14. septembrī musulmaņu pasaulē noslēdzās ikgadējais svētceļojums uz Meku, ko arābu valodā apzīmē ar terminu „Hajj”. Saskaņā ar Korānu ikvienam islāma ticības pārstāvim ir pienākums kaut reizi mūžā doties svētceļojumā uz šo mūsdienu Saūda Arābijas teritorijā esošo pilsētu, ja vien to atļauj tā fiziskais un materiālais stāvoklis. Tomēr šogad musulmaņu vienotības pasākumu aptumšoja agresīvā vārdu apmaiņa starp Irānu un Saūda Arābiju sakarā ar 2015. gada svētceļojuma laikā notikušo traģēdiju, kuras rezultātā līdz nāvei tika sabradāti 769 cilvēki, no kuriem 464 bija Irānas pilsoņi (lai gan daudzi avoti uzskata, ka šis skaits ir bijis daudz lielāks).
Teherāna apgalvo, ka Saūda Arābijas varas iestādes nav spējīgas nodrošināt svētceļnieku drošību un tāpēc šogad liedza saviem pilsoņiem dalību. Pie tam, 5. septembrī Irānas augstākais līderis Ali Hamenei publiski apšaubīja Rijādas spēju organizēt šo islāma ticīgajiem tik ļoti svarīgo pasākumu uz ko Saūda Arābijas lielmuftijs atbildēja ar kritiku, paziņojot, ka irāņi nav musulmaņi, bet gan magu bērni. Tas izraisīja vēl asāku pretreakciju no Irānā valdošā reliģiskā režīma puses, kurš apgalvoja, ka Saūda Arābijas karaliskā ģimene nav pelnījusi valdīt pār islāma svētajām pilsētām – Meku un Medīnu un aicināja musulmaņu pasauli apvienoties un sodīt Saūda Arābiju par tās noziegumiem.
Lai gan var šķist, ka šim abu valstu konfliktam ir vairāk divpusēji reliģisks raksturs, tomēr to būtu nepieciešams aplūkot Tuvo Austrumu reģionālās politikas kontekstā. Gan Irāna, gan Saūda Arābija šajā reģionā cīnās par ietekmi un redz viena otru kā sāncensi un draudu valsts iekšējai un ārējai drošībai. Šī ir konfrontācija, kuras saknes ir meklējamas jau 20.gs. Tuvo Austrumu politikā, taču tā ir kļuvusi īpaši spēcīga 21. gadsimta pirmajā pusē un pēc Arābu pavasara protestu sākuma.
Irānas ietekmes pieaugums, Saūda Arābijas pretreakcija un Arābu pavasaris
Irānas un Saūda Arābijas attiecības ir bijušas naidīgas jau kopš 1979. gada revolūcijas, kuras rezultātā tika gāzts prorietumnieciskais šahs (valdnieks) Mohammads Rezā Pehlevī un tika izveidots garīdznieciskais režīms Ajatollas Ruholla Homeinī vadībā. Pie varas nākusī politiskā elite aktīvi kritizēja Saūda Arābijas režīma būtību un tā ciešo saikni ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Tāpat jaunizveidotais režīms neslēpa savu vēlmi eksportēt islāma revolūciju uz citām Tuvo Austrumu teritorijām, kas radīja tiešus draudus karaļnama pastāvēšanai.
Tomēr īpašs saspringums Irānas – Saūda Arābijas attiecībās ir bijis novērojams kopš ASV un tās sabiedroto iebrukuma Irākā 2003. gadā. Minētais notikums un tam sekojošā okupācija būtiski izmainīja spēka līdzsvaru reģionā, jo amerikāņu novājinātā Irāka vairs nespēja pildīt savu tradicionālo funkciju un kalpot par atsvaru Irānas ietekmei. Ajatollas režīms ātri šo situāciju izmantoja, lai izveidotu saikni ar jaunizveidoto Irākas valdību un panāktu, lai pie varas nonāk tam draudzīgi politiski spēki.
Ietekmes pār Irāku iegūšana šķietami ļāva Irānai izveidot teritoriālu ķēdi starp tās atbalstīto Bašara al Asada režīmu Sīrijā un Libānā ietekmīgajiem „Hezbollah” kaujiniekiem. Minētā situācija būtiski satrauca Saūda Arābiju, kura redzēja Teherānas reģionālās varas pieaugumu kā draudu sava režīma stabilitātei un bija ieinteresēta tā mazināšanā.
Šāda iespēja parādījās līdz ar Arābu pavasara protestu sākumu 2011. gadā un pilsoņu karu Sīrijā 2012. gadā. Saūda Arābija bija viena no pirmajām valstīm, kura nolēma atbalstīt kaujiniekus, kuri cīnās pret Bašara al Asada režīmu un pašlaik tā kopā ar Kataru (sakarā ar dažiem avotiem arī Turciju) ir galvenie aizbildņi „Jaysh al-Fateh” (Iekarojumu armija) militārajai koalīcijai, kurā ietilpst arī bēdīgi slavenais „Jabhat Fateh al-Sham” – grupējums, kurš vēl pirms dažiem mēnešiem bija pazīstams ar nosaukumu „Jabhat al-Nusra” un bija daļa no starptautiskās teroristiskās organizācijas „Al-Qaeda”.
Tomēr Saūda Arābija nebija vienīgā, kura saredzēja iespējas Arābu pavasara radītās nestabilitātes kontekstā. 2012. gadā krītot Jemenas valdībai, valstī savu ietekmi ievērojami palielināja huti nemiernieki, kuri 2015. gadā pārņēma varu lielā daļā valsts rietumu teritoriju. Pastāv uzskats, ka starp huti kaujiniekiem un Irānu pastāv spēcīgas sadarbības saites un Teherānā valdošais režīms ir piegādājis tiem bruņojumu. Līdz ar to, huti cīnītāju nākšana pie varas Jemenā, visticamāk, izveidotu Irānai daudz labvēlīgāku režīmu – situācija ko Saūda Arābija negrib pieļaut. Šī iemesla dēļ, Rijāda kopš 2015. gada marta ir pret nemierniekiem sākusi militāras operācijas.
Līdzīgu Saūda Arābijas reakciju piedzīvoja arī Bahreina, kurā 2011. gada protesti pret valdnieku Šeihu Hamadu radīja bažas par iespējamu marginalizēto šiītu nākšanu pie varas šajā Persijas līča valstī un to nonākšanu Irānas ietekmes sfērā. Rijādas vadītā militārā intervence ātri apspieda nemierus un palīdzēja konsolidēt Hamada varu. Visbeidzot, Mohameda Morsī un Musulmaņu brālības uzvara Ēģiptes vēlēšanās 2012. gadā no vairāku Irānas politiķu puses tika redzēta kā iespēja padarīt šo valsti draudzīgāku valdošajam režīmam. Tas bija viens no iemesliem kapēc Saūda Arābija bija viena no pirmajām Tuvo Austrumu spēlētājām, kura sāka atbalstīt ģenerāli Abdelfatahu al Sisi pēc 2013. gada apvērsuma.
Ņemot vērā Irānas un Saūda Arābijas pastāvīgo vēlmi mazināt viena otras ietekmi un panākt, lai Tuvo Austrumu valstīs pie varas atrastos tām draudzīgi spēki, neseno agresīvo retoriku „Hajj” ietvaros ir iespējams redzēt kā vēl vienu instrumentu politisku mērķu sasniegšanai. Šajā gadījumā uz spēles ir likta abu režīmu reliģiskā popularitāte islāma ticīgo acīs, kas ir ļoti svarīga Tuvo Austrumu konservatīvajās sabiedrībās.
Irānas–Saūda Arābijas konfrontācijas ietekme Eiropā un Latvijā
Lai gan var šķist, ka Rijādas un Teherānas politiskā sāncensība tiešā veidā neietekmē Eiropas Savienību un Latviju, tomēr „Hajj” ietvaros izteiktajai retorikai būtu jāpievērš uzmanība. Jāņem vērā, ka Irāna un Saūda Arābija vēl arvien ir vieni no ietekmīgākajiem reģionālajiem spēlētājiem Sīrijas konfliktā un no to darbībām ir atkarīga tā tālāka attīstība. Lai būtu iespējams jebkad nonākt pie konflikta noregulējuma, ir nepieciešams atrast risinājumu, kurš apmierinātu abu valstu intereses. Pretējā gadījumā panākt mieru Sīrijā būs ļoti problemātiski. Šis apstāklis ir jāņem vērā arī nesen panāktā ASV un Krievijas pamiera kontekstā, jo Rijāda un Teherāna var izvēlēties nesekot lielvaru noteiktajai politiskajai trajektorijai vai arī izrādīt būtisku pretestību to izdarītajam spiedienam.
Līdz ar to, abas valstis var ietekmēt divas galvenās problēmas, kuru saknes ir meklējamas Sīrijas konfliktā un ar kurām saskaras Eiropas Savienība un arī Latvija – bēgļu plūsmas un terorisma draudi. Kamēr Sīrijā pastāvēs iekšēja nestabilitāte, minētās problēmas atrisināt nebūs viegli un tās turpinās saistīt Eiropas Savienības valstu lēmumu pieņēmēju uzmanību. Nepieciešams arī pieminēt, ka ieilgušais konflikts Jemenā ir radījis labvēlīgu augsni „Al-Qaeda” atzara Arābijas pussalā izaugsmei, kurš nākotnē var veikt līdzīgus uzbrukumus bēdīgi slavenajai teroristiskajai organizācijai „Daesh”.
Diemžēl pagaidām abu valstu attiecībās ir grūtības saskatīt atsiluma pazīmes un tās šķiet gatavas turpināt savu cīņu par reģionālo ietekmi. Šī gada „Hajj” ietvaros notikusī asā vārdu apmaiņa, visticamāk, kļūs par vēl vienu posmu Irānas un Saūda Arābijas konfrontējošajā vēsturē. Eiropas Savienība var tikai mēģināt mazināt no šīs sadursmes izrietošās negatīvās sekas.
