Svetlana un viņas pusotru gadu vecais dēliņš Lorenso gandrīz pusgadu dzīvo Latvijā. Šeit mazulis ir iejuties, kļuvis daudz mierīgāks un dzīvespriecīgāks. Svetlanas stāstam sabiedrības uzmanība tika pievērsta pēc publikācijas laikrakstā „Diena”. Arī Itālijā par to runāts daudz.
Pērn Svetlana, nespēdama paciest itāļu dzīvesbiedra Stefano vardarbību, kopā ar bērnu atbrauca uz savu dzimteni Latviju. Aizbēgšana no vīrieša radīja rezonansi Itālijas medijos, Stefāno apgalvoja, ka civilsieva bērnu nolaupījusi, ka nezinot, kur mazais tagad atrodas. Izskanēja dažādi apvainojumi, ka Svetlana ir garīgi nelīdzsvarota, ka viņa bijusi tā, kas vīrieti aizskar. Internetā atrodamas fotogrāfijas, kurā redzams mazais Lorenso ar asaru pilnām acīm.
Romantisks sākums
Sākotnēji skaistais mīlas stāsts ar itāli Stafāno sākās pasakaini, kā filmās. Svetlana, pēc profesijas tulks, devās uz Itāliju praksē, papildināt itāļu valodas prasmes, un kādā no pastaigām iepazinās ar Stefano. Pēc apmēram gada abi sāka dzīvot kopā, bijušas dziļas jūtas. Svetlana palika stāvoklī, un abi jaunumu uztvēra ar prieku.
Stefano patika, ka viņa sieviete dzīvo mājās, gatavo viņam itāļu ēdienus. Ar makaroniem vien, protams, nepietika, vakariņās tika pieprasīti trīs ēdieni.
Pirmie konflikti
Pirmo skandālu Svetlana piedzīvoja grūtniecības piektajā mēnesī, un par iemeslu tam kalpoja piedeguša ēdiena smaka. Stefano nav izturējuši nervi. Vēlāk iesaistījās arī itāļa vecāki, nostājoties sava dēla pusē. Viņa māte pat strīda karstumā Svetlanai no pakauša izrāvusi matu kušķi. Pēc ilgām pārrunām Svetlana piedeva. Tomēr agresijas uzplūdi turpinājās, turklāt Svetlana bija praktiski iesprostota civilvīra dzīvesvietā.
„Mēs ne ar nevienu nesatikāmies. Viņš man teica, ka manis dēļ pagātnē ir atstājis savus draugus, ka viņš visu savu dzīvi ziedo ģimenei, man esot jārīkojas tāpat. Turklāt mēs dzīvojām ļoti izolētā vietā, bija tikai trīs četras ielas, pa kurām varēja pastaigāties, pārējie bija baklažānu, tomātu un kartupeļu lauki. Tā kā man nebija sava auto, es fiziski nekur nevarēju aizbraukt bez viņa. Bija tāda izolācija, bet par spīti tai turpinājās ārkārtīga greizsirdība,” stāsta Svetlana.
Fiziska vardarbība
Vīrietis bija agresīvs arī tad, kad piedzima mazais. Bērniņš viņu esot kaitinājis. Svetlana bija jau pieradusi, ka viņa ar mazo regulāri tiek dzīta laukā no mājas. Reiz agresijas uzplūdā Stefāno Svetlanai salauza ribu, slimnīcā viņš lika teikt, ka sava bērna māti esot pārāk stipri samīļojis. Arī vecāki regulāri atkārtoja, ka ārpus ģimenes par notikušo nevienam nav jāzina, ka attiecību sākums vienmēr ir smags, gan jau viss nostabilizēsies. „Man tika traumēta psihe, bet vēl trakāk ir tas, ka psihe tika traumēta arī bērnam, jo tas viss notika viņa acu priekšā. Šausmīgi bija arī tas, ka visi mani mēģinājumi ierosināt attiecībās pauzi, tika ignorēti. Stefāno ir pastnieks, viņa mamma teica, ka viņš ir pārstrādājies, ka saulē pārkarsusi galva. Viņa teica, ka viss pāries, ka tas ir attiecību sākums, ka vajag būt pacietīgai,” atceras sieviete.
Svetlana sacīja, ka gribot ar dēliņu atbraukt uz Latviju kaut vai tikai mēnesi. Uz to Stefano mamma teikusi - tas notikšot tikai pār viņas līķi. Pēdējo vardarbības uzplūdu Svetlana vairs nespēja paciest. Stefano nokaitināja tas, ka Sveta mazajam dzied šūpuļdziesmu latviešu valodā. Viņam riebjoties Latvija ar visu savu nesaprotamo latviešu valodu.
Svetlana stāsta: „Viņš mani piekāva. Protams, es aizstāvējos, kā vien mācēju, bet tajā dienā viņš pilnībā bija zaudējis kontroli pār sevi. Viņš spēra pa sienām, lauza mēbeles. Viņš ir neadekvāts. Un tagad viņš saka, ka grib viens pats audzināt mūsu dēlu. Tieši tajā dienā es nolēmu, ka vairs neko tādu necietīšu. Piezvanīju uz vietējo centru, kas domāts mātēm un bērniem, kur mēs ar Lorenso gājām uz baseinu. Centra vadītāja jau iepriekš uz mana ķermeņa bija redzējusi zilumus, izprašņāja par visu un ierosināja izsaukt policiju.”
Pēc šī atgadījuma Svetlana ar bērnu trīs dienas nodzīvoja krīzes centrā - patversmē. Centrā bija noteikts, ka Stefano ar bērnu var tikties divas stundas dienā. Neilgi pirms izrakstīšanās no centra Sveta atklāja, ka Stefano advokāts jau strādā pie aprūpes tiesību atņemšanas. Sieviete izņēma Lorenso pasi, un abi devās uz Latviju.
Pēc tam Stefano bija vērsies pie medijiem, ka bērns ir nozagts un viņš nezina tā atrašanās vietu. Šī lieta ieinteresēja arī Itālijas žurnālisti Abiru Solemani. Latvijas Radio viņa norāda - pārāk liela uzmanība visā Itālijā tam netika veltīta, tomēr stāsts ieguva rezonansi.
Nacionālajā televīzijā ir raidījums, kas veltīts pazudušu cilvēku meklēšanai. Toreiz šajā radījumā tika runāts par šo bērnu, un uz raidījumu piezvanīja viņa māte. Viņa izklāstīja savu viedokli par situāciju, pateica, ka ar bērnu viss ir kārtībā un ka viņa izbēgusi no vardarbības. Līdz ar to raidījumam šī lieta tika slēgta.
Lieta sarežģīta
Svetlanai drīz būs jāstājas tiesas priekšā, jo Hāgas konvencijā mātes rīcība tiek tulkota kā bērna nolaupīšana. Konvencija paredz, ka bērns ir jānogādā atpakaļ valstī, kas ir viņa patstāvīgā dzīvesvieta. Tomēr, kā norāda Tieslietu ministrijas Tiesiskās sadarbības departamenta pārstāvis Agris Skudra - Hāgas konvencija pieļauj arī izņēmumus.
Papildus Hāgas konvencijai, tēvs Itālijas tiesā iesniedzis prasību par aizgādniecību. Pirmā tiesas sēde bija ieplānota šonedēļ, taču tā pārcelta uz nākamo mēnesi, jo Svetlana neieradās, klāt bija tikai viņas advokāts. Kaut gan biļete jau bija rezervēta, viņš ierosināja uz Itāliju nedoties, jo neesot garantijas, ka sieviete varēs tikt atpakaļ. Svetlana tikmēr cer, ka tiesai kļūs skaidrs, ka prasībā ir pausti klaji meli. Piemēram, par to, ka viņa ir psihiski nelīdzsvarota. Viņas veselības stāvoklis kā stabils novērtēts vairākos speciālistu atzinumos.
Kā norāda Skudra, lieta ir ļoti sarežģīta: „Ja Latvijas tiesa pateiks bērnu neatgriezt atpakaļ, tad visi dokumenti nonāk Itālijā tajā procesā, kuru tēvs ir uzsācis. Tātad - Itālijas tiesa izskata jautājumu par aizgādību, ņemot vērā arī visus dokumentus no Latvijas tiesas par bērna neatgriešanu. Tad viss ir atkarīgs no gala rezultāta. Ja aizgādība tiek piešķirta mātei, tad bērns paliek šeit - Latvijā. Ja aizgādību piešķir Itālijā dzīvojošam tēvam, tad viņš to savu atsevišķo aizgādību nevar īstenot, jo bērns nav Itālijā. Tad Itālijas tiesa, kas arī ir saskaņā ar šo Eiropas Savienības regulu, izdos tādu kā izpildrakstu, kurš ir tieši izpildāms, ko nav iespējams pārsūdzēt. Un tad mums māte būs jāaicina to izpildīt (atdot bērnu) labprātīgi. Tas nozīmē, ka ar šo apliecības izdošanu principā Latvijas tiesas lēmums par neatgriešanu zaudē spēku.”
Svetlana vērsusies tiesā Latvijā, lūdzot viņai piešķirt aizgādību, tāpat sieviete pagājušajā gadā vērsās arī Itālijas prokuratūrā, ierosinot krimināllietu par dzīvesbiedra vardarbību. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa norāda, ka abām iesaistītajām pusēm konflikts jāmēģina risināt tur, kur ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta.
„Visos šajos strīdos, kas ir starp vecākiem, kuri ir dažādu valstu pilsoņi un rada ģimeni, kura neizveidojas visai veiksmīga, vienmēr ir ļoti daudz emociju un nereti vecāki rīkojas neapdomīgi un viņu pirmā reakcija ir braukt prom, bet viņi nepadomā par to, kas notiks tad, kad viņi būs atbēguši, ka konflikts par to pēc būtības atrisināts nebūs. Hāgas konvencija jau nepasaka, pie kura vecāka būs jādzīvo bērnam, tā pasaka - drīkst vai nedrīkst bērns palikt valstī, uz kuru viņš ir atvests,” skaidro Rieksta- Riekstiņa. Viņa arī uzver, ka ļoti būtiski ir tas, vai mamma varēs savu stāstu pamatot ar pierādījumiem, jo Hāgas konvencija neparedz, ka automātiski visi bērni tiks vesti atpakaļ - tā paredz vērtēt situāciju atkarībā no bērna interesēm.
„Jebkurā gadījumā - vārdiem un darbiem jābūt pierādītiem ar kādiem citiem faktiem, tur ar stāstījumu vien būs par maz. Šajās konflikta situācijas bieži cilvēki nepadomā par to, ka, aizbraucot uz citu valsti, situācija netiks atrisināta. Hāgas konvencijas ideja jau nav tāda, ka katra valsts aizstāv savus pilsoņus, tā saka, ka valsts respektē citas valsts likumus, un ka strīds starp vecākiem ir jāizšķir tajā valstī, kur dzīvoja vecāki un bērns,” Rieksta- Riekstiņa.
Lietu skaits nesarūk
Šis nebūt nav vienīgais šāda veida gadījums. Gadiem ritot, nesarūk Hāgas konvencijas lietu skaits, kurās iesaistīta Latvija. Pirms četriem gadiem līdzīga nelaime piemeklēja arī Mirjanu Ādamsoni, kura ar savu četrgadīgo meitiņu Emīliju pameta tēvu Austrālijā, pēc tam tēvs, pārdurot Mirjanas autmašīnai riepas, metenīti nolaupīja pie lielveikala. Saskaņā ar tiesas lēmumiem, vīrietim bija tiesības aizvest bērnu, protams, ne tādā viedā, par ko vēlāk tika ierosināts kriminālprocess. Dramatiskie notikumi valstī izraisīja plašu rezonansi, jo daudziem šajā gadījumā likās, ka Hāgas konvencija tiek tulkota pēc burta, neiedziļinoties problēmā pilnībā. Deputāti tajā laikā pat ieminējās, ka Hāgas konvenciju būtu nepieciešams mainīt. Tomēr Tieslietu ministrijas pārstāvis Agris Skudra saka, ka šādu procesu īstenot ir ļoti grūti, jo konvencija ir spēkā 89 valstīs un visām būtu jādod piekrišana izmaiņām.
„Tas nav vienas pašas Latvijas spēkos to darīt. Protams, tālāk var kaut ko rosināt, piemēram, Latvijas parlamenta deputāti varētu aicināt ministriju mainīt vai uzlabot kaut ko Latvijas nacionālajos tiesību aktos. Tas tiks arī darīts. Gan Ministru prezidenta pārbaudes komisijā, gan arī Saeimā toreiz izskanēja - kā novērst situāciju, ka mūsu tiesas lēmums, kas paredzēja atgriezt bērnu, tiek izpildīti tādā veidā, kā šajā konkrētajā gadījumā - tēvs vēlā vakarā stāvlaukumā paņem bērnu,” stāsta Skudra.
Mirjana Ādamsone tagad mitinās Austrālijā, un viņai ir tiesības noteiktās dienās un laikos tikties ar meitiņu. Sarunai ar Latvijas Radio viņa nepiekrita, jo spēkā ir tiesas lēmums, kas neļauj ar žurnālistiem runāt. Cik zināms no neoficiāliem avotiem, tad saskarsmes tiesības ar bērnu viņai ir asistenta klātbūtnē un sarunāties drīkst tikai angliski. Turklāt, bērna tēvs Mirjanai pieprasa maksāt uzturlīdzekļus bērnu audzināšanai. Sieviete esot nomainījusi tiesnesi un ir gatava sākt cīņu no jauna. Tieslietu ministrijas pārstāvis Skudra izceļ - pieaug to lietu skaits, kad bērnu prettiesiski aizved no Latvijas uz citu valsti, pārsvarā tās ir tieši mātes.
Ministrijas pārstāvis atzīmē: „2008. gadā mums bija tikai 11 šādu jaunu lietu, kad māte vai tēvs bērnu no Latvijas aizveda uz citu valsti. Jau 2011. gadā tās bija 36 jaunas lietas, un šogad viena mēneša ietvaros mums jau ir piecas jaunas lietas, kad bērns tiek aizvests no Latvijas uz ārvalstīm. Tas nozīmē, ka ārvalsts tiesa lemj, vai bērns no Latvijas ir atvests prettiesiski un vai ir jāatgriež atpakaļ.”
Skudra arī stāsta, ka pieaug arī to gadījumu skaits, kad tiesai jālemj par bērna nogādāšanu atpakaļ kādā no ārvalstīm. Pagājušajā gadā vien tas tika lemts par 15 bērniem, gadu pirms tam tie bija vien četri gadījumi. Galvenais padoms, ko Tieslietu ministrija sniedz visos šajos gadījumos - problēmas ar tiesas palīdzību jārisina tajā valstī, kurā bērns ir pastāvīgi dzīvojis.
