Šķiet, ka dažu notikumu iniciatoru mērķis ir bijis pat panākt šādu attēlu izplatību pēc iespējas plašākā mērogā. No otras puses, līdzās vardarbību rādošajiem attēliem mēs mēdzam arī teikt, ka paši attēli ir uzbāzīgi, pat vardarbīgi, piemēram, kad izjūtam pret tiem nepatiku garajās, ar pieaugošu skaļumu demonstrētajās reklāmas pauzēs iecienītās televīzijas pārraides laikā. Īpaši to izjūtam intensīvu reklāmas kampaņu laikā. Tad mums teju uzbrūk kārtējā attēlu gūzma, liekot iesaukties: „Cik tad to var izturēt?!” Šajā kontekstā attēla un vardarbības sasaiste pievērš uzmanību un liek uzdot jautājumu – kāpēc vardarbība ir tik cieši savijusies ar attēlu?
Vardarbība un sistēma
Ieraugot vardarbību demonstrējošus attēlus, no vienas puses, mēs uzreiz mēdzam runāt par dažādiem ētikas kodeksiem un attēlu reģistriem, piemēram, no cikiem līdz cikiem, kādā vecumā attēli būtu skatāmi un kas būs tie, kas to izlems u.tml. Taču mēs nokļūstam arī savdabīgās jēdzieniskās un normatīvās lamatās, jo konstatējam, ka tūlītēju atbildi sniegt ir grūti – ka nav viennozīmīgas robežas starp labo un slikto vardarbību un tās atainojumu. Mēs vairs nesaprotam, kur būtu velkama demarkācijas līnija. Šķiet, zudis kāds atskaites punkts, koordinātu sistēma. No otras puses, aktualizējas arī jautājums,
vai gadījumā tā nav abu līdzīgā daba, kas liek vienam otru atrast un iznest mūsu acu priekšā: vardarbībai attēlu un attēlam – vardarbību?
Pirms pārejam pie tuvāka abu attiecību aplūkojuma, būtu jātiek daudzmaz skaidrībā, ko mēs vispār saprotam ar vardarbību, jo, kā nereti gadās ar mums tik pierastajiem jēdzieniem, to definīcijas var būt atšķirīgas, lai gan, pirms sākam par tām domāt, viss šķiet labākajā kārtībā un gana skaidrs. Atsaucoties uz mūsdienu franču filosofu Žanu-Liku Nansī (Jean-Luc Nancy), kurš risina attēla un vardarbības attiecības [1], vardarbību var definēt kā kāda dinamiskai vai enerģētiskais sistēmai sveša spēka lietošanu, kurš iejaucas šai sistēmā. Vēl kāds skaidrojums, ko savukārt sniedz Eliass Kaneti: „Dziļākajās un dzīvnieciskajās pakāpēs varu labāk dēvēt par vardarbību. Laupījums tiek satverts vardarbīgi, un vardarbīgi tas tiek grūsts rīklē. Ja vardarbība pieļauj noteiktu laiku, tā pārvēršas par varu.” [2]
Vardarbību mēdz iedalīt arī subjektīvajā un objektīvajā, turklāt var runāt arī par simbolisko, emocionālo, dievišķo u.tml. vardarbību. Piemēram, „subjektīvās” vardarbības gadījumā ir skaidri zināms, kurš ir vardarbības avots vai cēlonis, piemēram, Staļins, Hitlers, naidīga organizācija v.tml., savukārt „objektīvās” vardarbības gadījumā runa ir par sistēmisku vardarbību jeb par sagrāvi, kad konstatēt vardarbības avotu ir problemātiski, piemēram, globālā finanšu krīze, kas atceļ jebkādu atbildību par tās kaitējumu subjektīvās vardarbības nozīmē, bet liek uzdot jautājumu par sistēmas provocēto un atbalstīto vardarbību [3]. Vardarbība nebūt var nenozīmēt sitienus – tās radītās mokas, grautkāre un iznīcība var izpausties arī kā simboliska un emocionāla nežēlība, kuru, piemēram, var raksturot pat tik „nevardarbīgas” izpausmes kā ignorance, klusums un ieinteresētības trūkums par otru un apsēstība ar sevi, kā to darbā „Lolita” ar Humberta tēlu parāda Vladimirs Nabokovs [4]. (Narciss ir sava paša tēla jeb attēla pārņemts un raksturojams kā patoloģiskas mīlestības upuris, kurš nespēj mīlēt nedz citus, nedz arī sevi.)
Definīciju skaitu varētu turpināt, taču kopīgais parāda, ka vardarbība ir kāda sveša, dinamiska spēka ielaušanās sistēmā pretēji šīs sistēmas loģikai – tās esošās kārtības nojaukšana. Vara cenšas kārtību uzturēt un noturēt ar autoritātes un kontroles palīdzību, piemēram, caur noteiktām un specifiskām zināšanām, bailēm u.tml., esot ne tikai vertikāla, bet horizontāla un tīklveida dinamika, vien atkāpju un vājuma gadījumos pārvēršoties vardarbībā. Viennozīmīgi, ka vardarbība nerēķinās ar otru, ar otru visplašākajā nozīmē. Vardarbībai ir raksturīga jebkādas loģikas zudums, līdz ar to tā nerēķinās nedz ar pasauli, nedz sistēmu, kuru tā plosa un ārda.
Vardarbības ilustrācija – tas būtu kā ar āmuru dzīt skrūvi dēlī.
Vardarbība un patiesība
Kā norāda minētais franču domātājs Nansī, – viens no veidiem, kā atklāt attēla un vardarbības ciešo saikni, ir atskatīties uz vardarbības attiecībām ar patiesību, kas vienmēr tikusi augsti vērtēta. (Te lasītājam jāatgādina, ka ir vairākas patiesības koncepcijas: senākā ir korespondences koncepcija – teiktais vai domātais atbilst vai sakrīt ar reāli esošo; koherences – apgalvojums nav pretrunā ar citiem apgalvojumiem; konsensusa – teiktais ir patiess, jo par to ir vienošanās kā par patiesu; pragmatiskā – patiesais ir derīgais un noderīgais; deflācijas – patiesība ir lieks termins, tā vietā var lietot „atbilstība” u.tml.) Viena no atbildēm skan – Rietumeiropas domāšanas tradīcijā, kurai joprojām piederam un kuras vērtības cenšamies iesavināt, patiesība vienmēr nākusi kā zibensspēriens, kā spēks, kas salauzis iepriekšējo kārtību, kā gaisma, kas apžilbinot dara teju aklus – gan atklāsmju, gan dažādu zinātnisko revolūciju formā. Un šī kārtība vienmēr bijusi saistīta ar noteiktas sistēmas salaušanu. Proti, sistēmas, kas nav bijusi atvērta citādajam, tāpēc citādais par sevi varējis likt manīt, padarīt ieraugāmu tikai ar vardarbības palīdzību. (Arī sabiedrību socioloģijas teorijās nereti salīdzina ar sistēmu – slēgtu vai atvērtu. Līdzīgi var runāt arī par „slēgtu” un „atvērtu” cilvēku masu.)
Ja sabiedrību uzlūkojam kā slēgtu sistēmu, tad vienīgais veids, kā tajā iekļūt, ir - izmantojot spēku.
Tieši tas ir viens no terorisma skaidrojumiem – noslēgtā sistēmā nav citu veidu, kā iekļūt un dot par sevi zināt, kā tikai šo sistēmu brutāli spridzinot.
Mēs nereti sakām – „skaudri, bet patiesi”. It kā mums nebūtu citu variantu; it kā mūs būtu pārņēmis kaut kas neizbēgams un nepielūdzams. Tieši nepielūdzamības princips ir tas, kas saved vardarbību kopā ar patiesību. Vardarbības patiesība ir tikpat nepielūdzama kā patiesības vardarbība. Arī vardarbība balstās minētajā principā – tā neatkāpjas, līdz sistēma nav sagrauta. Turklāt vardarbību raksturo divdomība. Vardarbības patiesība vienmēr ir nosodāma, ierobežojama, taču – kā ir ar patiesības vardarbību? Ja tā nav vardarbība, tad kāpēc par patiesību jārunā kā par vardarbību? Piemēram, varoņu cīņa un viņu pretinieku nogalināšanas akti vai patiesība, kas, atmaskojot melus vai iznesot zinātniekiem gaismā atbildes, glābusi neskaitāmu cilvēku dzīvības. Tieši vardarbības divdomība apdraud atšķirības starp pārkāpumu un leģitīmu darbību, pretendējot atcelt arī atbildību par vardarbību.
Attēls un vardarbība
Balstoties vardarbības un patiesības attiecībās, ir viegli konstatēt attēla un vardarbības saiknes būtību. Vardarbība vienmēr sevi attēlo. Attēls te darbojas nevis tā mimētiskajā darbībā, proti, attēls kā realitātes kopija, bet tas pats sev piešķir vērtību – tas pretendē būt ne tikai vienkārši attēls jeb tradicionāli tam piešķirtās pasaules ēnas statusa nesējs, bet demonstrēt to, kas un kā ir. To uzskatāmi redzam dažāda veida propagandās.
Kad nepietiek tikai ar to, ko kāda autoritāte ir teikusi, bet tas tiek arī parādīts – attēls parāda, ka tas tik tiešām ir. Attēls it kā iznes realitāti mūsu pašu acu priekšā, pretēji pašai realitātei.
Franču sociologs Ž.Bodrijārs teiktu – attēls ar šo savu ambīciju pretendē pat aizstāt realitāti, padarot cilvēkus par tādiem, kas darbojas vien ar simulakriem.
Vardarbību nesošais vēlas, lai vardarbības akts būtu arī vienlaicīgi vardarbības demonstrējums. Tā it kā par katru cenu uzspiež cietējam, upurim savu zīmi, stigmu un rētu. „Par katru cenu” nozīmē, ka it kā par spīti visam vardarbība iet pāri mūsu priekšstatam par mēru. Tā pieprasa pārmērību upuru sāpju kliedzienos un mirušo skaita ziņā un mēmajā klusumā.
Ko nozīmē „demonstrēt”? Gan vardarbība, gan patiesība vēlas sevi parādīt – attēlot. Attēls neatstāj lietu ar sevi pašu; tas izliek lietu mūsu acu priekšā, pretendējot būt patiesāks par pašu lietu. Lieta, nonākusi attēla varā, kļūst minupulējama un inerta. Jo attēls de-monstrē, tas ir monstrozs, no briesmoņu kārtas – monstrozs nozīmē „monstrance”, kas nozīmē – kulta priekšmets, kurā ievieto hostiju. „Monstrum” savukārt nozīmē zīmi, kas brīdina no kādiem Dieva draudiem. Tāpēc eksistē zināms attēlu baismīgums, attēls ir pārdabisks, kas vēsturiski ir radījis vairākus ar attēlošanu saistītus aizliegumus. Vardarbība kā spēks, kas ielaužas, rod savu piepildījumu attēlā, jo arī attēls pretendē būt pārpasaulīgs – kaut kas vairāk, nekā pašas lietas un pasaule ap mums.
Tēlu robežas un brīvība
Attēls, bez tā materiālā atveidojuma, piemēram, fotogrāfijā, mums ir pazīstams kā tēls, kas nāk no mūsu iztēles dzīlēm. Iztēlei piemīt izzinoša funkcija - tā mūsu uztvērumus savieno tēlos un ļauj par tiem domāt jēdzienos. Tādējādi tēls ne tikai rodas mūsos, tas rada mūs pašus (mēs, piemēram, runājam par „paštēlu”) un pasauli.
Vai attēls maz ir iespējams bez vardarbības un vardarbība – bez attēla? Kā norāda Nansī, „iespējams, ka ikviens attēls robežojas ar vardarbību. Rietumeiropas mākslas darbu krātuves ir pārpilnas ar izlietu asiņu attēliem – vispirmām kārtām ar attēliem, kuros Dievs lej savas asinis, lai izpirktu cilvēku grēkus, un ar viņu mocekļu attēliem – un mūsdienās redzami body-art mākslinieki lejam savas asinis un sevi cietsirdīgi sakropļojam. Upura pasaules kārtībā izlietas asinis dzesē dievu slāpes vai sniedz veldzi to valstībai: asins koagulācija nostiprina pāreju pāri nāvei. Bet, līdzko šī pasaule ir sašķelta, līdzko upuris kļūst neiespējams, tā nežēlība nav nekas cits kā vardarbības galējība, kas noslēdzas pati savā koagulācijā un nenostiprina nekādu pāreju viņpus nāves, bet tikai vardarbību stulbumu, kas tic, ka acumirklī radījis sev priekšā, materiālā peļķē, nāvi.”[1]
Vai iespējamais risinājums būtu meklējams mākslā, kuras veids, kā tā sasniedz realitāti, ir atšķirīgs no vardarbības sitieniem?
Vardarbība grauj un sagrauj pati sevi. Tā parāda sevi nevis kā dziļumu, bet kā prastu un stulbu patiesību – kā sīkas ņirgas, ļaunu smiekliņu, atraugu vai bļaustīšanos, tā gūst baudu no savām izpausmēm.
Tā izbauda pati savu tēlu. Taču ar to tā arī atkāpjas pati savos ierakumos. Realitāte ir bezgalīga, ja vien to nesalauž ar vardarbību, ko nes tās tēls. Māksla pieskaras realitātei atšķirībā, piemēram, no zinātnes, kas izveido par pasauli noteiktu „pasaules ainu” un cenšas jau pirms mūsu pašu teiktā sniegt par pasauli „skaidru ainu”. Tad pasaule noslēdzas ainā, kurā nav vietas tam, kas ir ārpus tās, un saruna kļūst neiespējama, taču nepieciešama, lai sāktu iztaujāt mūsu uzskatu un aizspriedumu pamatus.
Taču arī iztēles tēls var saskarties ar ierobežojumu – ar apjausmu, ka mūsu iztēle nav visvarena. Te jāatceras vācu filosofs Imanuels Kants, kas norādījis uz kādām ēstetiskām jūtām – cildenumu [5], kas raisa mūsos morālo apziņu, proti, ka savā dvēseles darbībā esam brīvi no dabas mehāniskās cēloņu-seku ķēdes. Un tas var notikt divos gadījumos – kad apjaušam kaut ko milzīgu izmēra ziņā, piemēram, bezgalīgu visumu, vai arī sastopamies ar kaut ko ļoti draudīgu, piemēram, vētrā bangojošu okeānu vai, runājot daudz mūsdienīgāk, - zemestrīces radītiem postošajiem cunami viļņiem. Abi šie gadījumi ir un vien paliek mūsu pašu kā cilvēku dvēseles stāvokļi – mēs tos uztveram, bet arī apjaušam savas iztēles ierobežotību aptvert neaptveramo bezgalību vai aptveram, ka daba, būdama draudīga, ir varena, taču ārēja mums. Apziņa, ka nepiederam vien pie dabas, atgādina mums mūsu morālo statusu – brīvību un cieņu, taču mūsu iztēle, kas nav tikai reproduktīva atmiņas tēlus atsaucoša, bet arī produktīva – gan tēlus ģenerējoša, gan uztveri organizējoša, – piedzīvo lūzumu.
Vardarbība un dzīve
Šodien mēs dzīvojam pasaulē, kurā visi attālumi laikā un telpā sarūk [6]. Tur, uz kurieni cilvēki agrāk gāja dienām un mēnešiem ilgi, tagad ar lidmašīnu nokļūst dažu stundu laikā. To, par ko agrāk cilvēks guva zināšanas gadiem, ja vispār izdevās iegūt, caur masu saziņas līdzekļiem viņš uzzina uzreiz. Taču steidzīga visu attālumu likvidēšana nav nesusi līdzi tuvumu, jo tuvums nav mērāms attāluma mērā. Tas, kas, pateicoties attēliem televīzijas pārraidē, skaņai radio vai telefonā, pienāk mums pavisam tuvu, var palikt tāls. Un otrādi, tas, kas atrodas neiedomājami tālu, var mums būt tuvs.
Šķiet, distances ir saplūdušas vienveidīgā beztālumā.
Šis bezattālums, kuru lielā mērā sekmējusi ne tik daudz tehnoloģiju attīstība, cik mūsu spēja netikt galā ar tām, ir novedusi pie tuvuma trūkuma, pie bezattāluma kundzības, kas savā nejūtīgumā un stingumā izlaužas kā bezjēdzīgas nāves un to attainojumi. Trūkstot tuvumam, dzīve un pasaule ap mums paliek nenotikusi, sastingusi ieslodzīta tēlos. Tā arī var palikt nenotikusi satikšanās ar laikabiedriem, ar kuriem dalīts dzīves laiks, ja vien dzīvi neatstājam laika lineārā paātrinājuma varā. Tāpat kā neatstājam dzīvi savā traģiskumā un ekstātiskumā tehnikas varā.
Taču ir mierinājums – saskaņā ar pētnieku Stīvena Pinkera teikto, mēs dzīvojam visu laiku mierīgākajā laikā [7]. Te noteikti der atcerēties jau reiz Kanta ironiski piesaukto, ka uzrakstu “Mūžīgu mieru” raksta vien uz kapakmeņiem. Taču diez vai tomēr būtu jāpieturas pie moto „vēlies mieru – gatavojies karam”, ja vien ar „karu” šeit nesaprotam nevis vardarbīgu grautkāri, kas mēdzot pat sakņoties instinktos, bet gan piepūli dzīvot un no tās izrietošo atbildību par savu dzīvi.
Vēres:
[1] Nansī, Ž.-L. Attēls un vardarbība. Kentaurs XXI, Nr.41, 2006.gada decembris, 63.-74.lpp. [2] Kaneti, E. Masa un vara. Rīga: Jumava, 1999, 239.lpp. [3] Žižek, S. Violence. New York: Picador, 2008, pp. 1.-39., kā arī var skatīties šeit:
[4] Rortijs, R. Nejaušība, ironija, solidaritāte. Rīga: Pētergailis, 1999, 165.-194.lpp. [5] Kants, I. Spriestspējas kritika. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 70.-87.lpp. [6] Heidegers, M. Lieta. Kentarus XXI, Nr.14, 1997.gada decembris, 101.-113.lpp. [7] Vairāk par to var skatīt šeit: A History of Violence: Steven Pinker at TEDxNewEngland:
