"Cape Epic" organizē tā pati kompānija, kas rīko leģendāro šosejas riteņbraukšanas daudzdienu braucienu "Tour de France". Lielā mērā "Cape Epic" var salīdzināt ar Dakāras rallijreidu.
"Tas ir īpašs pasākums, īpašā kontinentā ar īpašām sajūtām un īpašām trasēm. Īstenība mums tas savā ziņā bija arī episki. Mēs esam amatieri, mēs startējam aiz elites, 15 minūtes aiz vīriešiem un 12 minūtes aiz sievietēm. Tad kādā brīdī mēs noķeram sievietes, tad viņas tur filmē no helikoptera, un tad diezgan ilgi sanāk braukt tajā vidē, kur visu laiku tev virs galvas lido helikopters vai pat divi un filmē. Vēl ir riteņbraucēji, kas filmē. Mēs arī ik pa laikam tiekam tajā kadrā, tā ir tāda sajūta, ko šeit tu nevari iegūt! Un, īstenībā, arī startējot Eiropas sacensībās, parasti, startējot MTB maratonos, šādas sajūtas nevar iegūt, ka helikopters lido un filmē to pasākumu."
Latvijas duets divos no septiņiem posmiem kāpa uz goda pjedestāla. Pirmajā posmā izcīnīta 3. vieta, bet 6. posmā - 2. pozīcija. Kopvērtējumā pietiekami stabila 4. vieta 125 pāru konkurencē. Tā kā šīs ir lielākās kalnu riteņbraukšanas daudzdienu sacensības, skaidrs, ka tajās ir daudz pārbaudījumu. Šoreiz ne tik daudz karstums kā iespaidīgās lietusgāzes. Jāņem vērā, ka norises vieta ir Dienvidāfrikas Republika, un pēc katras dienas sportisti nakšņo teltīs. Smagākais brīdis sacensībās gan bijis saistīts ar ko citu.
"Mums tas bija pēc pirmā posma, kur mēs ļoti labi, jaudīgi nobraucām, finišējām trešie. Man pēc tam pēcpusdienā sākās vēdera problēmas, vēdera spazmas un pēc tam bija ļoti smagi. Visa nakts pēc tam negulēta, un nākamajā dienā sacensības. Uzņemt enerģiju nevari, pārtiku uzņemt normāli mēs vairs nevarējām, atjaunošanās nenotika. Jāsaka, ka otrais posms, kas bija arī garākais - 118 km, man tas bija smagākais, ko es dzīvē esmu braucis. Tā bija tāda nopietna rakstura pārbaude, jo enerģijas nebija jau no paša sākuma. Visa tā diena bija ļoti, ļoti smaga. Ja tā būtu parasta ikdienas sacensība, noteikti būtu izstājies."
"Cape Epic" ir komandu sacensības duetiem. Vienu braucēju no otra nedrīkst šķirt vairāk kā divas minūtes. Finišu fiksē pēc lēnākā rezultāta īpašnieka un praktisku visu distanci dalībnieki veic plecu pie pleca.
Lai būtu gatavi pārbaudījumam, abi riteņbraucēji tam gatavojās ne tikai Latvijā. Aizvadīta arī treniņnometne Kiprā, kur ir līdzīgs reljefs. Turklāt tas viss jāpaveic paralēli ikdienas darba gaitām. Jānis Priževoits strādā ceļu būvē, bet Lauris Purniņš ir līdzīpašnieks sporta veikalā.
"Ja skatāmies manu ikdienu, tad man tāpat kā jebkuram cilvēkam ikdienā ir jāiet uz darbu. Varbūt pamainījies ir tas, ka es varu izvēlēties, kurā laikā būt darbā. Piemēram, ja no rīta es gribu iet uz treniņu, tad es attiecīgi aizeju uz treniņu, veicu savu uzdevumu, pēc tam eju strādāt, vakarā esmu mājās kopā ar ģimeni. Cenšos visu pēc iespējas veiksmīgāk salikt kopā, jo, ja es agrāk mazāk braucu ar riteni, tad šobrīd es pilnīgi noteikti trenējos pietiekami daudz, noteikti vairāk nekā kāds no džekiem, kas sauc sevi par profesionāļiem sportā. Varbūt ne gluži riteņbraukšanā, – Latvijas profesionālie riteņbraucēji visi noteikti trenējas daudz vairāk par mani, bet citi profesionālie sportisti, noteikti izdara mazāk nekā es, strādājot un apvienojot to ar sportošanu. Tā ka pilnīgi noteikti šobrīd esmu tāds nopietna līmeņa, nopietnas attieksmes amatieris."
Runājot par motivāciju, abi riteņbraucēji atzīst, ka vēlas būt veseli un uzturēt sevi labā formā. Protams, arī sasniegumi un vēlme pēc panākumiem dzen uz priekšu. Kad Latvijas sacensībās konkurences ir par maz, abiem patīk doties uz dažādām sacensībām Eiropā. Lauris Purniņš pērn kļuva par Eiropas čempionu MTB jeb kalnu riteņbraukšanas maratonā "Masters" grupas ieskaitē.
"Es noteikti jebkuram iesaku vismaz mēģināt reizi gadā aizbraukt. Vienalga, vai tā ir Polija, kas ir vistuvāk, kaut vai Igaunija, kas ir vēl tuvāk, arī tur jau var sajust pavisam kaut ko atšķirīgu. Tad ir visas Alpu valstis. Pamatā braukt Latvijā, bet vienu reizi censties atrast domubiedrus un aizbraukt uz Eiropu. Vienkārši pamēģināt kaut ko atšķirīgu, redzēt, kas notiek tur. Nav tā, ka tur tie džeki būtu nenormāli stiprāki, viņi ir tādi paši kā mēs, tie paši amatieri, tur nav starpības. Vienkārši tas, ka tu vari pamēģināt braukt citos apstākļos. Uzbraukt garākā kalnā, nobraukt no garāka kalna lejā pēc tam."
"Jāsaka, ka Latvijas amatieru riteņbraukšanā tas sportiskais līmenis ir gana augsts."
Šīs sezonas plānos abiem riteņbraucējiem ir ne tikai Latvijas sacensības, bet arī dalība Eiropas čempionātā "Masters" grupas ieskaitē.
