Pats sevi viņš par mākslinieku saukt nevēlas.
“Mākslinieks? Pagaidām neesmu sevi tā saucis. Pagaidām sevi saucu par ilustratoru. Mākslinieks, man liekas, ir kaut kas, ir pārāk tādā brīvā domāšanā, neiekļaujas rāmjos, bet viņš vairāk rada to, ko pats grib pavēstīt citiem no sevis. Es esmu ilustrators, kas pasniedz kāda cita ideju, tikai es viņu pasniedzu no sava skatupunkta, kā es viņu redzu,” stāsta Harijs Grundmanis.
Mākslinieka darbavieta atrodas padomju laika ēkā, kura vientuļi stāv automašīnu kapsētu ielenkumā. Pirmajā stāvā iekārtota tipogrāfija, kuras skaņas piepilda visu ēku. Harija darbavietā nav mākslinieciska haosa, bet gan redzams sterils ofiss, kurā vēl trīs ilustratori klusi strādā pie jauniem garadarbiem. Vienīgās radošuma pazīmes uz Harija galda ir izdrukāts komikss, kas iesniegts konkursam, un pāris plakātu skices. Arī pats Harijs neatbilst tipiskajam stereotipam par māksliniekiem. Viņš ir ģērbies solīdi un seju rotā patīkams smaids.
Kopš Harijs pirmo reizi rokās ņēmis zīmuli un aizpildījis baltu lapu ar pirmajiem zīmējumiem, pagājuši teju 30 gadi. Un, lai gan šodien viņš sevi nesauc par mākslinieku, tas viss tomēr sākās ar mākslu.
“To es neatceros, tā man teica. Man iedeva pildspalvu, parādīja, kā jāuzzīmē egle un kā jāuzzīmē suns, un tad to es darīju, vienkārši zīmēju egli un suni caurām dienām. Viss bija apzīmēts. Tie laikam arī bija mani pirmie ceļi mākslas pasaulē,” savas pirmās gaitas zīmēšanā atklāj Harijs.
Šodien gan viņa repertuārs ir mazliet plašāks par egli un suni. Harijs ir ne tikai ilustrējis tuneļa sienas, bet arī rada alternatīvos filmu plakātus, kā arī regulāri iepriecina portāla lsm.lv lasītājus ar asprātīgiem politiskajiem plakātiem. Viņš atrod veidu, kā paskatīties uz notikumiem sabiedrībā ar smaidu, piemēram, radot "Tēvu Ušakovu-šprotu aizbildni", piešķirot Ingūnai Sudrabai sudraba bruņas un Dzintaru Zaķi ietērpjot rozā zaķīša kostīmā.
“Šajos filmu plakātos es sevi nekur neierobežoju. Politiskajos es tomēr meklēju kompromismus, jo ļoti daudz ko varētu uzzīmēt, bet īstenībā gribas visu tā pozitīvi un labsirdīgi, lai neapvainotos neviens," politisko plakātu tapšanu raksturo ilustrators.
Arī politiķis Nils Ušakovs ("Saskaņa") neesot apvainojies.
"Es domāju, nē. Viņam pašam patika, ielika vēl tviterī. Jā, es vēl lasīju to saraksti, uzjautrinājās par to. Tur jau nebija nekas tāds, viņš ir šprotu aizbildnis, tur nekas netika ne melots, ne arī ironizēts. Vienkārši ilustrācija. Tam pašam Rinkēvičam bija tautas mākslinieku mednieks, viņam patika, viņš uzraksīja "asprātīgi". Sudraba par savām bruņām pateica "kvalitatīva ilustrācija". Es tieši tā arī zīmēju, lai neviens neapvainotos, jo neviens no viņiem nav nekāds maniaks,” vērtē Harijs.
Bieži dzirdēts, ka mākslinieks - tā jau nav profesija, ar to maizi nevar nopelnīt un labāk uzreiz šai nodarbei atmest ar roku. Harijs tam nepiekrīt.
“Būt māksliniekam Latvijā tieši šobrīd, man liekas, ka ir diez gan izdevīgi. Pirms kādiem septiņiem gadiem, protams, bija cits līmenis, bet tad nebija tāds pieprasījums. Šobrīd ir tā, diezgan daudz piedāvājumi ir tieši uz ilustrācijām, plakātiem. Un vismaz tas, kas tieši patīk, nav obligāti kaut kādi izpildījuma darbi, tie paši divi komiksi, kurus šobrīd pasūtīja, filmu plakāti, kas ir jātaisa regulāri, tās pašas karikatūras. Ar to laiku var aizpildīt un puslīdz pieklājīgi nopelnīt. Plus darbi pārdodas, neteikšu, ka māksliniekam šobrīd būtu slikti Latvijā,” uz iespējamajiem darbošanās virzieniem norāda mākslinieks Harijs Grundmanis.
Tas nebūt nenozīmē, ka jau pirmo zīmējumu varēs pārdot par milzīgu naudas summu. Pašam Harijam sākumā tas bija hobijs, un daudzos projektos viņš iesaistījās, nesaņemot atlīdzību. Tomēr kādā brīdī pieprasījums ir bijis gana liels, lai ar savu hobiju sāktu pelnīt.
Viņa pirktākais darbs ir alternartīvais plakāts filmai "Atsvabināt Džango". Tas rotā daudzu kinomīļu sienas un, iespējams, pat nonācis līdz filmas režisoram.
“Caur "Sony" viceprezidentu to nosūtīja Tarantīno. Kā tas viss tur notika, vai līdz tam aizgāja, nezinu, bet to saraksti man rādīja. Kā viņi paši prasījuši, lai viņam to plakātu rāda tieši pirmizrādē. Tas bija pirms kādiem diviem gadiem. Viņi pārsvarā visu pārbauda, kā klājas pirmizrādei, kā filmai. Panākumi filmai bija, bet viņiem visvairāk iepatikās mans plakāts, tā man teica. Un viņi lūdza to izprintēt un nosūtīt pašam Tarantino. Tad sekoja sarakste ar galvenajiem Holivudas producentiem, vai tas viss tā notika, nezinu, bet viņš viņu ir redzējis, jebkurā gadījumā viņš to redzējis šogad Kannās, kad vietējie kinoblogeri viņu izprintēja un nesa viņam parakstīt. Jebkurā gadījumā saikne viņam ir ar plakātu,” stāsta Harijs.
Runā, ka radošo profesiju pārstāvju lielākās bailes ir balta lapa, iedvesmas trūkums un nespēja šo balto lapu aizpildīt. Ir daudz lasīts par māksliniekiem, kuri nespēj radīt nevienu darbu, ja blakus nestāv mūza. Harijs smeļas iedvesmu domās par plānoto darbu.
“Iedvesma visbiežāk rodas, kad es sāku domāt par darbu, tad arī visbiežāk tā atnāk, kad es sāku par tiem projektiem domāt, kas man jāuztaisa. Tāpat par plakātiem - tuvojas termiņš, kad ir jāzīmē uzdevums, kas ir noteikts. Un tad es izdomāju, ka pāris dienās ir jāatnāk iedvesmai. Un ik pa brīdim es par to iedomājos - ko varētu tur uztaisīt, kā varētu labāk, kādā stilistikā, un tad pēkšņi vienkārši atnāk [iedvesma], kad tieši vairāk domā par to,” rodošās nianses atklāj Harijs.
Harijs arī pačukstēja, ka nākotnē viņš plāno kļūt par bērnu grāmatas autoru un ilustratoru. Ideja jau ir, vēl tikai priekšā liels darbs, lai tā nonāktu pie mazajiem lasītājiem.
