Iedomājies bildi:
Melnbalta karikatūra. Kompozīcijas vidū ir trīs cilvēki. Viens ir mākslinieks, stāv kājās, rokās tur lapu un smejas. Blakus stāv sieviete. Skatās uz to pašu attēlu, pietur to ar roku. Smejas. Blakus viņiem stāv otra sieviete, nopietnu sejas izteiksmi, un saka, citēju: "Šī karikatūra ir pārāk smieklīga. Ko par mums teiks cilvēki bez humora izjūtas? Padari to mazāk jautru!"
Es uzzīmēju šo karikatūru un nosūtīju ar domu, ka neliela deva pašironijas portālam nekaitētu, taču redakcija nolēma to nepublicēt, jo ir iemesli. Tas nekas, esmu jau pieradis. Ja nepublicēs šo, uzzīmēšu kaut ko citu. Šī nebūs pirmā reize, kad portāls noraida piedāvāto attēlu. Mūsu, mans un portāla LSM.lv sadarbības modelis paredz, ka es brīvi, nepiespiesti zīmēju to, ko vien vēlos, bet portāls to izvērtē un pieņem lēmumu — publicēt, nepublicēt vai varbūt publicēt pēc nelielu korekciju ieviešanas.
Lai saprastu iepriekš aprakstītās karikatūras noraidīšanas iemeslus, ir jāpievēršas, tēlaini izsakoties, zilonim šinī trauslajā porcelāna bodē. Ja ieskatās, var pamanīt, ka šis zilonis patiesībā ir cūka.
2024. gada februārī portāls LSM.lv publicēja kārtējo epizodi no "Cūku komiksu" sērijas. Dotajā komiksā visi galvenie varoņi bija cūkas. Zīmēti apzināti neglīti, dusmīgi, allaž neapmierināti. Cūkas bija visi — vīrieši un sievietes, bērni un pieaugušie, latvieši un krievi, labie un sliktie. Cūkas bija visu profesiju pārstāvji, gan policisti, gan oligarhi, ceru, ka doma ir skaidra. Komikss bija kā sabiedrības greizais spogulis, varēja pasmaidīt, varēja dusmoties, varēja izdarīt secinājumus. Atgādināšu, ka mūsu kultūrā cūka ir netīrs dzīvnieks. Sivēns, ruksis, cūka, kuilis — tie nav komplimenti, bet lamuvārdi. Taču, ja mākslas darbā tiek aizskarti visi, tad būtībā neviens netiek aizskarts. To lieliski pierāda multfilmu seriāls "Dienvidparks", vai ne? Un 2024. gada 22. februārī, Krievijas uzbrukuma Ukrainai gadadienā, "Cūku komiksu" ietvaros tika publicēta karikatūra, kurā Ukrainas karavīrs ar ugunsmetēju braši atvaira okupantu uzbrukumu un sola nepadoties. Gluži kā visi pārējie komiksa varoņi viņš tika attēlots kā cūka.
Publicētais komikss izraisīja sašutuma vētru un neilgi pēc publikācijas tika izņemts no portāla. Vienīgie, kas priecājās, bija Krievijas propaganda un tās vietējie patērētāji. Viņi pasteidzās šo attēlu izvazāt pa saviem kanāliem ar tekstu: "Skat! Latvijas mediji izsmej Ukrainas karavīrus! Nacisti! Fašisti! Kikerigū!" Papildu bonuss bija apstāklis, ka cūku karavīra izmantotais ierocis atgādināja Vērmahta slaveno ugunsmetēju "Flammenwerfer". Salīdzināt savas zemes aizstāvjus ar cūkām un nacistiem bija traģiska kļūda, pat ja tas nekādā gadījumā nebija komiksa autores mērķis.
Portāla LSM.lv redakcija izņēma karikatūru un atvainojās. Cūku komiksi vairs netiek publicēti. Notikums izraisīja nopietnas diskusijas par sabiedrisko mediju lomu informatīvajā telpā, par vārda brīvību un par cenzūras nepieciešamību. Daži nelabvēļi teiks, ka LSM.lv joprojām nav guvuši mācību un nav izdarījuši secinājumus. Absolūta nepatiesība. Mācība ir gūta, un redakcijas pieeja ir mainīta. To es tagad izjūtu uz savas ādas.
Šobrīd piedāvāt redakcijai jaunu karikatūru nozīmē parakstīties uz verbālu sparingu. Rodas iespaids, ka ikkatra mana jaunā bilde tiek pētīta ar mikroskopu. Nav tā, ka bilde tiek pieņemta, ja tā ir pietiekami asprātīga un gana aktuāla. Jo vislielāko cenzūru esmu veicis es pats, vēl pirms nosūtīt redakcijai attēlu. Cenšos nepieļaut neko vulgāru, neko aizskarošu. Pat uroloģijas karikatūrā centos iztikt bez dzimumlocekļu attēlošanas. Šis tomēr ir sabiedriskais medijs, nevis tenku lapa. Es nesmejos par marginalizētām un traumētām grupām, viņi jau tāpat ir cietuši. Un tad, kad bilde ir izgājusi stingru iekšējo kontroli, tā atduras pret redakcijas politiku.
Uzreiz gribu piebilst, ka bilžu atraidīšana nav cenzūra. Karikatūru kvalitātes zelta standarts, ASV izdevums "New Yorker" atsijā tūkstošiem bilžu, lai katru nedēļu publicētu tikai dažas, bet vislabākās. Un es šo pieeju saprotu un atbalstu.
Es atbalstu tāpēc, ka dažkārt noraidītie attēli man liek meklēt jaunas idejas un piedāvāt labākus variantus. Kad es zīmēju karikatūru kā ilustrāciju rakstam par uroloģijas tēmu, es vispirms uzzīmēju divus gaļas pārdevējus, kuri tirgo dažāda izmēra desiņas. Tas, kurš tirgo mazas desiņas, izskatījās vairāk sapīcis nekā tas, kurš tirgo lielas. Joks bija gluži kā no Benija Hila skeča. Noraidīts. Nākamajā bildē bija suņi. Viens turēja zobos milzīgu zaru. Otrs turēja mazu sprunguli. Suns ar mazāko sprunguli mutē sacīja, ka izmēram nav nozīmes. Vai ne? Sajutāt metaforu? Noraidīts. Un tad es zīmēju trešo bildi, kurā māksliniekam pie sienas karājās divas gleznas, un viena glezna bija mazliet zemāka par otru. Mākslinieks apgalvoja, ka tas ir normāli. Manuprāt, izcila bilde, un es par to no sirds lepojos.
Ir bijuši arī kuriozi gadījumi. Ar redaktori diskutējām par to, cik cilvēka gadiem atbilst suņa desmit. Mans sākotnējais variants – 52 gadi – redakcijai šķita neprecīzs, vienojāmies par 56. Konsultējāmies ar suņu īpašniekiem un pētījām vecuma korelācijas tabulas. Faktu pārbaude LSM.lv notiek augstākajā līmenī.
Un es klusēšu par to gadījumu, kad man nācās izdzēst krūšturi no karikatūras. Redakcijas viedoklis bija nepārprotams — bez krūštura ir labāk, visu cieņu. Izlaboju bildi, un tā nonāca līdz lasītājiem.
To visu es turēju prātā, kad zīmēju pašā sākumā aprakstīto karikatūru. Pasmējos par sevi un redakciju. Bet bilde netiks publicēta, jo teorētiski pastāv kāds, kurš šo bildi varētu pārprast, attiecināt to uz cūku komiksiem un sākt kladzināt to, ka portāls LSM.lv joprojām ņirgājas par Ukrainas karavīriem. Vai arī par sievietēm. Tā, protams, nav, bet labāk nevajag. Labāk, lai karikatūra nav pārāk smieklīga. Šis būs tas gadījums, kad dzīve imitē mākslu, nevis otrādi.
Nobeigumā gribu iedrošināt jaunos māksliniekus un aicināt tos nekautrēties un tomēr piedāvāt savus darbus portālam. Karikatūras medijos pastāv kopš 18. gadsimta. Neļausim šai tradīcijai izsīkt dažu kļūdu vai protestu dēļ. Visādam gadījumam ieteikšu puslīdz drošus tematus zīmēšanai. Jūs varat jokot par laika apstākļiem. Ir smieklīgi, ka pavasarī līst lietus. Nav aizliegts jokot par prokrieviskiem politiķiem. Drīkst jokot par svētkiem – Lieldienu zaķi var uzzīmēt ar milzīgām krāsotām olām, bet Salatēti var attēlot kā dzērāju ar lielu, sarkanu degunu. Un es vairs neesmu drošs, ko vēl drīkst.
