Maiks Koljers: Kā atrisināt «Rigvir» jautājumu

Ir neiedomājami, ka profesionāls mediķis - vai pat profesionāls biznesmenis – tīši iesmērētu viltus zāles vēža slimniekam.

Diskusija par Latvijā izstrādātā pretmelanomas viroterapijas medikamenta “Rigvir” parakstīšanu ir vērtējama pozitīvi. Čuksti un baumas par ārstēšanas iedarbīgumu, par dažu iesaistīto personu raksturu un par vērā ņemamajām izmaksām valstij, iekļaujot “Rigvir” kompensējamo medikamentu sarakstā, ir turpinājušās ilgu laiku. Šī ir iespēja no tā visa atbrīvoties un atrisināt šo jautājumu. Patiešām, to nedarot, viss kļūs desmit reizes sliktāk.

Diskusija iepriekš ir pilnībā atspoguļota ziņās, taču tās būtība ir šāda: “Rigvir” aizstāvji (jo īpaši cieši saistītais Starptautiskais viroterapijas centrs Rīgā) teic, ka tas ir ļoti efektīvs līdzeklis ne tikai melanomas (tās ārstēšanai “Rigvir” tika licencēts 2004.gadā), bet arī daudzu citu vēža veidu ārstēšanai. Viņi balstās uz pētījumiem, kas veikti pirms licencēšanas, kā arī uz anekdotiskajiem pierādījumiem to atbalstam, reizēm dodot mājienus, ka ir arī citi slepeni komerciāli jutīgi pierādījumi (uz ko nesen norādīja Veselības ministrija un ko zemāk esošajā tvītā apstiprinājusi Valsts zāļu aģentūra).

 


 

“Rigvir” īpašnieki teic, ka viņi negrib, lai medikamentu, kuru viņi paši izstrādājuši, norītu starptautiskās farmācijas kompānijas, bet vēlas paši pārraudzīt sava intelektuālā un farmacetiskā īpašuma medicīnisko un komerciālo izmantošanu. Tādas tiesības viņiem ir.

Oponenti norāda, ka “Rigvir” ir apstiprināts melanomas ārstēšanai tikai uz klīnisko pētījumu pamata, kas, iespējams, neatbilst mūsdienu standartiem, un ka nav klīnisku pierādījumu “Rigvir” efektivitātei cīņā pret citiem vēža veidiem. Daži iet vēl tālāk un teic, ka visa šī lieta nav nekas daudz vairāk par krāpšanu, kurā izmisušajiem slimniekiem, kas baidās par savu dzīvību, tiek piedāvāta pūšļošana.

Šo nostāju reprezentatīvs paraugs ir redzams “Twitter” sarunā starp ASV onkologu Deividu Gorski un “Rigvir” pārstāvi Kārli Urbānu (uzklikšķinot uz pirmā tvīta, būtu jāatveras visai sarunai).

 


 

Šīs ir pamatpozīcijas. Ir arī citas periferālas apsūdzības, ko abas puses raida viena otras virzienā - par potenciālu interešu konfliktu, neētisku reklāmu un vēl citas, taču es tās nevēlētos apspriest, bet gan gribētu koncentrēties uz to, kā atrisināt “Rigvir” jautājumu reizi par visām reizēm.

Galvenais jautājums nepārprotami ir šāds – vai “Rigvir” ir efektīvs, un, ja ir, tad pret kādiem vēža veidiem?

Atbildēt uz šo jautājumu īstenībā ir diezgan vienkārši, lai gan dārgi, un atbilde sastāv no diviem vārdiem: klīniskie izmēģinājumi.

“Rigvir” holdingkompānija norāda, ka rīkot klīniskos izmēģinājumus, kas atbilstu ASV un Eiropas Savienības normām, ir laikietilpīgi un dārgi (pašreizējā licence tika izsniegta 2004.gadā dažas dienas pirms Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) un tāpēc tā nav derīga citur). Tas noteikti tā ir, taču šādu izmēģinājumu rīkošana noteikti ir steidzams jautājums. “Rigvir” aizstāvji teic, ka viņi nevar apturēt ārstēšanu, jo pa to laiku pacienti mirs.

Pēc tās pašas loģikas daudz vairāk pacientu nākotnē mirs, ja viņiem nebūs pieejama ārstēšana ar “Rigvir”. Ja “Rigvir” īpašnieki patiešām ir pret pārdošanu lielajam farmācijas biznesam par summu, kurai būtu jābūt daudzus miljonus dolāru vērtai, tā vietā dodot priekšroku saujiņas pacientu ārstēšanai pašu apstiprinātās klīnikās Meksikā, Armēnijā un Gruzijā, ir jāapšauba viņu komerciālais saprāts, kā arī viņu morālā pienākuma apziņa sniegt ārstēšanu, cik daudziem cilvēkiem vien iespējams, ja ne viņu pārliecība par šo produktu.

Tātad ir nepieciešami līdzekļi, kas ļautu veikt klīniskos izmēģinājumus, iegūt licences izmantošanai ES (un vēlams arī Ziemeļamerikā, Ķīnā un citos lielajos tirgos), lai “Rigvir” izmantošana kļūtu globāla un tūkstošiem vēža slimnieku visā pasaulē saņemtu dzīvību glābjošo ārstēšanu.

Ja “Rigvir Holdings” un Starptautiskajam viroterapijas centram trūkst līdzekļu šiem pētījumiem, tos varbūt varētu iegūt no citiem avotiem, pamatojot ar nacionālajām interesēm – nauda, kuru valdība patlaban tērē ES neapstiprinātā “Rigvir” iegādes kompensēšanai, varētu būt pirmais. Investīciju obligācijas (kuras varbūt varētu emitēt ar valsts attīstības finanšu institūcijas “Altum” starpniecību tāpat kā tās nesen izlaistās zaļās obligācijas?) varētu būt otrs. ES agrāk ir likusi saprast, ka tā vēlas piešķirt līdzekļus “Rigvir” pētījumiem un komercializācijai. Kompānijas pārdošana vienam pircējam nav nenovēršama – ja būs ticams nākotnes redzējums, privātie investori stāsies rindā pēc daļas no ilgtermiņa peļņas.

Iedomājieties, kas tas būtu par veiksmes stāstu – starptautiski licencēts produkts, kuru atbalsta Latvija, glābj tūkstošiem dzīvību visā pasaulē ik mēnesi. Tas būtu patiesa nacionālā lepnuma avots, iegūtu neskaitāmas balvas, radītu brīnišķīgi pozitīvu publicitāti, tas parādītu Latviju kā inovatoru un līderi… un tas padarītu daudzus cilvēkus ārkārtīgi bagātus.

“Rigvir” ienaidnieki tagad droši vien izsmies šo ideju, bet man ir arī kaut kas, ar ko viņus nomierināt. Atbalsts ticamiem, starptautiskiem standartiem atbilstošiem klīniskiem izmēģinājumiem būtu saistīts tikai ar diviem nosacījumiem. Pirmkārt, “Rigvir” holdingam un visiem ar to saistītajiem komercuzņēmumiem jāpaliek reģistrētiem Latvijā līdz “Rigvir” komerciālo un intelektuālo tiesību termiņa beigām. Šādi klīniskajos pētījumos investētā nauda tiktu daudzkārtīgi kompensēta ar uzņēmumu un citiem nodokļiem. Gūtie ieņēmumi varētu tikt novirzīti valsts veselības aprūpes budžetā un zinātniskās izpētes un attīstības budžetā, kur tos varētu izmantot onkoloģijas un jaunu, pat vēl efektīvāku pretvēža ārstniecības līdzekļu izstrādei. 

Otrs nosacījums ir šāds – gadījumā, ja klīniskajos izmēģinājumos tiktu konstatēts, ka “Rigvir” ir vai nu pūšļošanas līdzeklis vai arī tam ir mazāks medicīnisks efekts nekā liecināja sākotnējie medicīniskie dati, visas izmaksas segs “Rigvir” komerciālo un intelektuālo tiesību īpašnieki, tas ir, “Rigvir” holdings.

Taču viņi ir atkārtoti deklarējuši savu absolūto ticību sava produkta efektivitātei, kā arī ir saņemtas spīdošas rekomendācijas no pacientiem, tāpēc viņiem nebūtu no kā baidīties. Tas ir vienkārši – ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem parādīt ticību savai lietai. Iespēja, kurā abas puses ir ieguvējas un nav riska - tādu nekavētos izmantot katrs uzņēmuma komercdarbības attīstības direktors.

Šī varētu šķist dīvaina analoģija, bet es domāju, ka tā ir vietā – mums atliek paskatīties uz banku sektoru, lai redzētu, kas notiek, kad šādi jautājumi un baumas paliek bez atrisinājuma. Nebija nemaz tik sen, kad Latvijas specializēto banku sektors bija zirgā. Šīs bankas peldējās naudā, dažā ziņā tās bija nacionālā lepnuma avots un regulatora roka pret tām bija viegla, jo negribēja ierobežot to uzņēmīgo darbošanos. Daži cilvēki, kuri norādīja, ka to naudas avoti bija apšaubāmi, biznesa modeļi neilgtspējīgi, bet regulējums – nepietiekams, tika ignorēti vai arī uzskatīti par greizsirdīgiem ārzemniekiem, kuriem skauž šis pašmāju veiksmes stāsts.

Diemžēl viņiem bija taisnība. “Parex banka” izputēja, “Krājbanka” izputēja, “Trasta banka” tika slēgta. Izrādījās, ka Latvijas specializēto banku sektors bija iesaistīts Magņitska lietā par Krievijas naudas atmazgāšanu, miljardu dolāru vērtajā Moldovas krāpšanā, kodoltehnoloģijas kontrabandā uz Ziemeļkoreju un ne tikai. Savā ziņā tas neizturēja klīnisko izmēģinājumu. Gandrīz desmit gadus vēlāk “tīrās” bankas un daudz stingrākais regulators savā darbā joprojām izjūt kaitējumu reputācijai, ko nodarījušas šīs šarlatānu bankas, lai gan no tā viegli varēja izvairīties, ievērojot jaunākās banku sektora “klīniskās vadlīnijas”, nevis tikai izliekoties to darām.

Ja “Rigvir” nav farmācijas “Parex”, tas ir pelnījis gūt panākumus pēc iespējas iespaidīgākā veidā. Ja tas ir  farmācijas “Parex”, tas ir jāatmasko – ne tikai lai glābtu slimniekus, bet arī lai izvairītos no visa Latvijas farmācijas un medicīnas sektora, tostarp pašas Veselības ministrijas, inficēšanās.

Tomēr banku gadījumā runa kopumā ir par naudu un finansiālo sabrukumu, nevis par cilvēku nāvi (Magņitskis ir izņēmums). Tas mani mudina šo rakstu beigt ar savu interešu deklarēšanu. Tāpat kā daudzi cilvēki, kas to lasa, esmu redzējis, kā mirst ar vēzi. Nav nekāds pārsteigums, ka tas nav nekāds patīkamais skats. Šajā gadījumā pacientam bija noteikta pilnīgi aplama diagnoze un viņš saņēma pilnīgi nepiemērotu un medicīniski nederīgu ārstēšanas kursu, kamēr vēzis izplatījās.

Šajā laikā vēzis, kas varēja tikt izārstēts, kļuva acīmredzami neizārstējams. Tas bija traģiski, taču es neturu ļaunu prātu uz ārstu, kurš kļūdījās, būdams pārliecināts – tāpat kā es –, ka rīkojas labāko nodomu vadīts. Kā jau teicu pašā sākumā, ir neiedomājami, ka profesionāls mediķis vai pat uzņēmējs tīši iesmērētu viltus zāles vēža slimniekam. Vismaz tā varētu cerēt.

1 komentārs
Liekais Spartaks
Varbūt ļaut Zāļu valsts aģentūrai darīt savu darbu. Žurnālisti tagad mums ir zinoši pētnieki, zinātnieki, politiķi, medicīnas jomas speciālisti, ekonomisti utt. Reizēm šķiet, ka nav atraduši savu īsto aicinājumu, bet masē tos, kas to ir atraduši. Varbūt laiks sākt pasniegt faktus un nekārt makaronus tautai uz ausīm. Ja žurnālists iedomājas, kas saprot procesus labāk nekā vidēji aritmētiskais iedzīvotājs, tad laiks iegūt zinātnieka, jurista, ārsta utt grādu, lai to arī pierādītu.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti