Šorīt skatījos Feisbukā un citur, kur mūsu valsts nožēlojamie cilvēka tiesību nīdēji cenšas to visu noniecināt, ķeroties kārtējo reizi pie nodrāztiem štampiem par "sorosistiem" u.tml., bet vakar gājienā pa Tērbatas, Elizabetes, Brīvības, Bruņinieku un atkal Tērbatas ielu piedalījās kādi pieci tūkstoši ļoti dažādu cilvēku. Latvijas LGBT [lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas, ja kādam joprojām tas nav skaidrs] organizācija "Mozaīka" Rīgas pilsētai iesniedzot pasākuma pieteikumu, pieticīgi minēja divus tūkstošus. Sanāca divarpus reizes vairāk.
Paldies, piemēram, Latvijas kultūras ļaudīm, kuri Feisbukā un portālā Satori.lv, un citur saorganizējās, lai nāktu uz Eiropraidu un parādītu atbalstu cilvēka tiesībām. Šķiet, kādi četri simti sanāca kopā. Paldies ļoti daudziem ārvalstu vēstniekiem, kuri pārstāv valstis, kurās politiķi attiecībā uz LGBT jautājumiem nav kā tie trīs klasiskie mazie mērkaķīši (neko neredzu, neko nedzirdu, neko neteikšu), kā tas ir pie mums. Sevišķi liels paldies Amerikas Savienoto Valstu vēstniecībai, kura Eiropraidā šogad bija galvenais sponsors. Malači! Paldies draugiem no Lietuvas un Igaunijas, un Krievijas, un Armēnijas, un Indijas, un Vācijas, un Spānijas, un Beļģijas, un Īrijas, un Itālijas un Amerikas un vēl un vēl.
Es pats gājienā piedalījos tuvāk galvgalim, priekšā bija lepni nesti Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogi, no mašīnas, kas brauca aiz mums, skanēja skaļa mūzika. Dalībnieku bija tik daudz, ka bija vajadzīgas vairākas mašīnas ar mūziku, katra atstatu viena no otras. Brīdī, kad gājiens sasniedza Brīvības un Stabu ielas stūri, mūzika apklusa, un mēs atdevām godu tiem, kuri savulaik kļuva par Stūra mājas upuriem. Brīdī, kad gājiens sasniedza Bruņinieku ielu, tapa zināms, ka pēdējie gājēji vēl pat nebija iznākuši no Vērmaņdārza. Tik gara bija mūsu Eiropraida parāde.
Nedomāju, ka pārkāpšu kaut kādus milzīgus konfidencialitātes noteikumus sakot, ka gājiena laikā mana draudzene Kristīne Garina uzfotografēja pasākumu un bildi nosūtīja augsti stāvošai amatpersonai Latvijas Republikas galvaspilsētas Rīgas pašvaldībā, un attiecīgā augsti stāvošā amatpersona atbildēja "Happy Pride J" - jā, ar visu smaidiņu.
Man ir žēl attiecīgās augsti stāvošās amatpersonas, zinu viņu kā labu cilvēku, kurš pilnīgi noteikti nav naidpilns cilvēktiesību nonīdējs. Bet tas elektorāts, saprotiet, tie vēlētāji …
Gājiens bija krāšņs un priecīgs. Viens no pašiem jaunākajiem soļotājiem bija Kosmo Ebdens, kurš patiesība nesoļoja, jo viņš ir tikai pāris mēnešus vecs, viņš tur bija kopā ar mammu Dainu un papu Jāni, arī ar vecmāmiņu Ritu un tanti Laimu. Bija doma arī paķert līdz suni Baironu, bet tapa nolemts, ka suns tādā skaļā pasākumā varētu pārāk daudz sanervozēties. Gājienā satiku puisi, kurš uzauga Latvijā, bet tagad jau deviņus gadus dzīvo Amerikā un strādā tajā pašā Feisbukā. Tur bija kolēģis Pauls Raudseps no žurnāla "Ir" ar kundzi, bija mācītājs Juris Cālītis. Labi cilvēki. Daudz, daudz labu cilvēku.
Laikam jau tā dēvētie "Antiglobālisti" pacentās sarīkot kaut ko pret Eiropraidu, bet, vismaz cik es gājiena laikā varēju redzēt, viņiem tas neizdevās nemaz. Pāris atsevišķu cilvēciņu ar lejup vērstu īkšķi (vienā gadījumā otrā rokā turot videokameru, kas dod cerību, ka mājās pārgājis, lejup vērstā īkšķa īpašnieks pamanīja, ka visi gājiena dalībnieki uz lejup vērsto īkšķi reaģēja ar smaidiem un augšup vērstiem īkšķiem, un aplausiem - varbūt cilvēks ar lejup vērsto īkšķi par kaut ko padomās). Kā pēc gājiena ļoti apmierināti pateica viens no galvenajiem Eiropraida rīkotājiem Kaspars Zālītis, pirmajā praidā pirms desmit gadiem bija 70 dalībnieku un 3000 'protestētāju', vakar bija 5000 gājēju un 40 protestētāju. Progress.
Šoreiz cilvēki ielas malā smaidīja un fotografēja, un filmēja, un aplaudēja. Progress.
Pēc gājiena Vērmaņdārzā bija pasākums, kurā man bija tas gados darboties konferansjē lomā. Uz skatuves viens pēc otra nāca mūsu kopienas pārstāvji un draugi, lai stāstītu, uzmundrinātu, priecātos. Cita starpā tur bija Stjuarts Milks no Amerikas. Viņa tēvocis bija leģendārais Sanfrancisko pilsētas domes loceklis un naida nozieguma upuris Hārvijs Milks (Harvey Milk). It īpaši tie, kuri šo tekstu lasāt un viebjaties, paskatieties internetā, kas tas bija par cilvēku. Varbūt tas mazliet atvērs acis attiecībā uz cilvēka tiesībām. Runāja Ilze Viņķele, viņa vismaz pagaidām ir viena no vienīgajām Saeimas deputātēm, kura ne vien atbalsta cilvēka tiesības, bet arī nebaidās par tām runāt atklāti. Arī tur man ir žēl, jo zem ugunīgi sarkana matu cekula arī droši vien neatrodas naidpilnas smadzenes, lai arī sarkanā matu cekula gadījumā, iespējams, potenciālais elektorāts nav tik elektorāli atbaidošs, kā tas, iespējams, ir augsti stāvošās Rīgas amatpersonas gadījumā. Konkrēti nezinu, bet pieļauju, ka pietiekami liels skaits vakardienas Eiropraida dalībnieku pērn (un arī pirms tam) balsoja par sarkanā matu cekula partiju, bet varbūt tajā ir krietni vīlušies. Ja kas. Runāja hrestomātiskās cilvēka tiesību organizācijas "Amnesty International" pārstāvis, bija Eiroparlamenta deputāte, notika maza ceremonija, kuras laikā Eiropraida karogs tika nodots no Rīgas organizētāju rokām Amsterdamas Eiropraida rīkotāju rokās, jo nākamgad Eiropraids būs Nīderlandes galvaspilsētā.
Bija arī mūzika. Trīs puiši no Kopenhāgenas, kuri visi trīs patlaban kļūst par sievietēm, dziedāja par transpersonu tiesībām. Puisis Egīls un meitene Inese dziedāja paši savas dziesmas. Roķīga alternatīvā roka grupa no Ņujorkas bija... nu, alternatīvi roķīga. Ukrainiete ar Ruslaniski milzīgu balsi Marija Katseva piecēla visus dalībniekus kājās un lika viņiem dejot. Amerikāņu dziedātājs Stīvs Grands tāpat, turklāt viņš vēlāk vakarā uzstājās "Palladiumā" ar garāku programmu, kas arī visiem lika dejot vai vismaz ritmiski šūpoties līdzi.
Pirms Eiropraida šajā portālā un citur bija redzami nogurdinošie teksti no tiem, kuri vēlējās apgalvot, ka Latvija Eiropraidam kaut kādā nozīmē "nav gatava". Ko tas vispār nozīmē? Acīmredzot, bija gatava, ja reiz gājiens notika bez aizķeršanās.
Katrā gadījumā Latvijai gabals nenokrita, bet tāds nenokrita arī tiem, kuri visvisādā veidā pēdējo nedēļu laikā ir centušies skaidrot, kāpēc cilvēka tiesības patiesībā vienai cilvēku grupai nepienākas. Jo patiesībā LGBT pasākumu mērķis nav nekas cits, kā "izrādīties".
Jo patiesībā LGBT cilvēkiem ar tiesībām jau tagad viss esot kārtībā, vajag tik pacensties sadarbībā ar notāru un viss būs kārtībā. Jo visa LGBT kopiena kaut kā ir "netikumīga" vai "amorāla", vai kaut kādā citādā veidā ne tāda. Kā esmu konstatējis pietiekami bieži, lielākoties šī "saruna" notiek zem anonimitātes aizsega, izņēmumi ir kāds Jānis Pētersons un pēdējā laikā arī kāds Hūgo Vācietis, kurš ir tik nervozs par LGBT cilvēkiem un viņu tiesībām, ka viņš prot rakstīt TIKAI AR LIELIEM BURTIEM VIEN. Dievs ar viņiem.
Patlaban 12 no Eiropas Savienības 28 dalībvalstīm divi viena un tā paša dzimuma pieauguši cilvēki var apprecēties, pēdējā no tām, kā zināms, bija Īrija, kur šīs tiesības apstiprināja visa īru tauta referendumā. Plus vēl strīpā citu dalībvalstu ir tāda vai cita veida partnerattiecības. Tā jau sāk kļūt par kritisku masu. Zinu, ka mūsu valstī ir pietiekami daudz cilvēku, kuri "uzskata," ka mēs esam kaut kādā ziņā dikti speciāli, tik speciāli, ka mūsu "latviskums" var noraidīt visas "no Rietumiem ievazātās" vērtības, jo mums tās nav vajadzīgas. Nezinu, bet man jau liekas - ja kādu no šiem liedzējiem nosēdinātu uz dīvāna un aci pret aci lūgtu izskaidrot, kas precīzi ir šī noraidījuma pamatā, diez vai kaut kas sakarīgs tiktu pateikts. Tāpat tas ir ar to aptauju pirms Eiropraida, kurā it kā tika konstatēts, ka 76 vai cik tur procenti Rīgas iedzīvotāju uzskata, ka Eiropraids nav rīkojams vispār. SKDS viņiem nepalūdza paskaidrot, kāpēc. Arī tajā gadījumā diez vai kādam rastos kaut kāds oriģināls un līdz riebumam nenodrāzts jēdziens, kāpēc demokrātiskā valstī grupai cilvēka tiesību aizstāvju būtu jāliedz iespēja iet gājienā. Diez vai kaut kas sakarīgs tur sanāktu.
LGBT cilvēka tiesības daudzviet pasaulē dodas uzvaras gājienā. Situācija pie mums, kur minētā sarkanā matu cekula īpašniece un citi vienkārši ir paziņojuši, ka viņi par to nerunās vispār un "čau, Rasma", ir nožēlojama, jo sarkano matu cekula īpašniece jau nav dumja. Droši vien, ka viņai un viņas kolēģiem arvien biežāk starptautiskos sakaros nākas sarkt par to, ka Latvijā, lūk, par LGBT cilvēku cilvēka tiesībām vispār nav sākta saruna. Katrā gadījumā Eiropas Savienības rietumu daļā neatradīsies īpaši daudz atbalsta domai, ka LGBT cilvēka tiesības ir tik bīstamas, ka politikāņiem no tām ir jāturas pa lielu gabalu, kā tas ir pie mums.
Eiropraids vakar bija vienreizējs pasākums tādā nozīmē, ka tik liels skaits dalībnieku iepriekš nebija sasniegts nekad. Taču esmu pārliecināts, ka Eiropraida ietekmē Baltijas praids nākamgad Viļņa būs daudzreiz lielāks, nekā tas ir bijis pirms tam, tāpat arī nākamajā gadā pēc tam Tallinā, un 2018.gadā atkal Rīgā. Turu īkšķus, ka nākamgad praids Kijevā varēs izlauzties no krātiņa, kurā tas glabāts līdz šim un lepni iet Ukrainas galvaspilsētas ielās. Zinu, ka nākamnedēļ Čikāgā praidā piedalīsies divi miljoni, varbūt vairāk cilvēku. Es arī tur būšu.
Un zinu, ka pienāks tā diena, kad arī Latvija cilvēka tiesības būs universālas.
Kaspars Zālītis, Kristīne Garina un viņu komanda pēdējo divu gadu laikā izdarīja vienkārši prātam neaptveramu darbu, lai šonedēļ Rīgā sarīkotu Eiropraidu - ne tikai gājienu, bet arī konferences un darba grupas, un koncertus, un izstādes un visu pārējo. Paldies viņiem no visas sirds. Vakar bija gaiša diena. Vakar bija vēsturiska diena. Urrā!
Jauku visiem dienu!
