Ārpus ētera / Esejas
Sīrijas dienasgrāmata: «Vīnogas»

Pēdējais rīts Alepo šķiet neticams. Jūtos tā, it kā dažās dienās būtu nodzīvotas piecas dzīves. Tik pilns un iespaidiem bagāts ir bijis šis laiks. Mani ceļa biedri, UNESCO Pasaules mantojuma pieminekļu eksperti, turpinās darbu sagrautajās Alepo pilsētas teritorijās, ar īpašu tehniku skenējot unikālās ēkas, lai pēc tam varētu noteikt, kā tās var glābt.

Sīrijas dienasgrāmata: «Kāzas»

Alepo mostas agri. Un kā jau Tuvo Austrumu pilsēta – arī skaļi. Mana viesnīca atrodas rajonā, ko ieskauj nelielas amatnieku darbnīcas un sīkveikali. Ielas ap to ir šauras, tādēļ satiksme nav liela, vien pa reizei, skaļi pīpinot, garām patraucas kāds noputējis, dzeltens taksometrs.

Sīrijas dienasgrāmata: Alepo pērkons

Pa koka kāpnēm raušos augšā uz jumta. Lejā paliek viesnīcu pagalms pie senā Alepo tirgus. Gadsimtiem tirgotāji, kuri bija nākuši tālus ceļus, te varēja atpūtināt zirgus un kamieļus un pārlaist nakti. Laukums ir tukšs, nojumes ir slēgtas, izrakstītie balkoni un arkas virs tām sašķiebušās un nodrupušas.

Sīrijas dienasgrāmata: «Ceļš uz Alepo»

Mēs kopā ar arhitektu un kultūras pieminekļu pētnieku grupu, kuri strādās Alepo, un vietējo gidu gatavojamies izbraukt no rīta. No Damaskas līdz Alepo ir vismaz sešu stundu brauciens. Un ne tāpēc, ka ceļi būtu slikti, kā vēlāk pārliecināšos, tie Sīrijā ir itin labi, vietām pat svaigi asfaltēti, bet tādēļ, ka pirms kara varēja braukt taisnāk.

Sīrijas dienasgrāmata: «Damaskas pērkons»

Desmit no rīta. Libānas galvaspilsēta Beirūta ir tveicīga un skaļa. Te ir punkts, kur apstājas lidmašīnas tiem, kuri grib nokļūt Sīrijā. Tālāk var doties tikai pa zemes ceļiem. Lidosta Damaskā jau vairākus gadus ir slēgta. Iepriekšējā vakarā atlidoju no Briseles, cauri Stambulai, Turcijai. Naksnīgajā lidostā Beirūtā mani sagaidīja sens draugs Ghassans, kurš, milzīgs un spēcīgs kā Dieva ciedrs norūpējušos vaigu slējās pāri sagaidītāju juceklīgajai birzij.

Māris Zanders: Atļaut nedrīkst aizliegt*

Vai pastāv nepieciešamība nošķirt pieļaujamu un ierobežojamu izteikšanās brīvību? Tālākās pārdomas rosināja divi notikumi. Pirmkārt, tā saucamo viltus ziņu tēmai veltīta vieslekcija Latvijas Universitātes ciklā “Pasaules līderu lasījumi”. Otrkārt, jauna, pret tā saucamo naida runu internetā vērsta likumdošana Vācijā, kas stājās spēkā 1.oktobrī.

Ina Strazdiņa: «Vai negribi biļeti uz koncertu? Es baidos iet.»

Šie ir laiki, kad ļoti normālas un ikdienišķas situācijas var kļūt par dziļu pārdomu objektu – „doties vai nedoties, apmeklēt vai neapmeklēt”. Runa ir par koncertiem, plašiem pasākumiem, kuros ir daudz cilvēku un kuri vairs daudzviet Eiropā nešķiet droši.

Māris Zanders: «Slavenību» un «ekspertu» laiks

Jo juceklīgāka ir pasaule mums apkārt, jo biežāk dzirdama nožēla, ka sabiedrībā pietrūkst autoritāšu, kuru viedoklim varētu uzticēties. Jo īpaši vidējā un vecākā paaudzē Latvijā ir viegla nostaļģija par valstiskuma atgūšanas sākumperiodu, kad gan bijušas personības, kuru teiktajam bija svars.

Māris Zanders: Mežu veido ne tikai priedes un egles

Valsts svētkos vai – kā šogad iegadījies – arī tuvojoties valsts simtgadei, publiskajā telpā tiek pieminēti cilvēki, kuriem ir nopelni. Valsts izveidē, attīstībā, kultūrā utt. Un tas, protams, ir pareizi.

Ina Strazdiņa: Klusums, kam vienmēr būs ko teikt

"Atskaņot klusumu? Cik neparasti! Klusums radio noteikti vispirms šķitīs kā kļūda, kā kaut kas, kam nevajadzētu būt un notikt," tā domāju, un tādas allaž bija pirmās reakcijas sarunās par to, kā uzaicināt un izaicināt klusumu tur, kur tas varētu šķist neiederīgs vai dīvains.

Mācītājs Indulis Paičs: Klusums ir sakārtojošs, dziedinošs

''Priekš manis klusums ir ļoti sakārtojoša, ļoti dziedinoša pieredze, kas iedod dzidru redzējumu uz lietām un skaidrību, ko, es domāju, īstenībā ne ar kādām citām metodēm nevar panākt,'' atzīst Rīgas Lutera draudzes mācītājs, kristīgās meditācijas skolotājs Indulis Paičs.

Anestezioloģe Gunta Ramane: Klusums var būt sprādzienbīstams

Gunta Ramane ir anestezioloģe Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Es satieku Guntu vēlā pēcpusdienā, kad viņa ir beigusi dienas darbu un mediķu istabā, apsēdusies uz neliela dīvāna pie zema galdiņa, iedzer tasi ļoti stipras, melnas kafijas.

Vestards Šimkus: Klusumā ar sevi cilvēks sastop pats sevi

Šķiet, ka par klusumu, kas apvij pianista dzīvi, varētu runāt daudz – tas ir  skatītāju zālē, tas ir klusums starp katru noti. Pianists Vestards Šimkus saka - vienatnē un klusumā ar sevi cilvēks sastop pats sevi, un tieši klusums skatītāju zālē savulaik pamudināja viņu izvēlēties kļūt par koncertpianistu.

Ina Strazdiņa: Dzirdēt asinis savā ķermenī

Franks Patins ir ledus pētnieks, ceļotājs, ģeogrāfs, pasniedzējs, kurš deviņas reizes bijis Antarktīdā. Es viņu satiku pavisam neierastā vietā. Uz teātra skatuves Briselē. Franks runāja par savu pētnieka pieredzi pirms izrādes par Antarktīdu. Viņš ir sprigans, kā man šķiet, ziemeļu vēju aprautu, mazliet raupju seju un ar to skatienu, ar ko apveltīti tie pasaules apceļotāji, kuri ir redzējuši tālāk par horizontu.

Māris Zanders: Patriotisms ir zinātkārs, nevis provinciāls

Tuvojas valsts simtgade, un vienlaicīgi jau izskan brīdinājumi, ka šo periodu Latvijai nedraudzīgas ārvalstis var izmantot, lai sētu apjukumu Latvijas sabiedrībā – piemēram, apšaubot kādus vēsturiskus notikumus vai izsmejot kādas mums nozīmīgas personības.

Māris Zanders: «Baltais plankums» pašā deguna priekšā

Kad mēs pukojamies par dažādām nebūšanām Latvijā, kā iemesli tām tiek minēta korumpētā, aprobežotā pašmāju elite, Krievija, Brisele un kas tik vēl ne. Negribu apstrīdēt šādus vērtējumus, tomēr, manuprāt, ir vēl viens cēlonis – tas, ka mēs nu jau 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas neesam izrunājuši kādu ļoti svarīgu tēmu. Proti, kāpēc tik daudzi no Latvijas cilvēkiem aktīvi veidoja karjeru un baudīja no tās izrietošos labumus padomju okupācijas gados.

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Tu vari palīdzēt

Pirms pieciem gadiem man diagnosticēja ļaundabīgu audzēju. Šodien par šo faktu liecina vien rētas, daži lieki kilogrami un sliktas atmiņas. Ja kādam smaga saslimšana ir traģēdija un dzīves beigas, man tā nāca kā atspēriena un atskaites punkts. Kā robežšķirtne. Tā bez ceremonijām sašķērēja dzīvi divās daļās - pirms un pēc. Vai ir iespējama skaista, pilnvērtīga dzīve pēc smagām slimībām? Uzdrošinos apgalvot, ka jā. Ja atrodas iedvesmas, cerības un mīlestības avots. Jo cilvēki visbiežāk slimo vien tad, kad šī veldzējuma trūkst…Šis laiks ir piedzīvots ar brīnišķīgām atklāsmēm un arī secinājumiem. Ar dažiem šobrīd dalos.