Tieši sakarā ar Andreju Žagaru šodien ir veidojusies interesanta situācija laikrakstā „Latvijas Avīze”. Laikraksta pēdējā lappusē ir pilnas lappuses reklāma ar to pašu solījumu par kultūras cīņu, un virs tās ir teksts “politiskā reklāma.” Tik tālu viss kārtībā. Taču citur laikrakstā šodien atrodam, piemēram, lappusi ar virsrakstu “Intervija,” un pēc tam “Kultūra ir valsts drošības jautājums: Saruna ar ilggadējo Latvijas Nacionālās operas direktoru, režisoru, partijas „Latvijas attīstībai” biedru Andreju Žagaru.” Intervijā lielākoties runa ir par operas lietām, taču no autores Vitas Kraujas puses nāk arī šāds jautājums: “Desmit gadu laikā, kopš Latvijas iestājusies Eiropas Savienībā, neviens mūsu deputāts nav izteicis vēlēšanos strādāt Kultūras un izglītības komitejā, kā to pašreiz darāt jūs.” A. Žagara atbilde ir par Eiropas finansējumu kultūras jomā, taču par to, ka viņš pats cierē Eiropas Parlamenta virzienā, ir tikai netiešs norādījums. Cilvēks stāsta par saviem operas režijas plāniem nākamajos gados un bilst, ka “radošo ieceru intensitāte, protams, atkarīga no Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem.”
Vēl tajā pašā laikrakstā ir kārtējais „Latvijas Avīzes” ziņojums par kārtējiem Grāmatu svētkiem, kādi ar laikraksta atbalstu regulāri tiek rīkoti dažādās Latvijas pilsētās (šoreiz Limbažos). Pasākuma dalībnieki sarunā par tēmu “Narkotikas un jaunieši”: “Eiroparlamenta deputāts Kārlis Šadurskis („Vienotība”), kā arī divi partijas „Latvijas attīstībai” pārstāvji – Andrejs Žagars un Rihards Pīks.” Par to, ka šie “partijas „Latvijas attīstībai” pārstāvji” sestdien cer tapt ievēlēti Eiropas Parlamentā – ne vārda, lai gan arī šajā gadījumā A. Žagars stāsta par Eiropas finansējumu kultūras jomā.
Tātad vienā laikrakstā viena skaidri apmaksāta politiska reklāma, bet arī divi materiāli, kuros cilvēkam ļauts plaši stāstīt par Eiropu un kultūru; vienā gadījumā tikai garāmejot, bet otrā gadījumā – pat nepieminot to, ka viņš ir Eiropas Parlamenta kandidāts. Var jau būt, ka tā ir vien interesanta sakritība, bet vienalga - četras dienas pirms minētajām vēlēšanām tomēr var rasties iespaids, ka „Latvijas Avīze” ir nolēmusi atbalstīt tieši Andreju Žagaru.
Protams, laikā, kad reklāma televīzijā mūsu valstī ir aizliegta, kandidātiem un partijām jāatrod citi veidi, kā sevi reklamēt. Atrodas laikraksts, kas tieši dažas dienas pirms vēlēšanām ir gatavs publicēt nevis vienu, bet divas atsevišķas intervijas ar kandidātu? Ne jau kandidāts pie tā vainīgs.
Taču transparenti un reklāmas uz mikroautobusiem, kā arī intervijas laikrakstos, tomēr nevar būt galvenais dzinulis, domājot par Eiroparlamenta vēlēšanām. Iveta Grigule cita starpā ir izcēlusies kā skeptiķe par Eiropas Savienības darbu, tieši viņa pērn ļoti centās novērst eiro ieviešanu mūsu valstī. Par to, kāda ir bijusi viņas attieksme pret kampaņas finansēšanu, izsmeļoši ir rakstījusi pretkorupcijas organizācija „Delna”, attiecīgo tekstu var atrast šeit: http://www.kandidatiuzdelnas.lv/lv/eiropas-parlamenta-velesanas/kandidati/iveta-grigule.html.
Savukārt Andrejs Žagars šķiet esam vienas nots opera – kultūra, kultūra un vēlreiz kultūra. Protams, cilvēks nācis no kultūras vides, kādreiz bija aktieris, ilgu laiku vadīja operu, bet ne jau kultūra ir vienīgais jautājums Eiropas Savienībai, Eiropas Parlamentam un Eiropas finansējumam. Partijas „Latvijas attīstībai” programmā runa arī ir par citām lietām, top braši solīta “jauna un radoša pieeja,” piemēram, “mūsu deputāti Eiropas Parlamentā panāks to, lai, pārskatot dažādus atbalsta mehānismus, mūsu lauksaimnieki saņemtu lielāku atbalstu.” Ņemot vērā to, ka Eiropas Savienība nupat ir apstiprinājusi jau septiņu gadu budžetu, ar to pārskatīšanu varētu būt problēmas, bet tāds nu ir tas solījums. Vismaz LA nenodarbojas ar klaju populismu par pensiju paaugstināšanu līdz “Eiropas līmenim,” kā to dara censoņi no vienas citas partijas.
Manuprāt, domājot par gaidāmajām vēlēšanām, ir sakāmas trīs lietas. Pirmkārt, piedalīšanās vēlēšanās mūsu valstī nav obligāta, taču vienalga būs ļoti ieteicams sestdien paņemt pasi vai identifikācijas karti un doties uz savu iecirkni - gan tā, lai nodrošinātu, ka Krievijas interešu pārstāvei Tatjanai Ždanokai šis ir pēdējais Eiropas Parlamenta sasaukums, gan arī tā, lai nodrošinātu kārtīgu Latvijas pārstāvju nosūtīšanu uz Briseli.
Otrkārt, vērts atcerēties, ka Eiropas Parlamentā nebūs pārstāvēta „Vienotība”, Zaļo un Zemnieku savienība, Nacionālā apvienība vai jebkura cita partija kā tāda. Eiropas Parlamentā darbojas deputātu grupas, un vērts painteresēties, kurā grupā dažādie kandidāti cer piedalīties. Tā, piemēram, “zaļo zemnieku” vadošie kandidāti katrs cierē citas grupas virzienā. Būtība Eiroparlamentā ir divas lielas un nozīmīgas un tad vairākas mazas un mazāk nozīmīgas grupas. Lielā grupā atsevišķs deputāts var būt nemanāms, bet ar lielas grupas starpniecību tomēr ir vieglāk lietas bīdīt uz priekšu.
Un treškārt, ir tomēr vērts padomāt par tiem “kārtīgajiem Latvijas pārstāvjiem,” un te nu pirmais jautājums ir par tiem cilvēkiem, kuri Eiropas Parlamentā darbojas patlaban. Vai viņi pēdējos piecos, desmit vai piecpadsmit gados ir darījuši visu iespējamo, lai atbalstītu mūsu valsts intereses? Ždanokas gadījumā ir skaidrs, ka nē, mūsu valsts intereses īpaši nav viņas redzeslokā. Toties Alfrēds Rubiks, kurš šogad cer Eiroparlamentā atgriezties no Latvijas Sociālistiskās partijas aprindām, pēdējos piecos gados ir pārkvalificējies par lauksaimniecības speciālistu un attiecīgajā jomā ir bijis gana rosīgs.
Protams, daudziem vēlētājiem pats jēdziens “Sociālistiskā partija” var uzdzīt šermuļus, un tas nozīmē, ka pieredzējušus EP deputātus piedāvā vien divas partijas – „Vienotība”, kuras sarakstā ir visi pašreizējie EP deputāti plus vēl daži pieredzējuši politiķi, un Nacionālā apvienība, kuras pirmais kandidāts sarakstā ir Roberts Zīle. Šķiet, ja šie ļaudis Briselē ir darījuši labu darbu, tad viņi var būt pelnījuši vēl piecus gadus Eiroparlamentā.
Pavisam zaļus gurķus turp sūtīt diez vai būs prāta darbs, jo jaunceptam deputātam būs vajadzīgs pailgāks laika posms, lai noorientētos Eiropas Parlamenta gaņģos un gaiteņos, lai apgūtu EP likumdošanas procesu u.tml. Eiropa tomēr spriež par jautājumiem, kuri ir pietiekami nopietni arī mums, un tāpēc sestdien, lūdzu, EP vēlēšanām pieiesim ar prātu. Nav nedz mans mērķis, nedz mans pienākums konkrēti pateikt priekšā, par kuriem kandidātiem balsot un par kuriem ne, bet vienalga – ar prātu.
