Ko ar to visu darīt? Skolotāja Jolanta Āboltiņa no Ropažiem ar sava vecvectēva Andreja un vectēva Harija arhīviem "Facebook" blogā "Harijs Liepiņš" savāca vairāk nekā 1000 sekotāju. To pamanīja izdevniecība "Jumava", kas Jolantu iedrošināja interesanto materiālu apkopot grāmatā "Lazdonietis Harijs. Laikmets viena cilvēka acīm".
Kad Latvijas Radio tiekas ar grāmatas autori, Jolantai Āboltiņai ir brīvdiena izaugsmes centrā "Kopīgi kopā", kur viņa, speciālā pedagoģe, vada ABA nodarbības mazuļiem ar autismu, māca arī bērnus ar disleksiju un lasīšanas traucējumiem. Tiekamies viņas ģimenes mājā Ropažos, mums asistē vienīgi melnais kaķis, orientālietis Džamals, un akitas šķirnes suns Izumi.
"Var jau būt, ka es kādā vietā sarakstu muļķības. Bet tie tomēr nebūs meli"
Jolanta atver svaigi iespiesto grāmatu "Lazdonietis Harijs", lasa sava vectēva rakstītās rindas: "Pareizi domājot, pēc mana prāta kārtīgi vesta dienasgrāmata nav jāredz nevienai personai. Un tā ir rūpīgi jāglabā vismaz tik ilgi, kamēr tur minētie fakti vairs nevar attiekties uz tagadni. Un mana pirmā doma ir tāda – rakstīt tikai faktus, un kamdēļ arī sevi krāpt? Nē, tas man nav vajadzīgs. No sākuma domāju rakstīt ar tinti, bet tas tomēr apgrūtina rakstīšanu, tādēļ tomēr labāk ar ķīmisko zīmuli. Var jau būt, ka es kādā vietā sarakstu muļķības. Bet tie tomēr nebūs meli, tikai patiesi fakti no manas dzīves – kā vienkāršiem piedzīvojumiem tā dvēseles."
Tas nav aktieris Harijs Liepiņš, bet vārda un uzvārda brālis – Lazdonas "Ceplinieku" saimnieka Andreja dēls Harijs Valdis Liepiņš, dzimis 1922. gada 5. jūlijā. Mazmeitas citēto dienasgrāmatas fragmentu viņš rakstījis 21 gada vecumā. Ap šo laiku tapusi arī melnbaltā fotogrāfija, kas redzama uz grāmatas vāka. Skaista ziemas diena, saules atspulgā iezīmējas koka siluets uz lauku mājas sienas, priekšplānā – stalts puisis baltā kreklā ar kaklasaiti, mati pāršķirti uz celiņu.
Uz slēpēm uzvalkā!
"Jā, tas ir pilnīgi jauns uzvalks, svaigs no šuvēja, viņš ir uzvilcis, un tēvs viņu ir nofotografējis. Un arī grāmatas pašās beigās ir viņš, Harijs, un tur var redzēt šo lielo atšķirību," stāsta Jolanta.
Viņš ir novecojis, "jā, ļoti ātri, jo dzīve ir bijusi diezgan skarba jaunam cilvēkam".
Fotogrāfijas, ar kurām Jolanta varēja bagātīgi ilustrēt grāmatu par vectēvu, ir talantīgas, profesionālas. Jo viņas vecvectēvs Andrejs, labi nostādītas zemnieku saimniecības īpašnieka jaunākais dēls, savukārt vēl pirms Pirmā pasaules kara esot mācījies pie slavenā Jāņa Rieksta Rīgā. Jau bija atradis telpas savam fotosalonam Liepājā, kur nonāca, dienot Latvijas armijā, un kur satika arī līgavu Līzi. Tomēr atgriezās Lazdonā.
"[Andreja tēvs] Mārtiņš rūpes par "Cepliniekiem" nodod savam jaunākajam dēlam, tas ģimenē paliek neizskaidrojams notikums," raksta Jolanta. "Mārtiņa vecākajam dēlam, kurš labprāt būtu pārņēmis saimniecību, visu mūžu ir jāiet no mājas uz māju, bet Andrejs, kurš sapņo par dzīvi Liepājā un vēlas nodoties fotogrāfijai, pārņem zemnieka mantojumu."
Un savukārt Andreja dēls Harijs, viņas vecaistēvs, pret paša gribu tiek ierauts Otrajā pasaules karā, turklāt paspēj cīnīties abās frontes pusēs. Kā tas varēja notikt? To mazmeita atstāj kā intrigai, aicinot pašiem izlasīt grāmatā.
Vectēvs visu mūžu katru dienu rakstīja
Viņa vectēvu Hariju, kurš no "Cepliniekiem" pārcēlās uz Ķegumu, atceras līdz savam 11 gadu vecumam.
"Viņš visu mūžu katru dienu rakstīja. Dienasgrāmatas ir saglabājušās no [vectēva] 13 gadu vecuma. Tās lasot, var just, kā mainījusies viņa valoda. Tur ir daudz vecvārdu, ko mēs mūsdienās vairs neizmantojam. Un arī kurzemnieku vārdi, kas Madonas apkārtnei nav raksturīgi, jo viņam mamma ir no Liepājas. Kādi vārdi? Piemēram, sluines – tās ir kājas. Vai barbāss – tas ir rabarbers," stāsta Jolanta.
Ķisens, ķēķis… Jolanta nosmej, ka tie jau pavisam ikdienišķi. Kad viņas meitai skolā bija jāmācās par vecvārdiem, viņa atnākusi mājās ar paziņojumu: "Mamma, tev tāda veca valoda". Jolanta saka, tas tādēļ, ka viņa bērnībā daudz laika pavadījusi pie vecvecākiem.
"Vecaistēvs rakstīja dienasgrāmatiņas. Jo ilgāk viņš rakstīja, jo dienasgrāmatiņas kļuva pavisam īsiņas. Astoņdesmitajos gados viņam bija tādi "kalendāriņi", kur viņš katru dienu ierakstīja vienu vai divus teikumiņus, kas īpašs tajā dienā ir noticis. Ja es biju klāt, tad man bija jāparakstās," atceras Jolanta.
Harijs Liepiņš nomira 1989. gadā, ģimenei atstājot rūpīgi glabātus pierakstus. Un arī sava tēva Andreja Liepiņa stikla plašu kolekciju.
Ģimene cauri padomju laikiem nosargāja retus uzņēmumus, stikla plates, ko Liepiņš seniors bija licis fotoaparātā, būdams savas rotas oficiāls fotogrāfs Latvijas armijā.
Tās "glabājās aizkrāsnē zem segām. Vecaistēvs pa laikam kādu izņēma. Tur jau nebija tikai Latvijas armijas bildes, bet arī ģimenes ikdienas dzīves bildes. Kad 80. gados sākās perestroika un tādi vaļīgāki laiki, tad vecaistēvs Harijs ņēma ārā fotostiklus jau ar Latvijas armiju. Aizmugurē pēc savas atmiņas bija pierakstījis vairākas lietas. Tikai tad, kad es aizgāju parādīt vēsturniekiem fotostiklu negatīvus, es sapratu, cik tas ir nozīmīgs materiāls. Kad tu ikdienā dzīvo un fotogrāfijas veļas no visiem plauktiem, tu domā – kas tur tāds īpašs? Piemēram, Kārļa Ulmaņa viesošanās Kokmuižā. Valmieras avīzē ir tikai ieraksts, bet nav fotogrāfijas. Tagad ir arī fotogrāfijas."
Un arī sava dēla Harija dienasgrāmatas, iespējams, pats to neapzinoties, Andrejs, kurš aizgāja mūžībā 1978. gadā, bija bagātīgi ilustrējis.
Kāda romantisma stīga gan bija pārtrūkusi. Pirmās brīvvalsts laikā Andrejs fotografēja savu lauku sētu, bet kolhoza ikdienu – nē.
Nedaudz šādu attēlu esot pašam Harijam, agronomam, kas darba gaitās devās no kolhoza uz kolhozu, ņemot līdzi "Ļubiteļ" aparātiņu, jo no tēva bija mantojis arī fotografēšanas hobiju.
Liela vērtība vēstures izpētē var būt vienkārša cilvēka vērojumiem par savu laiku
Likt kopā Andreja fotogrāfijas un Harija piezīmes sāka Jolanta.
"Iedziļinoties dienasgrāmatās, tās ikdienas fotogrāfijas, kuras bija fotografējis Andrejs, atradās i gads, pat datumu varēja pateikt. Tā lielā pievienotā vērtība bija, ka tad, kad es "Facebook"’ uztaisīju emuāru un sāku pamazām likt – tādu radu rakstu pētnieku ir daudz, atradās radi, Lazdonas "Ceplinieku" kaimiņi atrada savējos… Ja fotogrāfija sākumā bija bezpersoniska, pēc tam, kad tu zini, kas tas par cilvēku, dienasgrāmatiņās ir pieminēti tie cilvēki, tu saproti, ka viņi ir savstarpēji rosījušies. Fotogrāfija ir kā logs uz pagātni," stāsta Jolanta.
- Tev saslēdzās dienasgrāmatā rakstītais ar attēlu?
- Jā, un radās gandrīz vai tāda filma!
Mēs parasti lasām grāmatas par slaveniem cilvēkiem, kas devuši kādu ieguldījumu sabiedrībā, viņa saka, un tas ir svarīgi. Bet tikpat liela vērtība vēstures izpētē var izrādīties vienkārša cilvēka vērojumiem par savu laiku.
"Tā vēsture, lai mēs ieskatītos ikdienas skatupunktā, kā to saskata cilvēks parastais, no tā jau arī veidojas pasaules skatījums, kā pagātne izskatījās. Man liekas, katra cilvēka dzīve ir ļoti nozīmīga," uzskata Jolanta.
Jolantas Āboltiņas saliktais vectēva Harija un vecvectēva Andreja atmiņu kaleidoskops grāmatā apstājies 1948. gada pavasarī. Ir kolhozu dibināšanas laiks. Harijs – tajā pašā 41. gada uzvalkā – ielīdis ziedošā krūmā. Kalsns, žakete kļuvusi par lielu, acis domīgi skatās iesāņus. Varbūt mazmeita Jolanta lasītājiem nodos arī citas dienasgrāmatas lappuses, jo arī tās, kā viņš pats vēlējis, "vairs nevar attiekties uz tagadni"?
