„Sakaru pārbaude, sakaru pārbaude,” ugunsdzēsējs Ģirts Puķītis demonstrē „Latvijas Radio”, kā ugunsdzēsēji uzzina par izsaukumu.
Ģirts Puķītis: Tas viss atskan daļā, un tad visi neatkarīgi no tā, kur viņi atrodas - vai garāžā, vai atpūtas telpā, vai kur, uzreiz dzird, zina, kur mašīna, un uzreiz steidzas tālāk uz garāžu.
Ģirts Puķītis, jautrs, gara auguma un sportiskas miesas būves vīrietis, ved ekskursijā pa Rīgas reģiona pārvaldes 3. daļas telpām Matīsa ielā. 19. gadsimta beigās būvētajā depo daudzas liecības palikušas no padomju laikiem, arī vecs šaha galds gaitenī.
Un šahu jūs arī spēlējat?
Ģirts Puķītis: Šad, tad. Brīvajos brīžos. Kaut kā to laiku īsina.
Gaitenī var spēlēt arī gaida tenisu.
Ģirts Puķītis: Te ir mūsu tenisa galds sportiskās formas uzturēšanai, laika īsināšanai. Šeit ir mācību klase, kas arī vienlaikus ir atpūtas telpa, televizora telpa.
Raimonds Jēkabsons, 3. daļas nodaļas komandieris (autovadītājs), ar kolēģiem skatās filmu. Viņš ir pieredzes bagātākais, tāpēc kolēģi pierunā Jēkabsonu sniegt interviju, piesolot uzspiest pauzi un bez viņa filmu neskatīties.
Raimonds Jēkabsons: Ugunsdzēsējos es strādāju 21 gadu.
Pieredzes bagātais vīrs ir nosvērts, nopietns, pat nedaudz drūms, bet tajā pašā laikā labvēlīgs un atklāts.
Raimonds Jēkabsons: Nu, autovadītājs es esmu vispār no 1981 gada, 33 gadi, ja? Ugunsdzēsējos es strādāju 21 gadu.
Rokās viņš virpina atslēgu saišķi.
Raimonds Jēkabsons: Manā vecumā ko tur vairs domāt vairs par to, kas patīk, kas nepatīk.
Jēkabsons saka, ka ugunsdzēsēji dalās pēc paaudzēm. Viņš strādājot virsdienestā, jo vēl pirms diviem gadiem varēja doties pensijā.
Raimonds Jēkabsons: Ir, kad paaudzes nāk. Pati saproti, man 52 gadi, tagad 25 gadi atnāk čaļi – man dēli tādi. Nu, ok, es ar viņiem normāli runāšu, protams, un viss, bet es viņus tāpat uztveru kā dēlus. Mums arī kaut kā tā sanāk, ka kaut kāda viena paaudze aiziet prom, tur, 3-4 cilvēki, no maiņas, viņu vietā jauna paaudze pienāk. Nu un viņi jau savā starpā vairāk čupojas.”
Savukārt Ģirts Puķītis strādā dienestā septiņus gadus. Pēc ugunsdzēsēju mērvienībām tas esot maz. Pirms darba dienestā sāka strādāt tirdzniecībā, tad kādu laiku bija bez darba.
Ģirts Puķītis: Un tad man kāds pateica: „Ej uz ugunsdzēsējiem, tur forši!” Kā tajā dzejolītī – kas grib dzīvot vienos priekos, lai stājas pažarniekos.
Kad jaunietis uzzinājis, ka jāstrādā ir septiņas dienas mēnesī, interese kļuvusi vēl lielāka.
Ģirts Puķītis: O, o! Man toreiz cik gadi, bišķi pāri 20. Domāju, bišķiņ pastrādāšu un tad jau kaut ko nopietnāku. Bet tas kā purvs ievelk.
Pēc izsaukumiem speciālā tornī jāizliek žāvēties šļūtenes, kas karājas pārlocītas uz pusēm vairākus stāvus virs zemes. Tās ir arī jālabo.
Ģirts Puķītis: Te tās tiek mazgātas un tad liktas….
Bieži šļūtenes plīst?
Ģirts Puķītis: Bieži. Bieži. Ja ir ugunsgrēks, tātad izdedži, tātad naglas, stikli, nekas jau tas vairāk kā brezenta un gumijas gabals, nekas jau tas nav tāds pārdabisks.
Starp izsaukumiem pastāvīgi notiekot arī mācības, lai paturētu atmiņā svarīgāko. Savukārt fiziskā slodze tiek uzturēta trenējoties sporta zālē.
Ģirts Puķītis: Viss vairāk vai mazāk pašu meistarots. Kaut kur kāds kaut ko dabūjis…
Lai tiktu uz treniņu zāli, ir jāiet pāri pagalmam uz citu telpu. Pie sienām tur ir spoguļi un bodibilderu fotogrāfijas, uz grīdas hanteles un dažādi trenažieri - daži no tiem pat paštaisīti.
Ģirts Puķītis: Bet, nu, pārsvarā, kā jūs redzat, stieņi, hanteles, boksa maiss un tādas lietas.
Vēlāk dodamies uz virtuvi. Tā ir mājīga diezgan plaša, viss ir kārtīgi. Daži ugunsdzēsēji pusdieno, paralēli nelielajā televizorā skatās filmu.
Ģirts Puķītis: Šeit mums ir virtuve, šeit mēs taisām ēst – plītis, mikroviļņu krāsnis, ledusskapis. Te ir arī galds, televizors, ko paskatīties ēdot.
Virtuvē arī noslēdzam ekskursiju. Pirms tās runāju arī ar Rīgas reģiona pārvaldes operatīvā dežuranta vietnieku Māri Aleksandrovu, kuram ir kabinets trešās daļas telpās. Viņa darba pienākumos ir vadīt lielu notikumu likvidācijas darbu vadīšana.
Māris Aleksandrovs: Galvenais uzdevums dienesta nodaļas operatīvajam dežurantam un vietniekam ir likvidācijas darbu vadīšana. Tātad tur, kur ir paaugstināta ranga notikumi, uzreiz izbraucam mēs, pārņemam to vadību un vadām. Un pēc mūsu iekšējiem notikumiem, ja mēs esam tos vadījuši un darījuši, mums visas shēmas, atskaites un uzziņas par to visu.
Māris Aleksandrovs, kurš dienestā strādā 18 gadus zina stāstīt arī par stereotipiem, kurus nācies dzirdēt par ugunsdzēsējiem.
Māris Aleksandrovs: Kā bij, kāpēc tik vēlu, ilgi braucāt, kāpēc visi piedzērušies un kāpēc bez ūdens? Tas ir tāds standartmīts, bet, nu, tā nav.
Ugunsdzēsējs arī izskaidro – piemēram, laiks velkoties ilgi jebkuram, kurš gaida palīdzību.
Māris Aleksandrovs: Un kāpēc piedzērušies, to es atkal nezinu. Tāpēc, ka liekas, ka viņi skraida, šūpojas un kaut ko dara tajā haosā. Ugunsdzēsējiem tas nav haoss, priekš tiem cilvēkiem, kas to redz pirmo reizi, varbūt vienīgo savā dzīvē, viņiem liekas, ka tas ir ārprāts, šausmas.
Savukārt ūdens vienmēr esot līdzi, taču tā daudzums ir ierobežots. Tāpēc, apsteidzot notikumus, un rēķinoties ar to, ka tas var beigties, tiek jautāts par tuvāko ūdenskrātuvi.
