Cik gadu jau pagājuši kopš tiem laikiem, bet iznāk, ka "Skonto" stadions, kas Emiļa Melngaiļa ielā atrodas vairāk nekā 20 gadu, joprojām ir Latvijas futbola infrastruktūras flagmanis. Tas ir neaizstājams! Lūk, arī tagad, apmeklējot Eiropas Futbola federāciju savienības (UEFA) Konferences līgas kvalifikācijas otrās kārtas atbildes spēli starp "Riga" un Ungārijas "Kecskemeti" futbolistiem, kārtējo reizi pārliecinājos – jā, nekas nav mūžīgs zem Saules, taču, šķiet, ka "večukiņš "Skonto"" Latvijas futbolam noderēs vēl ne vienu vien gadu desmitu.
Skumji, bet fakts. Gandrīz 6000 skatītāju, kas arēnas tribīnēs klātienē vēroja šo pasakaino maču, bija bezgala laimīgi, kad beidzās spēles 120 minūtes ("Riga" spēja iekļūt Eiropas kausa nākamajā kārtā, tikai otrā papildlaika pēdējā minūtē panākot sev vajadzīgo rezultātu 3:1). Bet man šķiet, labi ja trešdaļa no viņiem atceras laikus, kad šeit savus pretiniekus mēdza sagraut Aleksandra Starkova komanda.
Četrpadsmitkārtējās valsts čempiones uzplaukuma laikā tā dēvētās VIP ložas nebija tik pilnas kā tagad "Riga" spēlēs. Tur sēdēja tikai nedaudzi. Taču starp viņiem nemainīgi bija padrūma izskata cilvēks tumšā uzvalkā – Guntis Indriksons.
Šodien pat bail iedomāties, kur savas oficiālās starptautiskās spēles aizvadītu Latvijas izlase, kura stadiona zāli mītu Latvijas klubu spēlētāji Eirokausos, ja nebūtu šīs celtnes.
Tā joprojām ir vienīgā mūsu valstī – vienlaikus mājīga, ar futbola dvēseli un UEFA minimālajiem standartiem atbilstoša (konkrēti – trešā kategorija no četrām), kurā atļauts rīkot šādas spēles. Lai gan arī tai trūkumu ir gana – ir kaudze prasību, kuras vai nu nav iespējams izpildīt, vai arī to izdarīt ir ļoti dārgi un netiek uzskatīts par iespējamu. Vārdu sakot, mums ir tas, kas ir. Pēc mūsdienu mērauklas, Latvija ir viena no atpalikušākajām Eiropas Savienības valstīm ar saviem stadioniem, uz kuru lielāko daļu bez asarām paskatīties nevar (īpaši futbola mazohistiem iesaku ainu no "Metta" mājas mačiem – spēlējot augstākajā līgā, tā savus pretiniekus joprojām uzņem skolas stadionā).
Šovasar veselam kvartetam mūsu valsts spēcīgāko klubu bija iespēja iekļūt Konferences līgas trešajā kvalifikācijas kārtā. Tātad pilnīgi noteikti varēja rasties ļoti sarežģīta situācija, ka Rīgā nebūtu, kur spēlēt. "Valmiera", RFS, "Auda" un "Riga" – lūk, šis četrinieks. Un iedomājieties, ko gan tiem nāktos darīt, ja tie iekļūtu nākamajā kārtā un mājas spēles būtu jārīko vienlaikus? Ne "LNK Sporta parks", kur Latvijas čempionātā savus pretiniekus uzņem RFS, ne otrās kategorijas Valmieras Jāņa Daliņa stadions (tribīņu ietilpība – 1250 cilvēku), nemaz nerunājot par sintētisko laukumu Ķekavā, Eirokausa trešās kārtas spēlēm nav piemēroti. Visas cerības tikai uz "Skonto". Bet arī šis stadions taču nav no gumijas. Lūk, kāpēc
bija nopietnas bažas par šādu scenāriju, kad par Eirokausa spēļu norises vietu būtu jāvienojas ar kaimiņiem Igaunijā vai Lietuvā. Bet tas nu gan patiešām būtu kauns!
Te nu kārtējo reizi nevar izvairīties no jautājuma par to, ka Rīgā jābūvē nacionālais futbola stadions, kura kā nav bijis, tā arī nav. Un par kuru joprojām turpinās gudras runas, ļoti daudz runu, pat tiek prezentētas skices un rīkotas speciālas preses konferences, bet reālu darbu ir pavisam maz.
Tas viss mums jau ir bijis un ne reizi vien, kaut vai ja atceramies divus neveiksmīgus mēģinājumus uzbūvēt daudzcietušās "Futbola mājas" Krišjāņa Barona ielā, kas beidzās ar fiasko. Lasi – ar skandāliem un tiesāšanos. Latvijas Futbola federācijas kārtējā vadība tās prezidenta Vadima Ļašenko personā it kā nopietni ķērusies pie projekta īstenošanas Lucavsalā. Ir skaitļi, ir konkrēti aprēķini un pat kaut kādas daudzsološas vienošanās gan ar UEFA (runa ir par līdzfinansējumu), gan arī ar Rīgas domi. Taču rodas iespaids, ka arī ar šo projektu viss nav kārtībā. Jo,
ja nebūtu zemūdens akmeņu, darbi Lucavsalā jau sen būtu sākušies.
Taču pagaidām mēs tur redzam tikai pasaules zvaigžņu koncertus, jauniešu festivālus, bet nekādi ne lielo futbolu. Un kad tas tur iemājos, nav zināms.
Lūk, kāpēc vienmēr ar satraukumu mūsu līdzjutēji seko savu iecienīto komandu spēlēm Eirokausos. Jo gadījumā, ja tām būs labas sekmes, kur tās spēlēs? Labi – "Riga". Tai ir savas mājas, pamanāmi pārkrāsotas un rekonstruētas. Bet tādu varētu arī nebūt, ja komandas saimniekam, Krievijas miljardierim Sergejam Lomakinam, būtu citas prioritātes. Un ko tad? Bet tā būtu izgāšanās.
Un vēl nav saprotams, kāpēc vispār būvēt jaunas arēnas, tādas kā, piemēram, "LNK Sporta parks" RFS vai veikt dārgu rekonstrukciju Valmierā (šīs arēnas rekonstrukcijai savulaik tika iztērēti 20 miljoni eiro), ja tur vienalga nav iespējams rīkot starptautiskās spēles?
Ir arī daudz jautājumu par racionālumu. Lūk, iznāk, ka RFS otrajā kvalifikācijas kārtā ar Azerbaidžānas "Sabah" spēlē nevis Rīgā, bet Slokā. Bet "Valmiera" trešajai kārtai, lai uzņemtu pretiniekus no Albānijas, rezervē "Skonto" laukumu. Jo citus variantus visā valstī vienkārši nevar atrast – ne Liepājā, ne Salaspilī, ne Daugavpilī, ne Jelgavā.
Labi vēl, bet vārds "labi" būtu jāliek pēdiņās, ka "Audai" un RFS Eirokausu sezona jau beigusies.
Kāpēc Rīgā līdz šim nav normāla stadiona – šis jautājums jau sen apnicis līdz kaklam. Tas ir jautājums, ko visbiežāk uzdod Latvijas Futbola federācijas prezidentam Vadimam Ļašenko. Atbildē joprojām dzirdami tikai solījumi, lai gan Tallinā tāda arēna ir jau kopš 2001. gada, tās ietilpība ir vairāk nekā 10 tūkstoši skatītāju, un arī Lietuvā ne tik sen – pagājušā gada rudenī – tika nodots ekspluatācijā Darjus un Ģirēna stadions Kauņā, kas var uzņemt 15 tūkstošus skatītāju.
Kādēļ mēs atpaliekam no kaimiņiem, kāpēc pie mums ir tik slikti, kāpēc jautājums par nacionālo stadionu ir vienas vienīgas sāpes un kauns pat 2023. gadā?
Vadims Ļašenko ik reizi, kad saruna ir par šo tēmu, uzsver, ka Rīga ir vienīgā no Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām, kur nav tāda stadiona. Taču situācija nemainās.
Nesenā sarunā ar Latvijas futbola veterānu, Latvijas izlases un tā paša "Skonto" aizsargu Igoru Troicki, kas līdzjutējiem ar stāžu pazīstams ar iesauku Batja, es arī pieminēju šo sāpīgo tēmu, lūdzot atbildēt uz to pašu jautājumu. Nu kāpēc? Dzirdēju vienkāršu atbildi – es taču nedrīkstu necenzēti lamāties, bet pieklājīgu vārdu, lai atbildētu uz tādu jautājumu, man vienkārši nav.
Jau vēlāk, mūsu sarunas beigās, viņš diplomātiski piebilda, ka, visdrīzāk, šis jautājums par stadionu Latvijā nav prioritārs, citādi viss jau sen būtu atrisināts. Viņam par to ļoti sāp sirds – Troicka profesionālā karjera (viņš ir daudzkārtējs Latvijas čempions un Latvijas kausa ieguvējs, Latvijas izlases sastāvā pavadījis 40 spēles) beidzās 2006. gadā, kad "Skonto" arēna tik tikko bija atzīmējusi piecu gadu jubileju. Tagad bijušajam Latvijas izlases spēlētājam ir 54 gadi, taču – kas varētu aizstāt "Skonto" stadionu, tā arī nav paredzams. Starp citu, Troickis tagad ir pārvaldnieks vienā no Rīgas pašvaldības sporta bāzēm un viņa pārziņā ir arī futbola stadions Daugavgrīvā. Lūk, kāpēc man bija svarīgi uzzināt tieši viņa viedokli.
Nesen Slovākijas pilsētā Trnavā "Auda" spēlēja pret vietējo "Spartak" skaistā stadionā, kuru 2015. gadā projektētāji un arhitekti veiksmīgi integrēja milzīgā iepirkšanās centrā. Arēna var uzņemt 19 000 cilvēku. "Riga" viesojās Ungārijas pilsētā Kečkemētā un spēlēja mājīgā stadionā, par kuru bija sajūsmināts mūsu komandas galvenais treneris horvāts Tomislavs Stipičs (šīs arēnas ietilpība – nedaudz vairāk par 6000 cilvēku). Savukārt RFS zaudēja Azerbaidžānas "Sabah" 13 tūkstošiem skatītāju paredzētajā "Bank Respublika Arena" Masaziras ciematā, kas atrodas 16 kilometru no galvaspilsētas Baku.
Slovākija, Ungārija un Azerbaidžāna taču nepavisam nav giganti Eiropas futbola kartē. Tomēr viņiem ir normāli stadioni, bet mums – nekā.
Lai gan jāatzīst, ka tajā pašā Baku finanšu apstākļi ar tiem, kādi ir Latvijā, vienkārši nav salīdzināmi. Taču lietas būtība tādēļ nemainās. Viss tiek vērtēts pēc galīgā rezultāta, bet Latvijai tā joprojām nav. Nu nevar taču Daugavas stadionu uzskatīt par piemērotu futbolam. Šis objekts sen asociējas ar Dziesmu un deju svētkiem, kas arī nav slikti, bet nekādi ar futbolu. Vārdu sakot, turpinoties kā līdz šim, Gunta Indriksona ēna vēl ilgi lidināsies virs Rīgas. Virs pilsētas, kur, kopumā skatoties, par lielo futbolu joprojām nepriecājas.
