Baltijas valstis kā NATO teritorija ir drošībā, uzskata Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs. Intervijā Latvijas Radio viņš pauda, ka Krievija nemēģinās apdraudēt alianses dalībvalstis, jo tas būtu "totāli ārprātīgi".
Runājot par pamiera vienošanos Ukrainas austrumos, Lins Linekvičs atzina, ka nav "optimistu pulkā". Rietumvalstis viņš aicina mācīties no vēstures un uzskata, ka Eiropas Savienības valstīm ir jāpalīdz Ukrainai tāpat, kā tās palīdz ar bruņojumu Irākas kurdiem. Linkevičs Rīgā bija ieradies, lai piedalītos ikgadējā augsta līmeņa forumā "Rīgas konference", kur piedalījās diskusijā par Austrumu partnerību un nākamgad gaidāmo samitu Rīgā. Latvijas Radio viņš norādija uz vīzu liberalizācijas nozīmi, uzsverot, ka jārunā ir arī ar Baltkrieviju.
Lietuvas ārlietu ministru Linu Linkeviču par viņa skatījumu uz konfliktu starp Krieviju un Ukrainu un Baltijas valstu drošību iztaujāja Gints Amoliņš.
GA: Notikumi, kas noveda pie pašreizējās krīzes Austrumukrainā, sākās pēc Austrumu partnerības samita Viļņā. Tur bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, kas izraisīja Maidana protestus, Janukoviča aizbēgšanu, pēc kuras Maskava anektēja Krimu. Lietuva saistībā ar šiem notikumiem spēlējusi redzamu lomu. Kādēļ notiek konflikts Austrumukrainā? Rietumvalstis apsūdz Putinu - kāds ir Krievijas prezidenta mērķis?
LL: Tas nav tik vienkārši. Jūs sakāt, ka viss sākās pēc Viļņas samita, bet es teiktu, ka viss sākās nedaudz agrāk. Arī mūsu - [rietumvalstu], pozīcijas dēļ. Protams, mēs neesam vainīgi par to, kas notika Maidanā, un mēs neokupējām Krimu. Bet, ieskatoties vēsturē, atcerēsimies, piemēram, karu Gruzijā 2008.gadā, Dienvidosetijas un Abhāzijas okupāciju. Mēs toreiz aicinājām - būsim konsekventi, uzstāsim, ka tas nav pieņemami, ka kaimiņvalsts okupē kaimiņvalsti un dara to, it kā tas būtu normāli.
Mēs protestējām. Bet ļaujiet atgādināt, ka pēc dažiem mēnešiem mēs atgriezāmies pie [tādām attiecībām ar Krieviju], it kā nekas nebūtu noticis. Īsāk sakot - mēs mācību neapguvām. Krievija mācību apguva.
Mēs jau toreiz teicām - būs vairāk šādu situāciju. Mēs brīdinājām - tā varētu būt Krima, tā varētu būt Piedņestra. Krima - tā jau darīta lieta. Tagad mēs redzam situāciju Ukrainas austrumos.
Bet tas, kas notiek, neattiecas tikai uz Ukrainu. Tas attiecas arī uz mums. Uz mūsu izpratni, uz mūsu spēju pareizi novērtēt situāciju un spert pareizos soļus pareizajā laikā.
GA: Kas tad notiks ja/kad konfliktu Austrumukrainā uzskatīs par beigušos? Kādām būtu jābūt rietumvalstu attiecībām ar Krieviju? Jūs pats minējāt, ka pēc kara Gruzijā attiecības atgriezās vecajās sliedēs. Divus gadus vēlāk Francija parakstīja līgumu ar Krieviju par desantkuģiem "Mistral".
LL: Jā, "Mistral" kuģus mēs apspriedām arī toreiz, kad krievi paziņoja, ka, ja viņiem būt "Mistral", tad Dienvidosetijas un Abhāzijas okupēšana prasītu tikai stundu.
Tagad Jūs jautājat, kas notiks, kad situācija būs atrisināta. Bet mēs nezinām, kas notiks. Mēs nezinām, kas būs nākamie soļi. Atkal - tas būs atkarīgs no mūsu pozīcijas. Mums ir jāturpina izdarīt spiedienu. Kā zināt, tas nebija viegli. Bet mums būtu jāturpina ar sankcijām un tam ir ļoti skaidrs iemesls. Kaut mēs redzam trauslu ugunspārtraukšanas vienošanos, mēs neredzam būtiskas izmaiņas uz vietas. Mēs joprojām redzam Krievijas karavīru klātbūtni uz Ukrainas zemes - tas ir galvenais. Tajā pašā laikā krievi noliedz, ka viņi ir konfliktā iesaistīta puse. Kaut gan viņi ir ne tikai konfliktā iesaistītā pusē - viņi ir konflikta cēlonis.
Ņemot vērā šīs lietas, ir ļoti grūti paļauties uz jebkādu vienošanos. Tādēļ mums vajadzētu turpināt izdarīt spiedienu. Un tās ir sankcijas - ko gan citu mēs varam darīt?
Un vēl ļaujiet piebilst - mums ir jāatbalsta Ukrainas valdība. Ar visiem līdzekļiem - ekonomiski, politiski un arī, atbalstot drošības sektoru, atbalstot bruņotos spēkus.
GA: Ko Jūs domājat par pamieru? Vai tas turēsies, cik ilgi? Vai tas ir reāls? Kāds būs rezultāts, ja tas turēsies? Vai tas nodrošinās Ukrainas teritoriālo integritāti?
LL: No vienas puses, mēs atbalstām jebkādus soļus, kas pārtrauks vardarbību un asinsizliešanu. Jo, ja nav pilnīgi nekādas vienošanās... Cik trausla tā ir, tas jau ir cits stāts, bet patiešām, katru dienu ir upuri un cietušie civiliedzīvotāju vidū.
Mums varbūt ir grūtības uzticēties, saprast, cik ilgs būs pamiers, cik tas ir uzticams, bet mums tiešām būtu jācenšas saglabāt to, kas vismaz ir sasniegts tagad.
Vai mēs ticam, ka tas ir reālistiski? Ir ļoti grūti tam citēt. Te pāris piemēru. Daži teroristu līderi paziņoja, ka viņi nerespektē jebkādu ugunspārtraukšanu. Jo, viņi saka, tādas nav.
Arī attiecībā uz pamiera vienošanos starp [Ukrainas un Krievijas prezidentiem] Porošenko un Putinu - tajā teikts, ka šiem nelegālajiem militārajiem formējumiem ir jāaiziet no Ukrainas teritorijas. Esmu lasījis, ka dažu teroristu līderu uzskatā Ukrainas karavīri viņu tā sauktajās "republikās" ir nelegāli. Daudz pretrunu.
Un vēlreiz, vēlreiz es atkārtošu - Krievija noliedz, ka ir konfliktā iesaistītā puse. Tādēļ ir ļoti grūti paļauties uz šo vienošanos. Es nevaru tiešām būt optimistu pulkā. Bet reālistiski runājot, viņiem ir jāizmanto jebkura iespēja runāt un izmantot ietekmes sviras.
GA: Jūs runājāt par drošības atbalstu Ukrainai. Vai Rietumu, Eiropas Savienības valstīm vajadzētu apbruņot Ukrainu? Jūs nesen teicāt, ka Rietumiem tas būtu jādara. Un daudzi ukraiņi nesaprot, kāpēc Eiropas Savienības valstīs apbruņo Irākas kurdus, bet viņus - nē.
LL: Jā. Es par šo piemēru esmu runājis, kopš Eiropas Savienības sanāksmēs sākām apspriest, kā apturēt reliģisko un etnisko tīrīšanu, ko pastrādā džihādistu grupējums, kas sevi dēvē par "Islāma valsti", un kā palīdzēt Irākas kurdiem. Ir paziņots, ka atsevišķas valstis sagādās militāro palīdzību, ieročus, munīciju. Tā ir laba iniciatīva.
Es uzskatu, ka šī formula ir jāpiemēro arī šeit. Varbūt mēs nevaram vilkt paralēles starp notikumiem Irākā un Ukrainā. Es to neapgalvoju. Es runāju par formulu. [Ukraiņiem] tiešām ir vajadzīga palīdzība; viņi nevar izturēt ārēju agresiju. Ja agresija nāktu no iekšienes, tad tas būtu cits stāsts. Es uzskatu, viņi tiktu galā ar situāciju pāris nedēļās. Bet, tā kā tā ir ārēja, un viņiem ir grūtības, mums ir jāapsver visas iespējas, kā viņiem palīdzēt, tostarp ar militāru atbalstu.
NATO Velsas samitā pieņēma lēmumu izveidot četrus trasta fondus Ukrainai, lai vāktu līdzekļus ilgstošām drošības sektora reformām. Bet tas ir ilgtermiņā. Viņiem palīdzību vajag tagad.
GA: Cik reāls ir drauds, ka daļa Donbasa kļūs par vēl vienu Piedņestru? Par vēl vienu iesaldētu konfliktu, kur Krievijai būs de facto kontrole?
LL : Jā, tā ir liela varbūtība. Viens no iespējamiem iznākumiem scenārijā, kur mērķis izveidot iesaldētu konfliktu un līdz ar to radīt šķērsli valsts tālākai eiroatlantiskai integrācijai.
Tas ir ukraiņu ziņā izlemt, pa kuru ceļu iet, kādi ir varianti viņu drošības vai ekonomiskajām aliansēm. Bet iesaldēti konflikti un šādas konflikta situācijas to noteikti neļautu darīt un visu sarežģītu. Tas varbūt daļēji ir uzdevums tiem, kas mēģina radīt šos šķēršļus.
GA: Izskan brīdinājumi, ka Putins vēlas iet tālāk par Krimu, tālāk par Austrumukrainu. Vai jūs tā uzskatāt?
LL: Ja runa ir par NATO teritoriju - es tā nedomāju, jo tas būtu totāli ārprātīgi. Kaut gan [Putina] spertie soļi arī nav racionāli. Tie nav loģiski, jo viņi grauj paši savu ekonomiku, viņi sagandē paši savu dzīvi.
Bet es uzskatu, ka viņi nemēģinās apdraudēt NATO teritoriju, jo tas nav iespējams.
GA: Kā ar Moldovu, Piedņestru?
LL: Mūsu partneriem būs ļoti grūti laiki. It īpaši tiem, kuri izdarījuši skaidru izvēli, izvēlējušies Eiropas perspektīvu. Viņiem gaidāmi izaicinājumi, un viņiem tam vajadzētu gatavoties.
Šis ir mans padoms, un viņi paši to jau zina. Bet tas ir arī mūsu uzdevums - ne tikai stāvēt un skatīties kā futbola maču stadionā. Mums jābūt vairāk iesaistītiem šajā ziņā. Mums viņiem vajadzētu patiešām palīdzēt. Tā nav tikai viņu darīšana aizsargāt savas tiesības izvēlēties. Tā ir arī mūsu darīšana - palīdzēt viņiem aizsargāt šīs tiesības.
GA: Jūs teicāt, ka tas būtu "totāli ārprātīgi" no Putina puses apdraudēt NATO, kur ietilpst arī Baltijas valstis. Jūs iepriekš esat bijis Lietuvas vēstnieks NATO. Alianses samitā Velsā tika panākta vienošanās par ātrās reaģēšanas spēku izveidi. Vai jūs pilnībā, simtprocentīgi ticat, ka Baltijas valstis - Lietuva, Latvija, Igaunija - ir drošībā?
LL: Kā es teicu, mums nav nekādu iemeslu neuzticēties alianses garantijām, it īpaši pēc ļoti sekmīgā Velsas samita. Man nav nekādu šaubu!
Bet es nesaku, ka mēs varam atslābināties. Es saku, ka mēs varam uzticēties šīm garantijām. Bet mums jādara arī sava daļa attiecībā uz finansējumu aizsardzībai un citām lietām.
Mums nevajadzētu atslābināties, jo mēs redzam, kas notiek apkārt. Mums nebūs konvencionālu draudu, bet mums var būt daudz pārsteigumu. Kā Igaunijas Drošības policijas darbinieka nolaupīšana. Vai draudi attiecībā uz vairāk nekā 20 gadus vecām lietām mūsu, Lietuvas, jaunajiem karavīriem Padomju armijā, pret kuriem Krievija mēģina vērsties pēc tik daudziem gadiem. Tā ir zināmas spriedzes radīšana.
GA: Jūs pērn rīkojāt svarīgu Austrumu parnerības samitu Viļņā. Nākamgad samitu uzņems Rīga. Jūs teicāt, ka Austrumu partnervalstīm ir jābūt gatavām provokācijām no Krievijas. Ko Eiropas Savienība var darīt, lai tām palīdzētu sagatavoties? Lai tās tuvinātu Eiropas Savienībai? Un cik šajā ziņā svarīgs būs samits Rīgā?
LL: Kaut gan tā ir pārāk vienkārša pieeja - ir divas nometnes. Gaidīšanas un skatīšanās pieeja, un proaktīva pieeja. Mums ir jābūt aktīviem, nevis jāgaida un jāskatās.
Jā, mums vienmēr būtu taisnība, sakot, ka viņi neizdara līdz galam, ka viņi pietiekami neīsteno reformas, ka nepietiekami cīnās pret korupciju un tā tālāk, un tā joprojām. Mums būtu taisnība, un mēs varam gaidīt un skatīties.
Bet tas nav variants, jo laiks skrien uz priekšu. Laiks nav mūsu pusē, un mums būtu jābūt proaktīviem, lai viņiem palīdzētu. Ja viņi ir gatavi darīt vairāk - dodam viņiem vairāk! "More-for-more" princips jeb lielāks atbalsts par lielākiem sasniegumiem ir ļoti svarīgs princips Austrumu partnerībai.
Un ļoti skaidrs uzdevums ir viņiem dot Eiropas perspektīvu. Mēģināt paātrināt vīzu liberalizācijas procesu. Tas ļoti veiksmīgi tika izdarīts Moldovā. Bet rindā ir Gruzija un Ukraina - tas būtu jāizdara.
Mums pat būtu jārunā ar baltkrieviem. Jā, mēs zinām visas šīs sarežģītās attiecības ar Baltkrieviju. Bet mēs arī zinām, ka viņiem kaut kādā mērā ir savs īpašs, individuāls, neatkarīgs viedoklis attiecībā uz Dienvidosetijas, Abhāzijas neatzīšanu, attiecībā uz Krimas neatzīšanu. Viņi automātiski nepievienojas Krievijas ieviestajām ekonomikas sankcijām pret mums. Tādēļ mums ar baltkrieviem vajadzētu runāt. Ir ļoti taustāmi uzdevumi, kas jāsasniedz. Un es domāju, ka nākamgad maijā, Rīgas samitā, mēs varam sasniegt ļoti labus rezultātus.
Atceraties, par Viļņas samitu runāja, ka zem jautājuma zīmes ir tas, vai Austrumu partnerības programmas joprojām būs dzīvas, it īpaši ja būs neveiksme ar Ukrainu un tā tālāk. Tagad neviens nešaubās - tā ir dzīva, tā iet uz priekšu. Tādēļ mums vajadzētu izvirzīt ļoti ambiciozus uzdevumus arī Rīgas samitam un arī pēc tā, jo tās nav dzīves beigas.
