Turklāt šobrīd ir, par ko interesēties, – daudzi gandrīz ik dienu skatās futbolu no Krievijas, kas taču esot pavisam kaut kas cits un atšķirīgs no politikas. Arī es neesmu atturējies un dažas spēles vērojis, taču neesmu par to gandarīts, lai gan labu spēli, šķiet, esmu iemācījies novērtēt. Vienkārši atskārtis, ka vienam cīnīties nav iespējams tur, kur prasās pēc kopējas reakcijas, jo vienīgi ar saliedētu darbību Rietumi varētu panākt krievu agresijas apturēšanu.
Par ko gan ASV prezidents var vienoties par Krimu ar Krievijas diktatoru, ja dažu labu dienu uz Ukrainas zemi aizlido 300 līdz 500 šāviņu?
Ko devusi Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotāju misija Donbasā – tās darbošanās ir pilnīgi neefektīva, jo nav novērsti kaut tikai viena jūnija mēneša upuri. Šo 16 vīru nāve uztverama kā smaga apsūdzība gan EDSO, gan Vācijas un Francijas vadītājiem, kas darbojas kā starpnieki kara apturēšanā.
Taču par karu to nesauc, galu galā visu nosaka kāda būtiska īpatnība – neviens taču karu nav pieteicis! To izmanto dažādi eksperti, kas ironizē, norādot uz to, ka Kijeva “karojot” un vienlaikus palielinot saimniecisko sadarbību ar Krieviju. Nav šaubu, ka šādu izturēšanos Ukrainai diktējuši minēto starpniekvalstu padomdevēji, mudinot nepārcirst visus kontaktus.
Līdz šim viņi apgalvojuši, ka vissliktākais esot sarunu pārtraukšana, taču pajautāsim – kādēļ? Kādas izmaiņas Donbasā savos kontaktos ar Putinu izdevies panākt Merkelei un Makronam?
Atbilde – nekādas – vien 300 līdz 500 smago ieroču šāviņu katru dienu.
Jau sen liela daļa ukraiņu sabiedrības, tajā skaitā karavīri, žurnālisti, politiķi, brīvprātīgie frontes palīgi aicinājuši prezidentu Petro Porošenko pasludināt karastāvokli, kas ļautu ne vien koncentrēt pietiekami daudz resursu Krievijas iebrukuma apturēšanai, bet arī pavisam skaidri norādīt citām valstīm, kas notiek Ukrainā. Tomēr tas nav noticis un, visdrīzāk, arī šī iemesla dēļ pašlaik ukraiņu spēkiem nav pietiekami daudz militārā arsenāla un tieši smago ieroču munīcijas, lai adekvāti atbildētu pretiniekam. Neizpratne par savas pavēlniecības plāniem un nevēlēšanās ilgāk būt par pretinieka apšaudēm pakļautu dzīvo mērķi likusi daudziem profesionāliem karavīriem pieņemt lēmumu par demobilizēšanos. Tas gan nenozīmē, ka fronte varētu pazust – šādu ziņu nav, drīzāk pretējas – par tūkstošiem varonīgu un karotspējīgu vīru, kas ik dienu atrodas karā. Tie atrodas dažādos posteņos, nonāk pretinieka apšaudēs, cīnās ar pretinieka izlūku diversantu grupām. Gūst ievainojumus un iet bojā.
Dzīve putekļos un netīrumos, kad par mājām kļuvuši ierakumi, blindāžas un spēcīgāki nocietinājumi. Vai tas nav karš, kas tiek izcīnīts? Tas viennozīmīgi saucams par karu. Pat neatkarīgi no tā, ka Ukraina visai pasaulei nav labi saklausāmi nosaukusi Krieviju par agresori, slēdzot ar šo valsti robežas un apturot jebkādus kontaktus.
Tas ir karš, pie tam neģēlīgs un nežēlīgs, ko uzsākusi Krievija.
Tas vienlīdz lielā mērā uzskatāms par noziegumu pret ukraiņiem, tā arī pret savas valsts iedzīvotājiem, kuru lielākajā daļā izdevies iedēstīt naidu pret ukraiņu nāciju. Uzskata, ka normāli kontakti starp abām nācijām iespējami ne ātrāk kā pēc pusgadsimta.
Faktiski visi ukraiņi, izņemot krietnā mazākumā esošo daļu, kas uzskatāma par prokrievisku, ir pārliecināti, ka neatkarīgi no jebkādiem starptautiskās politikas pavērsieniem un “sabiedroto” darbības galvenais akcents esot valsts aizsardzības spēju radikāla uzlabošana. Bez tā, kā var noprast no beidzamajos gados gūtās skaudrās pieredzes, neatkarīgas valsts nosargāšanu grūti īstenot. Nav svarīgi, ko saka un dara Krievija (tam nevar ticēt), to ukraiņiem neuzminēt, tādēļ prātīgāk domāt par pašu darbiem un tos centīgi īstenot.
