250 ir sākotnēji noteiktais lielākais pieļaujamais nomedījamo vilku skaits, jo VMD ir tiesības limitu palielināt, ja būs uzskaitīti daudzi gadījumi par uzbrukumiem lauksaimniecības dzīvniekiem, kad tie ir tikuši nogalināti vai savainoti.
Latvijā kopš 2004. gada ik gadu tiek noteikts pieļaujamais nomedījamo vilku skaits, pamatojoties uz vilku monitoringa datiem un iepriekšējās medību sezonas medību rezultātiem. Lai apzinātu esošo situāciju par vilku klātbūtni un daudzumu medību platībās, savu vērtējumu sniedz mežziņi un medību tiesību lietotāji.
Pēdu nospiedumu izsekošana ziemas laikā ir gan galvenā vilku uzskaites, gan medīšanas metode. Vilki tiek nomedīti salīdzinoši vienmērīgi visas sezonas garumā. Kopš Latvijā veic vilku populācijas stāvokļa novērtējumu, var droši teikt, ka sugas stāvoklis nav pasliktinājies, tas ir stabils ar pieaugošu tendenci, ko apliecina arī Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" pētījumi.
Vilku medīšana galvenokārt tiek veikta, lai plēsēju uzvedībā saglabātu piesardzību un izvairīšanos no cilvēkiem. Tas ir būtiski, lai varētu aizsargāt mājlopus.
Ar medīšanu vien nav iespējams nodrošināt mājdzīvnieku aizsardzību, dzīvnieku īpašniekiem ir jāizmanto vismaz kāds no pasaulē plaši pārbaudītiem ganāmpulku aizsardzības paņēmieniem – pastāvīga gana klātbūtne, elektriskie žogi, karodziņi, apmācīti suņi vai citi netradicionāli dzīvnieki, kas brīdina par vilku klātbūtni un izrāda pret tiem agresiju.
Ir noskaidrots, ka vilki parasti nodara postījumus nakts laikā vai krēslas stundās, visbiežāk uzbrūkot aitām un liellopu teļiem, kā arī kazām un suņiem.
Latvijā vilku blīvums lielāks ir valsts rietumu, ziemeļu un austrumu daļās, bet mazāk tie ir sastopami valsts centrālajā daļā. Vilks, kurš ir vesels un nav inficējies ar kādu no slimībām, izvairīsies no cilvēka un necentīsies tam tuvoties.
Eiropas valstu mērogā vilks ir apdraudēts un tādēļ iekļauts aizsargājamo sugu sarakstos. Vilki ir starptautiski apdraudēti, taču vienlaikus lokāli plaši izplatīta suga.
Šo sugu aizsardzību nosaka Latvijā ratificētas starptautiskās konvencijas un Eiropas Savienības valstu likumdošana. Taču minētie starptautiskie dokumenti pieļauj ar vietējiem apstākļiem saistītas atkāpes no vispārējām prasībām, ja vien vietējo specifiku pamato ar konkrētiem regulāri ievāktiem datiem.
