Daudzu līdzjutēju mērs jau ir pilns, un pēc spēles ar Velsu aktīvāko fanu koris skaļi pieprasīja komandas galvenā trenera Daiņa Kazakeviča atvadīšanos no amata. Latvijas futbola dzīves vadītāji izlases sniegumu gan vērtēs tikai atlases cikla noslēgumā pēc pāris mēnešiem.
Nekad iepriekš Latvijas valstsvienība nav beigusi Pasaules kausa vai Eiropas čempionāta atlases ciklu bez punktiem – sliktākais sniegums bija pirms četriem gadiem, kad "Euro 2020" kvalifikācijā slovēņu trenera Slavišas Stojanoviča vadībā tika piedzīvota deviņu zaudējumu sērija, vienīgo uzvaru izcīnot turnīra pēdējā mačā. Šobrīd "Euro 2024" kvalifikācijas turnīrā bez punktiem vēl ir Gibraltārs, Kipra, Malta, Sanmarīno un Lihtenšteina.
Ņemot vērā atlikušos mačus, par mūsu gada finālu tā vien prasās saukt nākamo spēli – 12. oktobrī Rīgā pret Armēniju.
Tiesa, armēņi ukraiņu trenera Oleksandra Petrakova vadībā jau ir tālu priekšā, turpinot reālu cīņu par otro vietu grupā. Jāpiebilst, ka Latvijas grupā visas četras pārējās komandas sīksti cīnās par divām ceļazīmēm uz finālturnīru – Horvātijai un Turcijai ir 10 punktu, bet Velsa un Armēnija atpaliek tikai par trim punktiem. Tikai par pēdējās vietas īpašnieci nekādu šaubu nav.
Bēdīgākais, ka Latvijas izlase ar katru maču demonstrē acīmredzami vājāku sniegumu, izskatoties arvien bezcerīgāk. Ja vēl jūnijā zaudējumu Rīgā mača pēdējās sekundēs Turcijai (2:3) ļoti cienīgā spēlē varēja norakstīt uz veiksmes trūkumu, pāris pēdējos mačos vairs nebija iespējams cauri tumsai ieraudzīt cerību stariņu. Horvātijas pilsētā Rijekā viss kļuva skaidrs jau pēc spēles pirmās ceturtdaļstundas – horvāti izrēķinājās pavisam rotaļīgi, bet mājas spēlē ar pēc Eiropas mērauklas visai viduvējo Velsas izlasi mūsu komanda 90 minūšu laikā tā arī ne reizi nepārbaudīja pretinieku vārtsarga meistarību, kas izsaka visu.
Neticami arī, ka neveiksmīgi ritošajā spēlē pret Velsu pirmās maiņas Latvijas izlasē notika tikai pēc nospēlētām 85 minūtēm –
vai nu valstsvienības komandtiltiņu viss apmierināja vai arī cerēja uz brīnumu, lai gan vismaz uzbrukumā tur neko daudz nevarēja sabojāt.
Pēc pēdējās neveiksmes pārsteidza arī valstsvienības galvenā trenera retorika, ka komanda darot labu darbu, spēlētāji cīnoties, bet vienkārši pretinieki esot pārāk spēcīgi. Sak, viss ir normāli, nav ko celt paniku. Var jau būt, taču
nav jābūt lielam futbola speciālistam, lai pamanītu, ka komandai šogad nav nekāda progresa, bet tieši pretēji – ar katru spēli turpinās lejupslīde.
Pirms pāris gadiem Latvijas izlase prata tikt pie punktiem gan Turcijā, gan Norvēģijā, tā ka paši esam pierādījuši, ka varam sasniegt labu rezultātu arī pret potenciāli krietni stiprākiem pretiniekiem un latiņa noteikti nav jānolaiž.
Nenoliedzami, septembra mačos Latvijas izlasei radās arī objektīvas problēmas – nopietnu traumu dēļ sezona ir beigusies izlases uzbrukuma līderim Vladislavam Gutkovskim un pamata aizsargam Raivim Andrim Jurkovskim. Lai gan mēdz teikt, ka neaizstājamu cilvēku neesot, mūsu komandai šie ir vairāk nekā nopietni robi. Ne velti kreisā aizsarga pozīcijā mačā ar Velsu spēlēja nominālais pussargs Andrejs Cigaņiks, bet abi valstsvienības uzbrucēji Roberts Uldriķis un Raimonds Krollis šogad negūst vārtus ne tikai izlasē, bet arī savos pārstāvētajos klubos, kur arvien vairāk sēž rezervē nekā spēlē.
Agrāk bija pierasts, ka viens no Latvijas izlases trumpjiem ir vārtsargs, taču šogad arī šī pozīcija nav bijusi tik droša.
Martā atlases turnīra pirmajā mačā Velsā lieliski vārtos darbojās veterāns Pāvels Šteinbors, taču par disciplīnas pārkāpumiem pēc šīs spēles Kazakevičs agrāko izlases pirmo numuru izmeta no komandas. Tiesa, 37 gadus vecais Šteinbors šogad arī klubā "RFS" zaudējis pamata vārtsarga vietu, virslīgā aizvadot tikai retu spēli.
Pēc tam Kazakevičs lika likmi uz "Riga" FC pirmo vārtsargu Nilu Tomu Puriņu, kurš valstsvienībā debitēja mačā ar Turciju, toreiz ne pārāk veiksmīgi nospēlējot liktenīgo vārtu zaudējumā. Savukārt spēle Horvātijā jaunajam vārtsargam izrādījās pagalam skarba skola. Šajā ziņā iepriecināja Roberta Ozola pārliecinošais sniegums pēdējā mačā ar Velsu, atgriežoties izlases vārtos pēc pusotra gada pārtraukuma. Pirms diviem gadiem jau minētajā spēlē Norvēģijā Ozols rādīja tādus brīnumus, ka šķita, ka vārtsargu jautājums izlasei ir atrisināts uz ilgiem laikiem, taču šajā laikā Roberta karjera pagriezās uz otru pusi un viņš pat zaudēja vietu "Riga FC" sastāvā.
Interesanti, ka pērn par Latvijas virslīgas labāko vārtsargu tika atzīts Rihards Matrevics, kurš pārliecinoši darbojās "Valmiera" FC rindās, debitējot arī valstsvienībā, taču pirms šīs sezonas viņš pārgāja uz "Riga" FC, kur sezonas startā iedzīvojās savainojumā, pēc kura sadziedēšanas tā arī nav spējis izkarot vietu kluba pamatsastāvā un vairs nemaz nespēlē.
Gribot vai negribot, pēc katras neveiksmes nevar neatcerēties, ka Latvijas izlasē spēlē nebūt ne visi potenciāli valsts labākie spēlētāji.
Pēc mača Velsas galvaspilsētā tika sodīts ne tikai vārtsargs Šteinbors, bet arī pieredzējušais pussargs Artūrs Zjuzins, kuri vairs nav valstsvienības apritē, bet Kazakeviča valdīšanas laikā tā arī ne reizi uz izlasi nav aicināts "RFS" centra aizsargs Vitālijs Jagodinskis, kurš pērn tika atzīts par Latvijas virslīgas labāko aizsargu. Trenerim neapšaubāmi ir visas tiesības uz savu izvēli, taču visu nosaka rezultāts – ja tas nav apmierinošs, rodas nepatīkami jautājumi, jo Latvijas valstsvienības resursi nebūt nav tik lieli, lai varētu atteikties izmantot visas iespējas. Valstsvienība tomēr nav privātā bodīte.
Latvijas futbola līdzjutējiem gan nav laika pārdzīvot, jo jau sestdien, 16. septembrī, notiks viena no virslīgas sezonas galvenajām spēlēm, kad galvaspilsētas derbijā tiksies abas turnīra līderes – "Riga" FC ciemosies pie "RFS". Astoņas spēļu kārtas pirms čempionāta finiša "Riga" FC ir priekšā tuvākajiem konkurentiem par trim punktiem, tāpēc uzvaras gadījumā horvāta Tomislava Stipiča trenētā komanda var spert ļoti plašu soli pretī čempionu titulam. Savukārt, ja virsroku gūs bijušā Latvijas izlases spēlētāja Viktora Moroza trenētā "RFS", sezonas finiša taisnē gaidīs neticama intriga.
