Kas ir zināms? Pirmkārt, finanšu ministrs Arvils Ašeradens ("Jaunā Vienotība") pirms pāris dienām atzina, ka ir trīs galvenās prioritātes – drošības sistēmas finansējums, kā arī finansējums izglītībai un veselības aprūpei. Tas nozīmē, ka nauda tiks meklēta primāri šīm lietām, un te netiek izslēgts, ka nodokļus varētu arī celt (to vēl agrāk pieļāva finanšu ministrs).
Otrkārt, visdrīzāk bankām nāksies dalīties ar savu lielo peļņu, jo naudu budžetam vajag. Politiķi saka, ka bankas nefinansē tautsaimniecību un tas ir slikti, vienlaikus aizmirstot, ka cīniņš ar inflāciju tieši nozīmē ekonomikas bremzēšanu un nefinansēšanu.
Treškārt, agrāk tika pieļauts, ka daļu no sociālajām iemaksām varētu novirzīt veselības aprūpes finansēšanai. Tātad – visdrīzāk mēs varētu priekšlikumos sagaidīt arī šo iemaksu procentuālo pārdali vai pat palielināšanu.
Ceturtkārt, arvien vairāk nozares saka, ka vajag samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN), piemēram, pārtikai, medikamentiem un citām precēm. Diemžēl tas diez vai notiks. Ienākumus budžetam vajag, un PVN ir galvenais nodoklis, kurš dod lielākos ieņēmumus. Taču, kas zina, varbūt arī kaut kas mainīsies.
Un tagad par to, kas nav dzirdēts, bet kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs un kam vajadzētu būt šajās jaunajās nodokļu nostādnēs.
Pirmkārt, pašvaldību finansēšanas sistēmas maiņa un līdz ar to saistītās izmaiņas iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) procentuālajā sadalē.
Proti, līdz šim šis nodoklis aizgāja uz to pašvaldību, kur cilvēks deklarēts – tātad, kur viņam ir mājas, kur viņš dzīvo. Taču neko no tā visa nesaņēma pašvaldība, kur šis cilvēks strādā. Ne vienmēr dzīves vieta saskan ar darba vietu. Piemēram, savulaik bija diskusijas par Ikšķili, kas ļoti labprāt savu attīstību redzēja kā zaļa un bagāta pašvaldība, kur labi dzīvot. Taču – ne strādāt, jo darbs daudziem ikšķiliešiem ir Rīgā, labi apmaksātos amatos. Ceru, ka būs vismaz kaut kāda šī nodokļa pārdale un arī pašvaldībai, kas ir pievilinājusi uzņēmēju, radījusi darbavietas – arī kaut kas tiks. Tā reāli tiks veicināta vienmērīga reģionālā attīstība.
Otrkārt, ļoti ceru, ka beidzot būs skaidrība sociālajās iemaksās – cik daudz aiziet pensijām, cik daudz veselībai un cik daudz bezdarba gadījumiem.
Tāpat – kādi pabalsti nāks tieši no valsts budžeta un kas nāks no speciālā sociālā budžeta. Jo precīzāks būs sadalījums, jo lielāka skaidrība, cik kura nozare ar ko var rēķināties. Taču tas paredz būtiskas pārmaiņas sociālās palīdzības finansēšanas kārtībā.
Treškārt, ceru, ka beidzot būs skaidrība – kas kādus nodokļus un kā maksā,
pēc kādas sistēmas strādā lielie un vidējie uzņēmumi un cik daudz maksā mazās piemāju kafejnīcas, zeķu adītāji vai pīrāgu cepēji. Jā, valsts ir būtiski samazinājusi daudzos dažādos nodokļu režīmus un, no vienas puses, tas ir labi. Taču visa režīmu samazināšana tika vērsta uz to, ka cilvēkam jāiet strādāt algots darbs un jāmaksā maksimāli daudz nodokļu. Ļoti gribētos beidzot nodokļu sistēmā saskatīt to, ka valsts priecājas par jebkuru cilvēku, kas paralēli savam algotajam darbam spēj radīt un pārdot savas lietas, tā kaut nedaudz uzlabojot savu materiālo stāvoli.
Diemžēl tā arī nav izdevies iedzīvināt atviegloto nodokļu nomaksu šiem mazajiem, dzīves stila uzņēmējiem vai hobijekonomikas pārstāvjiem. Un tas ir slikti, jo nodokļu nomaksas birokrātija kļūst arvien sarežģītāka.
Gaidīsim, ko tad galu galā būs izspriedusi darba grupa. Galu galā ar šīm nodokļu pārmaiņām mums var nākties dzīvot turpmākos četrus gadus.
