„Mēs braucām ar mašīnu 6.datumā...pirms diviem mēnešiem. Iekļuvām apšaudē un mašīna apgāzās,” stāsta Ukrainas armijas karavīrs Ivans Rašetņiks.
Viņam Ukrainā palikusi ģimene – sieva un bērns. Miera laikā Ivans bija pašizgāzēja KAMZ šoferis, bet tiklīdz Austrumukrainā sākās karš, viņš vairs nevarējis palikt malā. „Es pametu visu un kļuvu par brīvprātīgo. Sieva, protams, iebilda. Kopā no mūsu pilsētas mēs aizbraucām 40 cilvēki,” stāsta vīrietis.
Ivanam algu šobrīd neviens nemaksā. Viņš sakās karojam sirdsbalss dzīts, jo mīl savu dzimteni. Bet vienlaikus neslēpj rūgtumu, ka no Kijevas varas atbalstu nejūt: „Kāds tur atbalsts... Tie cilvēki, kas palīdz valstij, pārsvarā ir brīvprātīgie. Valsts atbalsta nekāda nav. Nekāda nav. Pirms nedēļas viņi palaida pirmo bataljonu, kurš pēkšņi nonāca ielenkumā. Cilvēki lūdza pēc palīdzības, bet palīdzības vispār nebija. Iedeva vien degvielu uz vienu pusi. Toreiz 75% bataljona tika nošauti. Šāva visus pēc kārtas. Ar drasējošajām lodēm šāva. Krievijas ieroči.”
Ivans šeit atbraucis ātri atlabt un atgriezties kauja laukā, taču Rīgas slimnīcā ārsti brīdina, ka no slimnīcas viņš varēs iziet vien ar citu atbalstu. Staigāt ar savām kājām Ivanam ir cerības vien pēc Vaivaru rehabilitācijas centrā pavadītā mēneša.
Arī Otra Ukrainas karavīra sašautās kājas šobrīd rada daudz rūpes Latvijas ķirurgiem un traumatologiem. Abu karavīru ārstniecību apmaksās Latvijas budžets, līdzīgi kā jau iepriekš ārstētos astoņus Maidana grautiņos cietušos.
