ES Austrumu partnerības programma oficiāli tika aizsākta 2009.gadā pēc Zviedrijas un Polijas ārlietu ministru Karla Bilta un Radoslava Šikorska iniciatīvas. Šīs politikas mērķis bija veidot ciešākus sakarus starp ES un tās austrumu kaimiņiem. Visu šo gadu laikā gan Šikorskis, gan Bilts ir bijuši aktīvi Gruzijas, Ukrainas un Moldovas interešu aizstāvji, protams, neaizmirstot arī par pārējām partnerības valstīm - Baltkrieviju, Armēniju, Azerbaidžānu.
Pirms vēl kļuva zināms nākamās Eiropas Komisijas sastāvs, gan Radoslavs Šikorskis, gan Karls Bilts bieži vien tika minēti starp reālākajiem ES augstā pārstāvja ārlietās posteņa pretendentiem. Vairums ekspertu gan atzina, ka ES izveidotais ārlietu dienests līdz šim nav strādājis visai veiksmīgi, tāpēc galvenais jautājums bija par to, vai Eiropa pati būtu gatava tik spēcīgiem ārpolitikas līderiem.
Kā zināms tagad, ne vienam, ne otram no ministriem vieta jaunajā Eiropas Komisijā neatradās. Pēc Polijas premjerministra Donalda Tuska apstiprināšanas par jauno Eiropadomes priekšsēdētāju atbrīvojās Polijas Seima spīkera postenis, kuru tagad ieņems Radoslavs Šikorskis. Savs amats būs jāatstāj arī Karlam Biltam, kura pārstāvētie moderāti nesen zaudēja Zviedrijas parlamenta vēlēšanās.
Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Andris Sprūds atšķirīgi vērtē Polijas un Zviedrijas ārpolitikas smagsvaru noiešanu no politiskās skatuves: „Šikorska gadījumā tas nav tik automātiski un nevajadzētu pārvērtēt viņa aiziešanas sekas, jo Polija savu pozīciju nemainīs. Pat ja mainīsies koalīcija, Polijas nostāja Austrumu partnerības jautājumos vienmēr ir bijusi līdzīga Latvijas un citu Centrāleiropas valstīm. Par Zviedriju gan jāpiekrīt, ka šis būs zināms zaudējums. Aizejot Karlam Biltam, ir jautājums, kāda būs nākamā Zviedrijas ārlietu ministra rīcība, kāda būs viņa nostāja un cik viņš tajā visā būs ieinteresēts.”
Mēs bijām ieinteresēti tajā, lai šis nebūtu tikai Centrālās un Austrumeiropas projekts, bet lai tajā būtu klātesošas arī attīstītās rietumvalstis. Uz Zviedrija šo lomu ir spēlējusi. Bilta gadījumā tas ir zināms zaudējums Austrumu partnerībai, zaudējums dinamikai un šīs programmas popularizēšanai citu Eiropas Savienības valstu vidū,” vērtē Sprūds.
Runājot par pašas Austrumu partnerības nākotni, Andris Sprūds atzīst, ka vismaz vēl pusotru gadu šis jautājums būs ļoti aktuāls. Liela loma būs jāuzņemas arī Latvijai, kura Austrumu partnerību izvirzījusi par vienu no savām Eiropadomes prezidentūras galvenajām prioritātēm un kura nākamgad organizēs Austrumu partnerības samitu.
Tomēr bieži vien dzirdēti apgalvojumi, ka Austrumu partnerība faktiski jau ir mirusi. Sprūds tam nepiekrīt, lai gan programmas nākotne ir neskaidra: „Vēl nav, bet diagnoze nav visai optimistiska. Kā tas izskatīsies nākotnē? Gada perspektīvā mēs par to vēl varam runāt. Nav mirusi arī tajā ziņā, ka Ukraina no radariem nekur nepazudīs. Vai mēs sauksim to par Austrumu partnerību vai nesauksim, vai būs kaut kāda individualizēta pieeja, Ukraina joprojām būs Eiropas Savienības kaimiņš un Ukrainai būs loma arī Eiropas Savienības ārējās politikas veidošanā. Taču nav iespējams prognozēt, vai šī programma turpinās pastāvēt 100% tā, kā tā ir darbojusies līdz šim.”
Kā norāda politikas vērotāji, visticamāk, drīzumā ES ārpolitikā, arī attiecībās pret Austrumu partnerību ir gaidāmas izmaiņas. Pirmkārt, tāpēc ka ES paplašināšanās un kaimiņu politikas komisāra portfeli plānots piešķirt austrietim Johanesam Hānam, kuram trūkst ārpolitikas pieredzes. Otrkārt, tāpēc ka Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās postenī iecelta Krievijai diezgan labvēlīgi noskaņotā itāliete Federika Mogerīni. Un, treškārt, tāpēc ka Eiropas Komisijas jaunais prezidents Žans Klods Junkers ir paziņojis, ka Eiropas Komisija vēlas uzņemties daudz stingrāku lomu Eiropas ārpolitikas veidošanā.
