Patriotu nedēļas notikums
Patriotu nedēļa ir svarīgs brīdis visai Latvijas sabiedrībai, kad svinam mūsu uzvaras un pieminam varoņus. Šis brīdis ir nozīmīgs arī vēsturniekiem, kuriem novembra vidus parasti ir viens no "karstākajiem" gada periodiem. Valsts svētku laikā vēsture atgādina par sevi – tajā balstās mūsu kopīgā identitāte, tai ir svarīga loma valsts drošībā, un galu galā tā vienkārši ir interesanta un aizraujoša. Šogad ar vēsturi saistīto notikumu kalendāru papildina vēl viens notikums – "Latvijas vēstures kongress 2023".
Latvijas vēstures kongresu rīko Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Nacionālo arhīvu. Kongresa tiešraidi varēs redzēt portālā LSM.lv un biedrības "YouTube" kanālā.
Ceļš uz vēstures kongresu
2011. un 2018. gadā notika I un II Latvijas vēsturnieku kongress, kuri bija veltīti vēstures pētniecības jautājumiem. Ceļš uz šā gada kongresu arī aizsākās ar pētniecības problēmu aktualizēšanu. Pavasarī no Gada vēsturnieces goda atteicās Ineta Lipša, protestējot pret kritisko situāciju vēstures zinātnē. Sekoja mūsu biedrības atklātā vēstule, kurā formulējām vairākus soļus, kā stāvokli pētniecībā varētu uzlabot. Atklāto vēstuli parakstīja vairāk nekā 100 cilvēki, un tā radīja diezgan plašu rezonansi sabiedrībā.
Vienlaikus atskārtām, ka problēmas ir samilzušas ne tikai vēstures pētniecībā, kura pēdējās desmitgadēs ir stipri noliesējusi un šobrīd knapi velk savu dzīvību.
Vai kvalitatīva vēstures pētniecība ilgtermiņā pastāvēs bez atbilstošas vēstures izglītības un atmiņas institūciju funkcionēšanas? Ja vēstures priekšmets vairs nebūs skolu mācību programmās un tiks likvidēta Vēstures un filozofijas fakultāte, vai gadījumā mēs nekļūsim par pēdējo Latvijas vēsturnieku paaudzi? Ko darīt, piemēram, ar dokumentālajām filmām vai citiem kultūras produktiem, kuri nevis izglīto, bet izkropļo sabiedrības izpratni par mūsu vēsturi? Vēl varam uzdot daudzus jo daudzus jautājumus.
Nepieciešama kopīga saruna
Šā gada kongresa nosaukums ir "Latvijas vēstures kongress", nevis "Latvijas vēsturnieku kongress", jo mēs gribam runāt par visai nozarei sāpīgiem jautājumiem. Ar vēsturi nenodarbojas tikai vēsturnieki, un vēsturnieku radītās zināšanas izmanto ne tikai citi vēsturnieki, bet visa sabiedrība. Latvijas iedzīvotājus ārkārtīgi interesē vēstures jautājumi, ko apliecina ar vēsturi saistīto rakstu, televīzijas raidījumu, filmu, radio raidījumu auditorijas un grāmatu tirāžas. Vēstures jautājumi pēdējos gados ir kļuvuši politiski nozīmīgi. Stiprai Latvijas sabiedrībai ir vajadzīga stipra vēstures nozare, bet tā savukārt nevar pastāvēt bez veselīgas, radošas un iekļaujošas vēsturnieku ekosistēmas.
Vēsturniekiem dažkārt patīk uzkāpt ziloņkaula tornī un augstprātīgi kritizēt apkārtējos, tai skaitā citus vēsturniekus. Sak, tas jau nav īsts vēsturnieks, jo pēdējo piecu gadu laikā nav publicējis nevienu zinātnisko monogrāfiju! Cits nav gana labs, jo, piemēram, strādā muzejā vai arhīvā, nevis zinātniskajā institūcijā. Vēl cits pārlieku pievērsies vēstures popularizēšanai. Mums, vēsturniekiem, ir jāatmet šādi aizspriedumi. Mēs nevaram iztikt viens bez otra, mums ir vajadzīgs viss – gan kvalitatīva pētniecība, gan izglītība, gan atmiņas institūcijas, gan publiskā vēsture.
Viens no galvenajiem kongresa mērķiem ir pirmo reizi cilvēkus no dažādiem vēstures nozares nogabaliem pulcināt vienkopus uz kopīgu sarunu.
Sarunas ar politikas veidotājiem
Pēdējais pusgads Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrībai ir pagājis spraigā darbā, runājot gan ar citām nevalstiskajām organizācijām, gan politiķiem un ierēdņiem. Kopīgās konsultācijās ar Latvijas Muzeju biedrību, Latvijas Arhīvistu biedrību, dažādu institūciju pētniekiem un pasniedzējiem ir tapis kongresa rezolūcijas projekts, kurā formulēti galvenie soļi situācijas uzlabošanai nozarē.
Biedrības pārstāvji šajā laikā ir bijuši vizītēs pie Valsts prezidentiem Egila Levita un Edgara Rinkēviča, esam piedalījušies Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs, tikušies ar Izglītības un zinātnes ministrijas un Kultūras ministrijas ierēdņiem. Šīs sarunas ir bijušas konstruktīvas, taču būtiskām izmaiņām vēstures nozares attīstībā ir nepieciešams mērķtiecīgs un kopīgs darbs, tas nav paveicams tikai vienas vai divu biedrību, vai atsevišķu entuziastu spēkiem. Ceram, ka kongress mudinās šajā darbā iesaistīties arī citus. Tāpat ceram, ka gan sabiedrībai, gan politikas veidotājiem varēsim skaidri pateikt, kas būtu darāms situācijas uzlabošanai pētniecībā, izglītībā, publiskajā vēsturē un atmiņas institūcijās.
Vēstures pētniecība
Šogad ir noticis ļoti nozīmīgs pavērsiens vēstures pētniecības finansēšanā Latvijā – pirmo reizi ir izveidota atsevišķa Valsts pētījumu programma vēsturē. Lai gan solis ir pareizs, naudas programmai ir kādas trīs četras reizes mazāk, nekā būtu nepieciešams, lai adekvāti finansētu vēsturnieku darbu, turklāt aptver tikai 20.–21. gadsimtu. Attiecīgi agrākie periodi ir atstāti bada maizē, bet 20. gadsimta vēsturnieki nolemti nežēlīgai konkurencei – iesniegti esot četri projekti, no kuriem finansējumu saņems tikai viens.
Mēs uzskatām, ka ir nepieciešams pienācīgi finansēt gan 20. – gadsimta, gan agrāku gadsimtu vēstures pētniecību. Mums ir jāatrod iespējas arī plašākai reģionālai sadarbībai, mainot dažādu starptautisko programmu un finansēšanas instrumentu nolikumi. Diemžēl šajā jautājumā neesam atraduši dzirdīgas ausis, lai gan Izglītības un zinātnes ministrija cer, ka tuvākajos gados varētu izveidoties ciešāka sadarbība ar Lietuvu.
Jebkurā gadījumā mums būtu jādomā par ciešāku sadarbību Baltijas vēsturnieku un institūciju starpā, jo mūsu vēsturē ir ļoti daudz kopīga.
Vēstures izglītība
Mūs dara bažīgus arī vēsturnieku ataudzes nodrošināšana nākotnē. Šobrīd šķiet, ka vēsture tiks atgriezta vidusskolu mācību programmā kā atsevišķs priekšmets, kas ir solis pareizajā virzienā. Otra lieta, kas daudzos rada bažas, – vēstures studentu pakāpeniskais sarukums un šobrīd notiekošā Latvijas Universitātes reforma, apvienojot fakultātes, kas nozīmē arī Vēstures un filozofijas fakultātes likvidēšanu. Nav skaidrs, vai šāda reforma palīdzēs uzlabot studiju kvalitāti un rezultātā – jauno vēsturnieku sagatavotības līmeni.
Mūsdienu apstākļi no vēsturnieka prasa daudz jaunu iemaņu – spēju rakstīt projektus, popularizēt savus pētījumus, konsultēt kultūras produktu radīšanu u.c. Vēl viens izaicinājums ir akadēmiskā personāla novecošana un pasniedzēju trūkums, kas varētu sagatavot jaunus agrāko gadsimtu speciālistus, kuru katastrofāli trūkst.
Atmiņas institūcijas
Skandāli atsevišķos Latvijas muzejos un domstarpības par elektronisko dokumentu pieņemšanu Latvijas Nacionālajā arhīvā vai par Ārlietu ministrijas nesakārtotajiem un nenodotajiem dokumentiem ir radījuši zināmu ažiotāžu publiskajā telpā. Atmiņas institūcijas ir svarīgas valsts funkcionēšanā, sabiedrības izglītošanā un saliedēšanā. Liela daļa vēsturnieku ir atmiņas institūciju darbinieki, un viena no to funkcijām ir arī pētniecība.
Mums ir nepieciešamas stipras atmiņas institūcijas. Viens no trūkumiem ir savstarpējas sadarbības trūkums, uz ko norāda gan muzejnieki, gan arhīvisti, gan bibliotēku pārstāvji. Jautājumi ir gan par funkcijām, kas pārklājas, gan par kopīgiem digitalizācijas projektiem. Dažkārt nākas dzirdēt, ka augstākstāvošas institūcijas neizprot atmiņas institūciju lomu un funkcijas. No otras puses, priecājamies, ka arvien vairāk atmiņas institūciju gatavojas iegūt zinātniskās institūcijas statusu, kas varētu palīdzēt pilnīgāk realizēt to potenciālu.
Publiskā vēsture
Pēdējos gados publiskās vēstures projekti ir radījuši lielu interesi un atsaucību sabiedrībā. Droši vien Latvijas simtgades svinībām šajā ziņā bija izšķiroša loma. Taču šobrīd publiskās vēstures lauks ir pārlieku haotisks un nesakārtots. Vēsturnieki kultūras produktu konsultēšanai ne vienmēr tiek pieaicināti, un bieži vien tas tiek darīts tikai formāli. Esmu dzirdējis par gadījumu, kad vēsturnieks pieprasa izņemt viņa vārdu no filmas titriem, jo viņa viedoklis nav uzklausīts. Salīdzinājumam, piemēram, Polijā nav iespējams uzņemt mākslas filmu par vēstures tēmu bez profesionāla vēsturnieka atzinuma.
Pats šobrīd esmu Pieminekļu un piemiņas zīmju konsultatīvajā padomē, kurā tiek izskatīta to atbilstība visdažādākajos aspektos. Taču filmas, teātra izrādes vai cita kultūras produkta ietekme mūsdienu sabiedrībā, sevišķi ņemot vērā aizvien vājākās vēstures zināšanas, var būt vēl daudz lielāka. Uzskatām, ka Kultūras ministrijai ir jāmēģina sakārtot šī sfēra, jo faktiski tā finansē lielāko daļu publiskās vēstures projektu.
Šajā rakstā pieminēju tikai nelielu daļu no problēmām, ar kurām mūsdienās saskaras vēstures nozare Latvijā. Protams, līdzīgas problēmas ir arī citviet, arī mūsu kaimiņvalstu vēsturniekiem neklājas spoži.
Ceru, ka mēs varam kļūt par labu piemēru citiem un kopīgi panākt pozitīvas pārmaiņas.
