pagasts. Līdz ar to šajā pārmaiņu laikā vēl nebija izveidojušās visas struktūras un papīriem bija vieglāk noklīst. Bet, ja Kauliņam izdevās nosargāt cilvēkus no ielikšanas sarakstā, vai viņu vietā neizsūtīja kādu citu?

          „Patiesi ir tas, ka varēja izsūtīt to vietā kādu citu. Kā ir konkrēti Edgara Kauliņa gadījumā? Es vēlreiz atgrieztos pie tā Lielvārdes pagasta un paskatītos Rīgas apriņķa neizsūtīto kulaku ģimenes sarakstu,” saka Riekstiņš. „Un tajos es varētu mēģināt soli pa solim likt, vai tā varēja būt, kas palika un kuri bija paredzēti. Tādu lietu mums nav, bet šādi saraksti mums ir. Dažas dienas rūpīga darba, paskatoties šo, un tad arī šis rezultāts, ko varēs pateikt, būs jau dziļāks un dokumentālāk pamatots, bet tas nenozīmē, ka vēl kas cits nevarēs atrasties,” atzīmē Riekstiņš.

          Kauliņa ietekme paliek neapzināta

          Vēl viena leģenda par Kauliņu ir tāda, ka viņš ņēma darbā arī tos, kuru biogrāfijas nav tik tīras.

          Tie, kas pēc izsūtījuma Sibīrijā vairs nevarēja atgriezties dzimtajā pusē, atrada darbu „Lāčplēsī” – Kauliņš esot novērtējis bijušo saimnieku prasmi saimniekot.

          Fragmenti Pēteris Bauģa sarakstītās grāmatas "Kad migla krīt" par Edgaru Kauliņu

           

          Par oficiālajiem dokumentiem ne mazāk svarīgi ir lasīt E. Kauliņa teikto atmiņu grāmatā "Kad migla krīt", kurā E. Kauliņš spriež par saimniekošanas gudrību, kuru ielāgojis no "Kalnrūju" saimnieka, ka "saimniekot vajag ar zīmuli rokā" un kad viņš kā pusaugu bērns "nemaz neaptvēra, ko tas nozīmē, un brīnījās, kāpēc te viss tika svērts, mērīts un aprēķināts, kāpēc saimnieks katru vakaru tik daudz noņēmās ar rakstīšanu. Un saimnieks bieži mēdza atkārtot: "Kā tu zemi barosi un kopsi, tā zeme tevi atalgos."

           

          Vēl viens citāts no minētās grāmatas: "Un kāds labums no tā tiks valstij, ja pēdējo govi izvedīs no kūts, nokaus un apēdīs? Ko darīs citu gadu, kārs zobus vadzī? Mājlopu jau tā ir maz, tos vajag desmitiem reižu vairāk. Tie ir jāvairo, nevis jāizkauj. ... Bet bāra mani arī frontē. Pirmo reizi bāra, kad pie Staraja Rusas kādā kauju starpbrīdī kolhozniecēm ar armijas zirgiem palīdzēju apart tīrumu, lai viņām to nevajadzētu rakt ar lāpstām. Otro reizi kāds muļķis tā lamājās, ka ausis svila, un pat gramstījās gar automātu, lai mani nošautu. Es viņam zirgu barošanai neļāvu no šķūņa sienu ņemt, bet liku zirgus siet āboliņa atālā. Mans iekaisušais pretinieks nespēja saprast vienkāršo patiesību, ka siens armijai arī ziemā būs vajadzīgs, kad āboliņa lauks atradīsies zem sniega. Viņš manu rīcību vērtēja no "šķiriskām" pozīcijām, kā nodevību un pārbēgšanu budžu nometnē".

           

          Sagatavoja Aija Kalnciema

          Šos stāstus no vecajiem lielvādiešiem dzirdējis arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš. „Bet tas nav nofiksēts un tautas atmiņā ir bijuši un būs šie nostāsti. Bet, par Kauliņu nobeidzot, gribu teikt tā, ka tas mīts paliek, jo manā uztverē viņš to ir pelnījis. Būtu bijis tādu vairāk, dzīve būtu bijusi daudz labāka,” saka Riekstiņš.

          Kā un kāpēc padomju amatpersona, totalitārā mehānisma sastāvdaļa – partorgs, kolhoza vadītājs - varēja ietekmēt notikumus, par kuriem lēma Maskavā? Tas ir jautājums, kas paliek neatbildēts.

          Bet varbūt atbilde ir pavisam vienkārša – Kauliņtēvs godprātīgi un pašaizliedzīgi darīja savu darbu un nepildīja burtiski visu ko, kāds lika no augšas. Varbūt Kauliņtēvs rīkojās vienkārši cilvēcīgi, un cilvēki to vienkārši zināja.

          „Tad kad viņš nomira, darbnīcas vīri, kuriem arī viņš vienam otram aiz auss plēsis par dzeršanu, visi vienojās, ka to zemi, kuru izraks, vedīs prom un atvedīs baltas jūrmalas smiltis. Apbērs Kauliņu ar baltām smiltīm. Ar rokām,” atminas Neretniece.

          17 komentāri
          pusidealists
          Mana versija. Kauliņš no partorga pārtapa par jaundibinātā kolhoza priekšsēdētāju. Domāju, ka viņš rajona bonzām teica apmēram tā, - man un jums vajag, lai kolhozs attīstās. Ja aizvedīs manus saimniekus, kas strādās. Kolhoza ideja būs degradēta. Protams, arī priekšsēdētājs savu tiesu dabūs. Interesanti, kā viņš apgāja noteikumu, ka kulakus kolhozā neņem. Kulaku pazīmes bija tādas, ka tām atbilda gandrīz katra normāla latviešu saimniecība. Izvedamo sarakstus taisīja arī čekisti, vadoties no pēdējiem ulmaņlaika tautas skaitīšanas datiem, tā kā Kauliņš tā vienkārši muļķi palaist nevarēja vis. Tur būs kaut kāda tirgošanās bijusi, tikai jautājums, uz kā rēķina. Izvedamo plāni bija jāpilda. Vai Ogres apriņķis plānu izpildīja?
          Elza
          Cik viegli ir nolamāt citus,it īpaši ja pats neesi to cilvēku pazinis ne tanī laikā dzīvojis.Šodien var būt rupjš,nelietīgs un melīgs ,neviens tāpēc nesodīs,tikai kur tad jūs lielie noliedzēji tik gudri gadījāties pie tiem sliktajiem dzīvojot,kas tad jūs tik viedus un gudrus padarīja.Nav varonība pie visatļautības mērkaķoties,varonība ir saglabāt cilvēkus un cilvēciskās vērtības,kad režims to vēlas
          Edge
          Ja nebūtu tādi kā E.Kauliņš nacistus pievarējuši ( t.sk. 15. un 19. dīvīzijas), tad visatļautība būtu iestājusies jau 1945.g.9.maijā. Par to jau daudziem škrobe?
          ivars
          Mans tētis labi pazina Kauliņtēvu un allaž teica, ka kārtīgāku latvieti un zemnieku ir grūti atrast. Un tiem puņķatapām, kas raksta, ka komunists ir un paliek komunists, iesaku aizvērt smirdīgās mutes!
          ivaram
          Tev nu gan ir arguments - mans tētis teica. Pastulbs esi un paliksi. Par to liecina arī tavs kategorisms - aizvērt smirdīgās mutes!
          Edge
          1949.g. jau vairs nerīkojās kā 1941.gadā. Arī LKP CK apjēdza 1941.g. pieļautās kļūdas. Ja nebūtu vadības atbalsta, tad E.Kauliņu piemeklētu tāds pats liktenis kā Talsu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju Jāni Īvanu 1941.g.: "„Neviens latvietis tā nav nogrēkojies, lai viņu izsūtītu no dzimtenes”, un tādēļ pats ar ģimeni izsūtīts no Latvijas masu deportācijā 1941. gada 14. jūnijā." Jānis Īvāns – varonis, nodevējs vai upuris? (pelecalasitava.lv)
          Edge
          < Varēja ko grozīt arī t.s. "nacionālie partizāņi", ja būtu aktīvi darbojušies Lielvārdē un tās apkaimē pēckara gados - traucējuši nodibināt kolhozu un/vai centušies ietekmēt tā darbību.
          kurts
          Esmu dzimis 1939. g., Pelšes laikos biju pieaudzis cilvēks, Jāņus svinējām katru gadu, nekad miliči ugunskurus nenodzēsa, it kā bija aizliegti, it kā nebija atļauti, taču svinēja visur kur vien man gadījās būt un regulāri katru gadu. Bet par savu kolhoznieku aizstāvību 49. gadā - nezinu, tikai augsti čekas darboņi tur kaut ko varēja grozīt.
          Edge
          Pajautā labāk māmiņai. Vispār jau uguni vajag uzmanīties - īpaši kūlas dedzināšanas laikā.
          Edge-i
          Tā gan nav taisniba! Mna vecāmamma stāstija, kā ap 50-gadiem braukāja pa Jāņiem milicijas vienības un sakurtos Jāņu ugunskurus dzēsa ārā rupji krieviski lamājoties (tas bija Madonas novadā)
          Māra
          Kauliņtēvu atceros ļoti spilgti, mūsu Kaibalas skolā viņš viesojās katros svētkos... Kad devāmies ar kājām uz 3 km attālajām mājām no skolas un , ja gadījās pa to ceļu braukt Kauliņam, tad nekad garām nepabrauca- mūs sīkos sasēdināja savā "rafiņa" busiņā un aizveda līdz māju ceļagalam, viņš pa kolhoza teritoriju brauca tikai ar busiņu, nevienam garām nepabrauca... Agronoms Siliņš kolhozā nostrādāja daudz gadus, kad atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā- tā kā arī tā ir taisnība, ka tika pieņemti cilvēki, necaurlūkojot viņu biogrāfiju. Kad Pelšes laikā Latvijā tika aizliegti Jāņi, tad Lāčplēsī tie tika atzīmēti katru gadu, jo Kauliņš teica, ka "mēs jau neatzīmējam Jāņus, bet kolhoza dzimšanas dienu"... bet šajos svētkos bija viss- gan Līgo dziesmas, gan gari svētku galdi, pašdarbības teātris, balle ar dzīvo mūziku, ugunskuri, pundeles, Lāčplēša alus... Viņš tiešām bija piezemēti cilvēcīgs un sirsnīgs...
          Edge
          Jāņus neaizliedza, vienkārši sakarā ar darbaspēka ieviešanu (ekonomikas migranti) ieviešanu vairs nevarēja oficiāli pasludināt brīvdienas. Pelše zināja par krievu tradīcijām svinēt nedēļām, tāpēc arī "aizliedza", jo visi bija vienas valsts pilsoņi. Latvieši jau savus svētkus svinēja kā ierasti - netikai Lielvārdē...
          grieta
          jūs varat teikt, ko gribat un mest, cik gribat akmeņus, taču, ja cilvēki viņam uz kapa veda baltās, vieglās jūrmalas smiltis - tātad bija pelnījis. lai nu vēl kādam mūsdienās tā būtu. tas nebija viegls laiks un cieņu no cilvēkiem vajadzēja reāli nopelnīt. ir tāds labs teiciens - dzīvot jau tu vari kā gribi, taču nomirsi tā kā esi nopelnījis.
          umlauts
          Jebkurā gadījumā nekas vairāk par "gaišo komunistu" nesanāks. Bet komunists ir un paliek komunists - režīma atbalstītājs un uzturētājs.
          juris
          Teikšu tieši un vienkārši - tu esi muļķis.
          R.
          Kāda Lielvārde bija padomju laikos un kur tā tagad?..
          Dāvis
          Lasīju "Meža meitas" tur vienās atmiņās raksta ,kad jau 8-tos gados uzzināja ,ka viena ienācēja ir izsūtītā ,lad lielvārdieši likuši aizvākties ,jo redz no Lielvārdes neviens nav bijis izsūtīts un šī te tāda fašiste iebraukusi. Tā ka tie lielvārdieši tādi padomisti vien bijuši un tāpēc neizsūtīja.
          Pievienot komentāru
          Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
          Cilvēkstāsti
          Dzīve & Stils
          Jaunākie
          Populārākie
          Interesanti