Par to runājuši ukraiņi, lietuvieši un poļi, tikai ne latvieši. Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes vadītājs Oleksandrs Turčinovs izteicies, ka Krievijas bruņoto spēku nepārtrauktā pārdislocēšanās pie ukraiņu robežām liekot nopietni izturēties pret iespējamu lielformāta iebrukumu Ukrainā.
Acīmredzot, viņam pieejamā izlūkinformācija un ukraiņu analītiķu veiktie
nākotnes perspektīvu pētījumi ļāvuši Turčinovam nonākt pie domām, ka Maskava varot izdarīt uzbrukumu ne tikai Ukrainai, bet arī Baltijas valstīm.
Ļoti iespējams, ukraiņi izprot krievu militāro darbību patieso nozīmi daudz labāk nekā jebkura cita Eiropas valsts. Trīs gadus ilgusī Krievijas agresija parādījusi, ka karaspēka daļas un tanki tāpat vien bez reāla mērķa nepārvietojas – to priekšā pasaka militārā loģika.
Nesen uz iespējamu apdraudējumu faktiski norādījis arī Lietuvas aizsardzības ministrs Raimunds Karoblis, pēc kura teiktā, septembrī Krievijas un Baltkrievijas mācībās “Zapad -2017” tiks apgūts uzbrukums NATO – Polijai un Baltijas valstīm.
Atšķirībā no Latvijas, kur atbildīgās personas – kā politiķi, politiskie eksperti un arī militārie pētnieki - sadzirdami par to publiski nav runājušas, lietuvieši nez kādēļ to neaizmirst pateikt. Un pasaka, ka šīs mācības esot lielākā problēma, kāda Baltijas valstīm bijusi – manevri patiešām ir plaši un to caurskatāmība ir tik niecīga. “Piesardzīgi sakot, nepatīkami, ka mācībās simulēs uzbrukumu tā dēvētajām augsta potenciāla valstīm, tas ir, NATO,” sacījis Karoblis.
Par iespējamu karadarbību Baltijā runājuši arī vairāki Krievijas opozīcijas pārstāvji. Nesen par to izteicies bijušais šīs valsts premjerministrs Mihails Kasjanovs, pēc kura domām, Putins varot nosliekties uz Ziemeļatlantijas līguma 5.panta pārbaudīšanu un tas varot notikt Igaunijā. “Ja agresīvo līderi, kāds ir Putins, neapturēs Ukrainā un visu viņam piedos, kā Rietumi piedeva pastrādāto Gruzijā, viņš var izlolot kārtējo ideju – notestēt 5.pantu, kas attiecas uz savstarpējo palīdzību.” Pēc viņa teiktā, izdevīga vieta esot Narva, pilsēta uz robežas ar Krieviju, turklāt tajā pāri par 90% iedzīvotāju dzimtā ir krievu valoda.
Arī Polijas augstāko amatpersonu izteikumi mudina neaizmirst, ka šobrīd tieši drošības jautājumiem vajadzētu veltīt lielāko vērību. Aizsardzības ministrs Antoni Macarēvičs pirms došanās uz NATO samitu uzsvēris, ka poļi centīsies panākt NATO kopīgās garantijas, ka Krievijas agresija nekad netika akceptēta. Polija, pēc viņa teiktā, cerot saņemt instrumentus, kas dos iespējas pastāvīgi atvairīt jebkuru pretinieku. Polijas aizsardzības resora vadītājs arī atzīmējis, ka ļoti svarīga esot sabiedroto karaspēka vienību uzturēšanās valstī.
Kā noprotams, Polijā izprasts arī tas, ka ar esošajiem bruņotajiem spēkiem varētu būt krietni vien par maz.
Acīmredzot tādēļ ticis paziņots par teritoriālās aizsardzības spēku veidošanu, lai apmācītu tūkstošiem brīvprātīgo zemas intensitātes hibrīdkaram – līdzīgam, kāds šobrīd vērojams Austrumukrainā. Daļa šo brīvprātīgo nepieciešamības gadījumā tikšot norīkoti aizsardzībā pie robežas ar Kaļiņingradas apgabalu, tā rakstījis britu "The Independent".
Šķiet, pārņemšanas vērta ir lietuviešu pieredze, ka par nopietnām lietām jārunā ar sabiedrību. Viens no veidiem – laižot klajā rokasgrāmatas, kas sniedz plašus ieteikumus iedzīvotāju rīcībai, ja valstī iebrucis ienaidnieks. Interesanti, ka Lietuvas Aizsardzības ministrija (AM) šādas brošūras, pie tam ar atšķirīgu un papildinātu saturu, ir nodrukājusi trīs reizes. Beidzamā – trešā rokasgrāmata paredzēta tieši Krievijas agresijas gadījumā. Tajā sniegta informācija, kā pazīt Krievijā ražotus ieročus, tankus, mīnas un citu militāro aprīkojumu. Lietuvas iedzīvotāji aicināti okupācijas gadījumā pretoties, spiegot un ziņot par ienaidnieka aktivitātēm.
Ko par to saka Latvijā? Uz jautājumu, vai arī mūsu ministrijai neklātos izdot līdzīgu rokasgrāmatu, AM pārstāvis vien noteicis, ka tas esot iekšlietu resora kompetencē.
Ja tā – varbūt Latvijā to varētu paveikt kopīgi IeM un AM, iespējams, tā būtu pat efektīvāk.
