Skriešanas čempionāts ir pavisam cita veida pasākums, varbūt ne ar tik lielu līdzjušanu kā komandu sporta veidos, toties ar iespēju katram entuziastam pašam piedalīties kādā tautas distancē. Šādi lieli sarīkojumi vieglatlētikā izraisa lielu rezonansi pasaulē. Pat nerunājot par vieglatlētikas čempionātiem, kas ir viens no pasaules topa notikumiem sportā. Ikviens prestižs ikgadējais maratons, piemēram, Ņujorkā, Londonā, Berlīnē, Bostonā, Tokijā un citviet, ir ļoti populārs.
Rīgas maratons ar katru gadu arī kļūst iecienītāks, taču uzreiz iegūt tādu vērienīgumu visā pasaulē ir neiespējami, daudz ko izsaka tradīcijas un arī līdzekļi. Nu ir iespēja izcelties, jo skriešanā būs pirmais pasaules čempionāts, un tas ir izaicinājums mūsu galvaspilsētai noteikt standartu, kādā tiks aizvadīti visi pārējie. Par zvaigžņu trūkumu Rīgā nebūs jāsūdzas, redzēsim daudzus nesenējā pasaules čempionāta laureātus, īsākas un dinamiskākas distances nekā klasiskais maratons, un varbūt tieši tas ir nākotnei vajadzīgs. Tieši skatītāju līdzjušanas un arī skriešanas entuziastu dalības aspektā.
Nav ko slēpt, šāds pasākums Rīgai ir arī lieliska reklāma daudzu valstu televīzijās, jo distance vīsies cauri galvaspilsētas centram.
Organizators Aigars Nords un viņa komanda ir paveikuši lielisku darbu daudzu gadu sakumā. Pirmais Rīgas maratons notika jau pirms vairāk nekā 30 gadiem, 1991. gadā. Izdzīvojis un pārdzīvojis dažādus juku laikus, tomēr noticis, izņemot kovida pandēmijas gadus. Uzplaucis un novērtēts ar Pasaules Vieglatlētikas savienības IAAF Zelta kvalitātes zīmi, galu galā tieši Rīgas maratona komanda uzvarēja konkursā par pirmā pasaules čempionāta skriešanā sarīkošanu. Ieguldītais darbs novērtēts, Rīgā vairākkārt pabijuši IAAF vadītāji, un arī tagad atkal atbrauks pats prezidents Sebastjans Ko. Izcila personība gan agrāk kā vieglatlēts, gan tagad kā sporta veida šefs pasaulē. Nav ko slēpt, arī viens no reālākajiem kandidātiem ieņemt Tomasa Baha vietu Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) vadītāja postenī. Tieši Ko šajā laikā pasludinājis Rīgu par pasaules skriešanas galvaspilsētu.
Saprotams, brīvdienās būs arī tādi, kas šķendēsies par slēgtajām ielām pilsētas centrā vai iztērētajiem līdzekļiem, izteiks savu nepatiku sociālajos tīklos (pārsvarā jau anonīmos kontos). Tas pieder mūsdienu demokrātijai un tikumiem.
Ieguvumu gan būs vairāk, turklāt sola vēl gana labu laiku skriešanai un vienkārši līdzjušanai.
Dalību apbalvošanā ir apsolījis Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, tāpat laureātus sveiks mūsu talantīgā vidējo distanču skrējēja Agate Caune. Pati viņa nevarēs piedalīties (joprojām savainojums), bet Agate būs kopā ar rīkotāju komandu, arī izšaus starta signālu piecu kilometru tautas distancē.
Gribētāju piedalīties tautas skrējienu distancēs ir gana daudz, un jācer, Rīgā tiešām būs īsti skriešanas svētki.
Prātā nāk mana pirmā saskarsme ar diviem šādiem masu pasākumiem. Pats pirmais – Anša Epnera un viņa domubiedru rīkotais Tautasdziesmu maratons Atmodas laikā Biķernieku kompleksajā bāzē 1989. gadā un vēl dažus turpmākos gadus. Tas bija kas īpašs, kā tautas manifestācija ar milzīgu dalībnieku skaitu un neaizmirstamu atmosfēru. Protams, pārsvarā tikai ar Latvijas iedzīvotāju un tuvāko kaimiņvalstu piedalīšanos, bet tas bija pirmsākums. Otrs – paša kā līdzjutēja piedzīvotais maratons Berlīnē 1991. gada rudenī, gadu pēc Vācijas atkalapvienošanās. Savulaik tur ciemojos un par maratonu uzzināju tikai iepriekšējā vakarā, taču redzētais nākamajā dienā mani patiesi pārsteidza.
Runa nav par rezultātiem, par lielajām zvaigznēm, bet masveidību un tautas līdzjušanu distancē. Visur uzmundrinājumi, aplausi un gaviles, ne jau tikai līderiem vien. Finišs pie Brandenburgas vārtiem lielajā alejā un visa organizācija, katru dalībnieku sagaidot, pasniedzot tam dvielīti, rezerves drēbju maišeli, atspirdzinājumus utt. Cilvēku tūkstošiem, vakarā pēc maratona beigām viss gana piedrazots ar plastmasas pudelēm, dzērienu traukiem un banānu mizām, bet jau nākamajā rītā viss atkal ideāli tīrs un sakopts. To stāstu tāpēc, ka arī tas pieder pie maratona vai skriešanas čempionātu sarīkošanas – neiztikt bez atkritumiem kādu brīdi, bet tas ir īslaicīgi, galvenais dažas stundas pēc noslēguma visam atkal būt uzkoptam.
Svinēsim skriešanas svētkus! Pat tie, kas paši neskrien vai nevar vairs paskriet.
Tā ir kopā būšana, tā ir arī atzinība pilsētai par paveikto skriešanas popularizēšanā.
Tā ir pasaules vērība, un nesalīdzināsim atkal ar populārākajām komandu sporta spēlēm. Tā ir katra iespēja arī sevi izpaust un apliecināt kādā no tautas distancēm, sākot no īsākām un beidzot ar pusmaratonu. Tā ir kustība un līdz ar to dzīvošana.
