Par pludmales volejbolu jau laikam katrs līdzjutējs ir izteicis savu viedokli, un nepretendēšu vēl uz kādu atklājumu. Sāpe pašiem sportistiem un visiem līdzjutējiem. Tas, ka sadarbība buksēja, bija redzams jau pirmajās spēlēs. Arvien vairāk runu arī par iespējamo dueta izjukšanu, taču pagaidām tikai baumu līmenī. Izstāšanās jau pēc grupu turnīra nav traģēdija, bet sportiska neveiksme gan, kas noteikti mazinās mūsu līdzjutēju interesi par atlikušo turnīru kopumā.
Sporta spēlēs (teniss un pludmales volejbols) mūsu sportistiem savu pārstāvju Rio olimpiskajā turnīrā vairs nav.
Daudziem atliek vien just līdzi kaimiņiem lietuviešiem basketbolā. Tik svarīgajā spēlē pret Argentīnu naktī uz piektdienu lietuviešiem uzvara, un ir liela varbūtība, ka tā ļaus vēlāk ieņemt pirmo vietu apakšgrupā un izvairīties no spēles ar ASV līdz pat iespējamam finālam. Lietuvieši savu uzvarētāju raksturu nav zaudējuši pat mačos ar citām varenām lielvalstīm, Argentīnai turklāt šoreiz bija daudz varenāks atbalsts tribīnēs.
Piektdien sākas vieglatlētika, un cerības uz medaļām ir vairākiem Latvijas sportistiem, taču tikpat labas un vēl labākas tās ir vairākiem citiem konkurentiem. Jau piektdien sacensību pirmo daļu aizvadīs mūsu daudzcīņniece Laura Ikauniece -Admidiņa. Skatītāji LTV 7 gan to nevarēs redzēt, jo LTV nav tiesību rādīt vieglatlētikas sacensības un tur arī filmēt mūsu sportistus. Par to jau tagad Latvijā daudzi runā, bet tāda ir patiesā situācija, ko diktē tiesību turētāju naudas kāre un maciņa biezums dažādām citām ārvalstu kompānijām.
Ja agrāk tiesības Eiropai olimpiskajām spēlēm iegādājās Eiropas raidorganizāciju savienība EBU un pēc tam par attiecīgu samaksu tās pārdeva saviem biedriem, tad tagad jau pēdējo spēļu tiesības tiek pārdotas atklātā tirgū.
Ekskluzīvākas tiesības (ar vienu prioritāro sporta veidu) nopērk Rietumu kapitāla kompānijas, jo mazo valstu sabiedriskās TV tādu naudu samaksāt nespēj. Īsumā – LTV piedāvātā summa bija pietiekami augsta un adekvāta, taču dzīvē pārtrumpot bagātākas TV apvienības tomēr neizdevās.
Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) akceptē šādu pārdošanu, kaut rezultātā samazinās spēļu translācijas publiskajā apraidē. Tas ir pretrunā ar olimpisko principu, tomēr atnes lielāku naudu rīkotājiem (ne rīkotājvalstij, bet SOK un tās angažētiem tiesību pārdevējiem, šoreiz kompānijai “Sport5”) . Var jau lamāt sabiedriskās televīzijas (ne tikai Latvijā vien), bet jāsaprot lietas būtība –
olimpiskās spēles jau sen nav tādas, kādas pirms gadiem 20 un senāk. Visa pamatā ir nauda, peļņa un publicitāte.
Varbūt jaunais SOK prezidents Tomass Bahs ir demokrātiskāks par iepriekšējo prezidentu Žaku Rogi, bet arī viņš sistēmu nav mainījis.
Ja jūs apmeklētu olimpiskās spēles klātienē, tad redzētu, kāda ievērība tiek parādīta augstām olimpiskās komitejas, starptautisko federāciju, nacionālo olimpisko komiteju amatpersonām. Nesmukums mūsu peldēšanā to tikai apstiprina. Spēles ir jāuztver kā šovs, izrāde un spraigas sacensības, taču dažkārt pirmajā plānā jau ir citas vērtības, kaut publiski tiek runāts pilnīgi pretējais.
Starp citu, nupat SOK izteikusi brīdinājumu trim 2024.gada kandidātpilsētām – Romai, Parīzei un Budapeštai, ka tās aicinot uz savām olimpiskajām mājām žurnālistus, līdz ar to šāda rīcība varētu ietekmēt izvēli. Kas tam noticēja? Vai varbūt domājat, ka kāds žurnālists spēj ietekmēt SOK izvēli spēļu rīkošanā, ja tā šādu godu uzticējusi savulaik Atlantai, vēlāk Sočiem? - un arī Rio daļēji var pieskaitīt šai kategorijai.
Kad ir neveiksmes arēnās, skats uz spēlēm drūmāks un arī kritika lielāka. Beigās par ko pozitīvāku, kas patiesībā atstāja lielu iespaidu ceturtdien.
Mazā Klusā okeāna salu valsts Fidži ar saviem nepilniem 900 tūkstošiem iedzīvotāju tikusi pie savām pirmajām medaļām olimpisko spēļu vēsturē un tas vēl komandu sporta veidā – regbijā-7.
Fidžieši bija favorīti, un šo savu statusu arī apliecināja, parādot no spēles uz spēli vēl labāku sniegumu. Viņu līdzjutēju tribīnēs nebija tik daudz kā pretiniekiem, taču tie bija emocionāli un skaļi - regbijs valstī ir kā reliģija un dzīvesveids.
Izlases angļu treneris pastāstīja, ka jau pēc pirmās uzvaras Pasaules kausā ceļojums no lidostas līdz Suvas centram ildzis deviņas stundas, un viņam pat bail iedomāties, kas notiks tagad. Visā valstī nacionālie svētki, emocijās varbūt to varētu salīdzināt ar utopisko Latvijas hokeja izlases olimpisko čempionu titulu un arī tad ne visos iedzīvotāju slāņos.
Fidži regbiju spēlē ik uz soļa, un tur stundas braucienā ar auto jūs varat redzēt 50 vietas, kur bērni un pieaugušie spēlē regbiju, gan ne īstajos laukumus, bet vienkārši tāpat uz ielas un pagalmos, to arī pavēstījis izlases treneris. Prieks par uzvaru, emocijas tribīnēs un laukumā, kopējā dziesma pēc triumfa un pēc tam katra lūgšanās vārdi. Tās tik tiešām bija emocijas, ko tik ātri neaizmirsīs, un šis mirklis pierāda, ka nekas sportā nav neiespējams – arī mazie var sasniegt daudz.
Gaidīsim cerīgākas pēdējās desmit spēļu dienas arī Latvijai. Vēl jau cīkstēsies Anastasija Grigorjeva, sāksies vieglatlētika, būs Artūrs Plēsnieks svarcelšanā, modernā pieccīņa, pašā izskaņā arī mūsu galvenais cerību veids BMX riteņbraukšana.
